„Kā tas turas gaisā?” viņa aizkustinoši pavaicā.
Man nav nc mazākās nojausmas.
Palūkojos uz ziemeļiem.
Mūsu ziemeļu teritoriju, kas robežojas ar plašu mežonīgu apgabalu, sadala divas mežiem apaugušā ielejā plūstošas upes. Tās veido burtu „V”, kura spice norāda uz zemienēm dienvidrietumos un galu galā veido vēl vienu Argosas pieteku. Ieleju ielenc augstienes — stāvi pakalni un nelielas virsotnes, ko izrobo dziļas un joprojām miglas pilnas aizas.
„Sis ir Fobosa tornis,” paziņo Fičners. Tas slejas mūsu teritorijas tālākajā dienvidrietumu punktā. Kamēr izslāpuši viņā noraugāmies, mūsu proktors iedzer no blašķes un norāda ziemeļrietumu virzienā, kur ielejā sastopas abas upes, lai veidotu kāsi. Tieši aiz satekas tāla pakalna
galotnē slejas vēl viens masīvs tornis. „Un tas ir Deimoss.” Viņš novelk iedomātu līniju, kas iezīmē Marsa nama valdījuma teritoriju.
Austrumu upi dēvē par Furoru. Rietumu upi, kas plūst gar mūsu pili dienvidos no tās sienām, sauc par Mītu. Pār Mītu uzbūvēts viens vienīgs tilts. Lai ienāktu ielejas kāšveida zemesgabalā starp upēm un uzbruktu mūsu pilij ziemeļaustrumos, šķērsojot viegli pārvaramu mežiem apaugušu joslu, ienaidniekam nāktos pāriet šo tiltu.
„Tas ir kaut kāds sajāts joks, vai ne?” Sevro noprasa Fičneram.
„Ko tu gribi pateikt, Goblin?” Fičners pārkož košļājamās gumijas burbuli.
„Mūsu kājas ir ieplestas tik plati kā sārto palaistuvei. Visi šie kalni un pārejas, bet jebkurš var vienkārši ienākt pa parādes durvīm! No zemienes tieši līdz mūsu vārtiem ved nevainojama, līdzena pāreja. Jāšķērso tikai viena smirdīga upe!”
„Stāsti visiem acīmredzamo, ja? Vai zini, tu man patiešām nepatīc. Tu nekrietnais, sīkais Goblin.” Fičners mirkli zīmīgi skatās uz Sevro, bet tad parausta plecus. „Lai nu kā, bet es būšu Olimpa kalnā.”
„Ko tas nozīmē, proktor?” skābi noprasa Kasijs. Arī viņam nepatīk, kā lietas līdz šim rādās. Lai gan puiša acis kļuvušas sarkanas, cauru nakti raudot par nogalēto brāli, tas viņa iespaidīgo tēlu necik nebojā.
„Tas nozīmē, ka tā ir jūsu problēma, mazais princi. Ne manējā. Neviens jums neko nepienesīs uz paplātes. Es esmu tavs proktors. Nevis tavs mammucis. Tu esi skolā, vai atceries? Tāpēc, ja jūsu kājas ir pavērtas, nu ko, uztaisiet tikumības jostu, lai aizsargātu vājo vietu.”
Starp audzēkņiem atskan neapmierināta murdoņa.
„Varēja būt ļaunāk,” es saku, gar Antonijas galvu norādīdams uz dienvidu līdzenumiem, kur varenas upes ielokā slejas ienaidnieka cietoksnis. „Mēs būtu varējuši būt kā uz delnas tāpat kā tie nabaga bastardi.”
„Tiem nabaga bastardiem ir sējumi un augļu dārzi,” Fičners dūdo. „Jums ir…” Viņš palūkojas pār klints malu, mēģinot saskatīt buku, ko pirms brīža nogalināja. „Nu, Goblins ir pametis briedi aiz muguras, tāpēc jums nav nekā. Ko neapēdīsiet jūs, apēdīs vilki.”
„Ja vien mēs neapēdīsim vilkus,” nomurmina Sevro, piesaistīdams sev dīvainus skatienu no pārējiem mūsu nama audzēkņiem.
Tātad pārtika mums jāiegūst pašiem.
Antonija norāda uz ieplaku.
„Ko viņi dara?”4
Lejā no mākoņiem nolaižas melns kravas kuģis. Tas piezemējas zālainā līdzenuma centrā starp mums un attālo Cereras upes cietoksni. Astoņus kilometrus no Fobosa torņa trīs obsidiāni un ducis skārdagalvu stāv sardzē, kamēr brūnie uz vienreizlietojama galda steigšus no kuģa izlādē šķiņķus, bifštekus, cepumus, vīnu, pienu, medu un sierus.
„Acīmredzamas lamatas,” nošņaukājas Sevro.
„Paldies, Goblin,” Kasijs nopūšas. „Tomēr es vēl neesmu paēdis brokastis.” Viņa pārdrošo skatienu izceļ tumši loki. Viņš caur biedru pulku palūkojas uz mani un velta man smaidu. „Vai ir noskaņojums skrieties, Derov?”
