Kravate. Klusā deja. Savādi līdzīga jauno sarkano dīžāšanās dejām.
Toties zēnu lāsti nepavisam nav klusi. Nejūtu pret šiem audzēkņiem žēlumu. Viņi visi vakar kādu nogalināja tāpat kā es. Šajā spēlē nav nevainīgo. Vienīgais, kas mani uztrauc, ir tas, kā Kasijs tika galā ar saviem pretiniekiem. Viņš ir grācijas un izveicības iemiesojums. Es esmu niknums un inerce. Ja Kasijs zinātu manu noslēpumu, viņš varētu nogalināt mani sekundes laikā.
„Kas par pekstiņiem!” viņš nodzied. „Tu biji nolādēti šausminošs! Tu tikko atņēmi viņa ieroci! Nolādēti ātri! Man prieks, ka mūs pirmīt nesalika kopā! Prīmā! Ko varat teikt sev par labu, jūs ložņājošie muļķi?”
Notvertie zelti tikai lād mūs.
Nostājos viņu priekšā un pieliecu galvu. „Vai šī ir pirmā reize, kad kaut kur esat zaudējuši?” Atbildes nav. Saraucu pieri. „Nu, tas gan noteikti ir apkaunojoši.”
Kasija seja staro — uz mirkli viņš ir aizmirsis sava brāļa nāvi. Es neesmu. Jūtu tumsu. Tukšumu. Ļaunumu, kad adrenalīns atkāpjas. Vai to Ēo gribēja? Lai spēlēju spēles? Plaukšķinādams gaisā, virs mums nolaižas Fičners. Viņam mutē jau ir šķiņķa šķēle.
„Papildspēki, nāciet šurp!” viņš smejas.
No augstienes mūsu virzienā skrien Tits un pusducis ātrāko audzēkņu. Pretējā pusē no attālā upes cietokšņa paceļas un uz mūsu pusi ceļu uzsāk kāds zeltains apveids. Līdzās Fičneram gaisā apstājas skaista sieviete ar īsi apgrieztiem matiem. Cereras nama proktore. Viņai rokās ir vīna pudele un divas glāzes.
„Mars! Pikniks!” viņa izsaucas, uzrunādama Fičneru mūsu nama dievības vārdā.
„Cerera, kurš noorganizēja visu šo drāmu?” Fičners vaicā.
„Ak, pieņemu, ka Apolons. Viņam savos kalnu apartamentos ir vientuļi. Lūk, Zinfandel no viņa vīniem. Daudz labāks nekā tie no pagājušā gada klāsta.”
„Gards!” Fičners paziņo. „Tomēr tavi zēni tupēja zālē. Gandrīz tā, it kā gaidītu, ka pikniks pēkšņi uzradīsies. Aizdomīgi, vai ne?” „Sīkumi!” Proktore Cerera smejas. „Pedantiski nieki!”
„Lūk, kāds sīkums. Šķiet, ka šogad divi manējie ir piecu tavējo vērti, mana dārgā.”
„Šie skaistie zēni?” Cerera ķiķina. „Man likās, ka visi iedomīgie ir aizgājuši pie Apolona un Venēras.”
„Oho! Katrā ziņā tavējie cīnās kā mājsaimnieces un zemnieki. Pareizi vien bija noslēpušies.”
„Vēl netiesā viņus, tu nelieti! Viņi ir izvēlēti vidAtlasē. Mana pirmAtlase ir citur un jau pelna savas pirmās tulznas!”
„Apgūst cepeškrāsnis? Urrā,” Fičners ironiski paziņo. „Maiznieki kļūst par labākajiem valdniekiem, tā es esmu dzirdējis.”
Viņa iegrūž tam sānos elkoni. „Ak, tu velnsl Nav brīnums, ka piedalījies intervijā uz Niknā bruņinieka vietu. Tāds nelietis!”
Kamēr noskatāmies no zemes, abi saskandina glāzes.
„Kā man patīk pirmā diena,” Cerera ķiķina. „Merkurs tikko palaidis Jupitera citadelē simt tūkstošus žurku. Bet Diāna izpļāpājās, tāpēc Jupiters bija sagatavojies un noorganizējis tūkstoš kaķu piegādi. Jupitera zēni necietīs izsalkumu kā pagājušajā gadā. Kaķi būs resni kā Bakhs.” „Diāna ir ielasmeita,” Fičners paziņo.
„Esi jauks!”
„Es biju. Es aizsūtīju viņai milzīgu fallisku kūku, kas pilna ar dzīviem dzeņiem.”
„Tu to neizdarīji!”
„Izdarīju gan.”
„Tu nezvērs!” Cerera glāsta viņa roku, un es ievēroju brīvās mīlestības gaisotni, kas valda starp šiem ļaudīm. Prātoju, vai arī citi proktori ir mīļākie. „Viņas cietoksnis būs pilns ar caurumiem. Ak, skaņa noteikti ir
briesmīga. Labi izspēlēts, Mars! Saka, ka viltnieks ir Merkurs, bet taviem jokiem vienmēr piemitusi tāda… izjūta\”
„Izjūta, ja? Nu, esmu drošs, ka varu izspēlēt arī tev kādu joku augšā Olimpā…”
„Urrā,” viņa pavedinoši dūdo.
