Es paliecos uz priekšu.
„Bet uzvarēt?” es vaicāju. „Kas te jāuzvar?”
Viņš pasmaida.
„Šobrīd jūs atrodaties izolētā teraformētā ielejā Marinera ielejas tālākajā dienvidu daļā. Šajā ielejā atrodas divpadsmit nami un divpadsmit pilis. Pēc rītdienas iepazīšanās ar apkārtni jūs dosieties karā ar pārējiem audzēkņiem, lai, liekot lietā savā rīcībā esošos līdzekļus, valdītu pār šo ieleju. Uzskatiet to par praktisku pētījumu, kā iegūt un pārvaldīt impēriju.”
Ap galdu atskan aizrautīga murdoņa. Tā ir spēle. Un es biju domājis, ka man būs jāmācās kaut kas, sēžot klasē.
„Un kas notiek, ja esi uzvarošā nama Pirmais?” pavaicā Antonija. Viņa izlaiž pirkstu caur zeltainajām cirtām.
„Tādā gadījumā laipni lūdzu triumfa svētkos, manu dārgumiņ! Slava un vara būs tava.”
Tas nozīmē, ka man jākļūst par Pirmo.
Paēdam necilas vakariņas. Kad Fičners aiziet, Kasijs vārās dusmās; viņa balss skan auksti un ir pilna ar melnu humoru.
„Mani draugi, uzspēlēsim visi kopā spēli. Katrs pateiksim, ko nogalinājām. Es sākšu. Nekss au Selints. Tāpat kā pazīstu dažus nojums, pazinu viņu kopš bērnības. Ar pirkstiem sašķaidīju viņa traheju.” Neviens nerunā. „Nu taču! Ģimenē nevajadzētu būt noslēpumiem!”
Tik un tā neviens neatbild.
Pirmais aiziet Sevro, likdams visiem skaidri manīt, ko domā par Kasija spēli. Pirmais paēst. Pirmais gulēt. Es gribu viņam sekot. Tā vietā, kad Kasijs atmet ar roku savai spēlei un aiziet pats, saviesīgi papļāpāju ar mierīgo Roku un masīvo Titu. Lai kā es censtos, Tits man neiepatīkas. Viņš nav jautrs, bet viņam viss ir joks. It kā viņš ņirgtu par mani un visiem pārējiem pat tad, kad smaida. Gribu viņam iesist, bet viņš nedod
iemeslu. Nekas, ko viņš saka, pilnīgi nevienam nekaitē. Tik un tā man viņš nepatīk. Sajūta ir tāda, it kā viņš neuzskatītu mani par cilvēku; tā vietā es esmu tikai šaha kauliņš, un viņš gaida izdevību mani pavirzīt. Nē. Pagrūst. Viņš kaut kādā veidā ir aizmirsis, kā būt septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadus vecam. Viņš ir vīrietis. Krietni garāks par diviem metriem. Varbūt tuvojas divu ar pusi metru atzīmei. Savukārt mazais Roks ārkārtīgi atgādina manu brāli Kīrcnu, ja viņš prastu nogalināt. Viņa smaidi ir laipni. Vārdi pacietīgi, domīgi un viedi, gluži kā pirms brīža. Viņam ik uz soļa seko Lea — meitene, kas izskatās pēc klibojoša stirnu mazuļa. Viņš pret meiteni izturas tik pacietīgi, kā es nekad nespētu.
Vēlu naktī meklēju kambarus, kuros mira audzēkņi. Nespēju tos atrast. Kāpņu vairs nav. Pils ir aprijusi tās. Atrodu garu kopmītņu zāli, kas pilna ar plāniem matračiem. Miglas vālos, kas veļas pār pakalniem aiz mūsu pils, gaudo vilki. Aizmiegu ātri.
21.MŪSU VALDĪJUMS
Fičners pamodina mūs garajās guļamzālēs vēl pirms rīta gaismas. Ņurdēdami lienam ārā no divstāvu gultām un no galvenā torņa izejam pils laukumā, kur izstaipāmies un dodamies skriet. Gravitācijā .37 mēs lēkšojam viegli.
No mākoņiem raso lietus. Kanjona sienas piecdesmit kilometrus uz rietumiem un četrdesmit kilometrus uz austrumiem no mūsu mazās ielejas slejas sešu kilometru augstumā. Starp tām atrodas kalnu, mežu, upju un līdzenumu ekosistēma. Mūsu kaujas lauks.
Mums piederošā teritorija atrodas augstienē. Te paceļas sūnām apauguši uzkalni un klinšainas virsotnes, no kurām reljefs iekrīt zālainās ,,U” veida gravās. Migla sedz visu, pat biezos mežus,'kas gulst pakalnu piekājēs kā mājās austas vilnas segas. Mūsu pils slejas kalna virsotnē uz ziemeļiem līdzās upei, kas vidū šķērso iedobu gravu — pa pusei zālainu, pa pusei mežu pārņemtu. Ziemeļu un dienvidu virzienā gravu puslokā ieskauj lielāki pakalni. Man te vajadzētu patikt. Ēo te patiktu. Tomēr bez viņas jūtos tikpat vientuļš kā mūsu pils uz sava augstā, nomaļā kalna. Sniedzos pēc sava kulona, mūsu hemantes. Man nav ne viena, ne otra. Jūtos iztukšots šajā paradīzē.