Pārsteigts salecos. Tad atbildu smaidam. „Saki kad!”
Un viņš jau ir prom.
Esmu darījis lielākas muļķības, lai pabarotu savu ģimeni. Darīju lielākas muļķības, kad nomira kāds, ko mīlēju. Joņodams lejā pa stāvo kalnu, Kasijs ir pelnījis kompāniju.
Četrdesmit astoņi jaunieši noskatās, kā aizskrienam piepildīt savus vēderus; neviens neseko.
„Atnesiet man šķēli medota šķiņķa!” nokliedzas Fičners. Antonija nosauc mūs par idiotiem. Kravas kuģis paceļas gaisā, kad no kalnienes tuvojamies līdzenākai zemei. Astoņi kilometri gravitācijā .376 (Zemes standarts) ir nieks. Norāpjamies no klinšainās sienas un metamies skriet, ko kājas nes, caur līdzenuma zāli, kas sniedzas līdz potītēm. Kasijs pārspēj mani par auguma tiesu un pie galdiem ir pirmais. Viņš ir ātrs. Katrs paķeram no galda pa pintei ledus ūdens. Es savu izdzeru ātrāk. Viņš smejas.
„Izskatās, ka viņu karogmastā uzvilkts Cereras ģerbonis. Ražas dieviete.” Kasijs pār zaļo līdzenumu norāda uz cietoksni. Vairākus kilometrus garo ceļu līdz pilij izraibina reti koki. Uz viņu vaļņa plīvo vimpeļi.
Kasijs iemet mutē vīnogu. „Pirms nosvīstam, vajadzētu uzmest aci. Nedaudz izlūkot.”
„Piekrītu… tomēr te kaut kas nav kārtībā,” klusi saku.
Kasijs nosmej pa visu līdzenumu. „Nieki. Mēs redzētu briesmas, ja tās tuvotos. Un es nedomāju, ka jebkurš no viņiem būs ātrāks par mums. Varam aizjoņot līdz viņu vārtiem un to priekšā nolikt čupu, ja tā vēlamies.”
„Man tiešām te kaut kas briest.” Pieskaros vēderam.
Tomēr kaut kas nav kārtībā. Un ne jau tikai ar manu vēderu.
Starp upes cietoksni un mums stiepjas seši kilometri līdzenuma. Tālu pa kreisi ir mežs. Priekšā pļava. Aiz upes kalni. Garajā zālē čabinās vējš, un līdz ar brīzi atlido zvirbulis. Tas laižas zemē, bet pēkšņi raujas augšā un aizlido prom. Skaļi iesmejos un atbalstos pret galdu.
„ Viņi ir zālē" es čukstu. „Lamatas”
„Varam nozagt no viņiem maisus un aiznest vairumu atpakaļ pie mūsējiem,” viņš skaļi saka. „Bēgam?"
„Elfs.” ’
Kasijs neganti smaida, lai gan neviens no mums nav pārliecināts, vai apkārtnes iepazīšanas dienā ir atļauts uzsākt cīņu. Vienalga.
Uz trīs speram pa vienreizlietojamā galda kājām, līdz katram no mums rokās ir metrs rūdītās plastmasas, kas kalpos par ieroci. Kliedzu kā vājprātīgs un plecu pie pleca ar Kasiju metos sprintā uz vietu, no kuras aizmuka zvirbulis. No zāles paceļas pieci Cereras nama zelti. Mūsu trakais uzbrukums ir viņus iztrūcinājis. Kasijs trāpa pirmajam pa seju ar kārtīgu paukotāja izklupienu. Es neesmu tik graciozs. Mans plecs ir stīvs un sāp. Kliedzu un ar savu ieroci situ vienam pa ceļiem. Pretinieks gaudodams nokrīt. Izvairos no kāda cirtiena. To atsit Kasijs. Dejojam kā pāris. Vēl palikuši trīs. Viens pievēršas man. Viņam nav ne naža, ne vāles. Nē, šim te ir ierocis, kas mani interesē daudz vairāk. Jautājuma zīmē izliekts zobens. SirpjAsmens, ar ko pļaut labību. Viņš stājas man pretī, vienu roku aizlicis aiz muguras un turēdams izliekto asmeni kā slāti. Ja tā būtu slāte, es jau būtu pagalam. Tomēr tā nav. Izvairos no viņa cirtiena, liekot viņam nobloķēt vienu no Kasija uzbrucēja triecieniem. Tad metos
pretī savam pretiniekam. Esmu daudz ātrāks par viņu, mans tvēriens ir kā rūdīts tērauds, salīdzinot ar viņējo. Tāpēc atņemu viņa sirpjAsmeni un nazi un notriecu pretinieku gar zemi.
Redzēdams, kā sirpjAsmens virpuļo man rokās, pēdējais neievainotais zēns saprot, ka'pienācis laiks padoties. Kasijs augstu palecas gravitācijā .376 un triec viņa sejā iegrieztu sānisko spērienu, bez kā mēs būtu varējuši iztikt. Tas atgādina man Likosas dejotājus un lēcējus.