Lidinādamies virs saviem sviedriem un asinīm noplūdušajiem audzēkņiem, viņi vēlreiz saskandina glāzes. Nespēju neiesmieties. Sie cilvēki ir traki. Nolāpīti jukuši iekš saviem tukšajiem Zelta pauriem. Kā viņi var būt mani valdnieki?
„Ei! Fič! Ja tev nav iebildumu. Kas mums ar šiem zemniekiem jādara?” uzsauc Kasijs. Viņš iebaksta degunā vienam no mūsu ievainotajiem gūstekņiem. „Kādi ir noteikumi?”
„Apēdiet viņus!” Fičners iesaucas. „Un, Derov, liec nost to nolādēto izkapti! Tu izskaties pēc labības pļāvēja.”
Es to nenometu zemē. Pēc formas tā stipri atgādina manu sirpjAsmeni, ko atstāju mājās. Gan ne tik asa, jo nav paredzēta, lai nogalinātu, tomēr līdzsvarota tieši tāpat.
„Ziniet, jūs varētu atlaist manus bērnus un atdot viņiem izkapti,” Cerera mums iesaka.
„Iedod man buču, tad sarunāts!” sauc Kasijs.
„Imperatora puika?” viņa vaicā Fičneram. Viņš pamāj. „Nāc un palūdz to, kad būsi iezīmētais, mazais princi.” Viņa pamet skatu pār plecu. „Līdz tam laikam es ieteiktu tev un pļāvējam ņemt kājas pār pleciem.” Izdzirdam pakavu dunoņu, vēl pirms ieraugām pār lauku aulekšojam kara krāsās izkrāsotus zirgus. Tie nākuši no Cereras nama pils atvērtajiem vārtiem. Meitenēm zirgu mugurās rokās ir tīkli.
„Viņi iedevuši tev zirgus! Zirgus!” Fičners sūdzas. „Tas ir tik negodīgi!”
Metamies bēgt un tik tikko pagūstam aizskriet līdz mežam. Mana pirmā tikšanās ar zirgiem man nepatika. Tie joprojām biedē mani līdz nāvei. Sprauslā tik un mīcās. Abi ar Kasiju kampjam pēc elpas. Man sāp plecs. Attapušies ielenkti lauka vidū, tiek notverti divi no Tita draugiem. Pārdrošais Tits apgāž vienu zirgu un smiedamies grasās ar zābaka
spērienu iznicināt meiteni. Cerera raida pret viņu elektrisko triecienu no apdullināšanas dūres un salīgst mieru ar Fičneru. Elektrības trieciens liek Titam apčurāties. Vienīgi Sevro ir pietiekami bezrūpīgs, lai sāktu smieties. Kasijs saka kaut ko par sliktām manierēm, tomēr klusu pavīpsnā. Tits to ievēro.
„Vai mums ir ļauts viņus nogalināt vai nē?” Tits rūc pie vakariņu galda. Ēdam Bakha cienasta pārpalikumus. „Vai arī tikšu apdullināts katru reizi?”
„Nu, jūsu mērķis nav viņus nogalināt,” Fičners saka. „Tāpēc nē. Labāk nestaigā apkārt, slepkavodams savus studiju biedrus, tu jukušais pērtiķi.”
„Bet pirms tam mēs slepkavojām!” Tits protestē.
„Kas tev kaiš?” Fičners noprasa. „Pārejā notiek dabiskā atlase. Nu tā vairs nav jāveic, tu jukušais, stulbais, kolosālais muskuļu maiss. Kāda gan tam būtu jēga, ja mēs ļautu stiprākajiem vienam otru apkaut, līdz paliek tikai daži? Tagad jums priekšā ir jauni pārbaudījumi.”
„Nežēlība.” Antonija sakrusto rokas uz krūtīm. „Tātad tagad tā ir nepieņemama? Vai to tu vēlies pateikt?”
„O, labāk, lai tā ir pieņemama.” Tits plati smaida. Par apgāzto zirgu viņš lielījies jau visu vakaru, it kā tas varētu palīdzēt pārējiem aizmirst viņa pieslapinātās bikses. Daži ir aizmirsuši. Viņš jau ir sapulcinājis ap sevi asinssuņu bariņu. Vienīgie, kurus viņš kaut nedaudz ciena, esam mēs ar Kasiju, tomēr viņš smīkņā pat par mums. Tāpat kā par Fičneru.
Fičners noliek savu medotā šķiņķa gabalu.
„Norunāsim dažas lietas, bērni, lai šis ūdens bifelis nestaigā apkārt, mīdīdams galvaskausus. Nežēlība ir pieņemama, dārgo Antonij. Ir saprotams, ja kāds iet bojā nelaimes gadījumā. Nelaimes mēdz gadīties ar vislabākajiem no mums. Bet jūs neslepkavojat viens otru ar svilinātājiem. Jūs nepakarat cilvēkus pie saviem vaļņiem, ja vien viņi jau nav miruši. Gadījumam, ja steidzami nepieciešama medicīniska palīdzība, gatavībā ir medBoti. Vairumā gadījumu tie ir pietiekami ātri, lai glābtu dzīvības. Tomēr atcerieties, ka galvenais nav nogalināt. Mums vienalga, ja esat