Trīs mūsu kalnu pils sienas slejas astoņdesmit metru augstu klinšu galā. Pati pils ir milzīga. Sienas slejas trīsdesmit metru augstumā. Vārtu sardzes nams ir izvirzīts no pils kompleksa, to veido cietoksnis ar bruņu
torņiem. Mūsu četrstūrainais cietoksnis aiz mūriem veido daļu no ziemeļrietumu sienas un paceļas piecdesmit metru augstumā. No gravas dibena līdz rietumu vārtiem, kas atrodas pretī cietoksnim, ved lēzena nogāze. Pa vientulīgu zemes ceļu skrienam lejup pa šo nogāzi. Mūs ieskauj migla. Izbaudu auksto gaisu. Pēc stundām ilga, nemierīga miega tas mani attīra.
Uzaustot vasaras dienai, migla atkāpjas. Egļu mežos ganās stirnas, slaikākas un žiglākas par Zemes radībām. Virs galvas riņķo putni. Viens vienīgs krauklis sola baisas lietas. Laukos klīst aitas kā izbārstītas, augstajos, klinšainajos pakalnos, kuros skrienam piecdesmit un viena cilvēka garā rindā, kāpelē kazas. Varbūt pārējie mana nama audzēkņi redz Zemes dzīvniekus vai īpatnus radījumus, ko prieka pēc radījuši tēlnieki. Es redzu tikai pārtiku un apģērbu.
Mūsu teritorijā mājo Marsa svētie dzīvnieki. Ozolos un eglēs klaudzina dzeņi. Naktis pār augstieni atskan vilku gaudas, dienā tie klejo pa mežiem. Pie upes ir čūskas. Klusajās, dziļajās aizās ligzdo plēsīgi putni. Man līdzās skrien slepkavas. Kādi man ir draugi! Kaut šeit būtu Lorens, Kīrens vai Mateo, kas piesegtu manu muguru. Kāds, kuram es varētu uzticēties. Esmu aita, kas apvilkusi vilka kažoku un iegājusi vilku barā.
Kamēr Fičners skrien augšup pa klinšaino taku, nokrīt Lea, meitene ar klibo kāju. Viņš slinki baksta meiteni ar kāju, līdz paceļam viņu, lai nestu uz saviem pleciem. Nesam mēs ar Roku. Tits smīn, bet, kad Roks nogurst, mums palīdz tikai Kasijs. Pēc tam manā vietā nastu uzņemas Polluks, kalsns puisis ar skūtiem matiem un čerkstošu balsi. Viņš izklausās tā, it kā būtu kūpinājis smēķus no divu gadu vecuma.
Rikšojam pa vasarīgo mežu un lauku ieleju. Tur mums uzmācas kukaiņi. Zeltvaidži slāj, noplūduši sviedriem, bet ne es. Salīdzinājumā ar mokām, ko cietu savā vecajā sutastērpā, šī ir ledaina vanna. Visi ap mani ir kopti un vingri, tomēr Kasijs, Sevro, Antonija, Kvinna (nolāpīti ātrākā meitene vai būtne, ko esmu redzējis skrienam uz divām kājām), Tits, trīs viņa jauniegūtie draugi un es varētu atstāt pārējos aiz muguras. Par mums ātrāks būtu tikai Fičners ar saviem gravZābakiem kājās. Viņš lēkšo līdzās kā briedis, bet tad metas pakaļ kādam bukam, panāk to un
apmet gaisā loku ar slātes pātagu. Tā apķer buka kaklu, un Fičners parauj asmeni, lai dzīvnieku nogalinātu.
„Vakariņas,” viņš smīnēdams saka. „Velciet līdzi.”
„Tu būtu varējis to nogalināt tuvāk pie pils,” purpina Sevro.
Fičners pakasa pakausi un palūkojas visapkārt. „Vai vēl kāds dzirdēja mazu, resnu, neglītu goblinu… izdodam skaņas, ko nu goblini mēdz izdot? Velciet līdzi!”
Sevro saņem briedēna kāju. „Pimppauris.”
Sasniedzam klinšaina pakalna virsotni piecus kilometrus dienvidrietumu virzienā no mūsu pils. Klints galotnē slejas akmens tornis. No tā jumta novērojam kaujas lauku. Kaut kur ielejā to pašu dara mūsu ienaidnieki. Karadarbības lauks stiepjas tālāk uz dienvidiem, nekā spējam saskatīt. Rietumu horizontu aizsedz sniegotu kalnu grēda. Dienvidaustrumu virzienā ainavu veido pirmatnējs dižmežs. Tos abus šķir auglīgs līdzenums, kuru pāršķeļ dienvidu virzienā plūstošā, platā Argosas upe un tās pietekas. Tālāk dienvidos, aiz līdzenumiem un upēm, zeme iegrimst dumbrājos. Neredzu, kas ir aiz tiem. Divus kilometrus virs mums zilganajās debesīs peld milzīgs, lidojošs kalns. Fičners paskaidro, ka tas ir Olimps, mākslīgs kalns, no kura proktori ik gadu novēro savus audzēkņus. Tā virsotnē vizuļo pasaku pils. Lea pieklibo tuvāk un nostājas man blakus.