tikpat nežēlīgi kā Vlads Drakula. Viņš tik un tā zaudēja. Galvenais ir uzvarēt. Lūk, ko mēs gribam.”
Un tas vienkāršais nežēlības pārbaudījums jau ir aiz muguras.
„Jums jāparāda, cik izcili esat. Kā Aleksandrs. Kā Cēzars, Napoleons un Merivoters. Jums jāvada armija, jāspriež taisna tiesa, jāorganizē pārtikas un bruņojuma nodrošināšana. Iegrūst otram vēderā asmeni spēj katrs muļķis. Šīs skolas mērķis ir atrast cilvēku vadoņus, nevis slepkavas. Tāpēc galvenais, jūs mazie, dumjie bērni, ir nevis nogalēt, bet gan iekarot. Un kā iekarot spēlē, kurā jums ir vienpadsmit ienaidnieku ciltis?”
„Paņemt pa vienam pēc kārtas,” Tits viszinoši atbild.
„Nē, cilvēkēdāj.”
„Pamuļķis” Sevro pie sevis nosmīkņā. Tita bars klusu vēro Institūta mazāko zēnu. Netiek norūkti draudi. Neviens dusmās neviebjas. Ir tikai kluss solījums. Grūti paturēt prātā, ka viņi visi ir ģēniji. Viņi izskatās pārāk glīti. Pārāk sportiski. Pārāk nežēlīgi, lai būtu ģēniji.
„Vai vēl kādam, izņemot cilvēkēdāju, ir kāds minējums?” noprasa Fičners.
Neviens neatbild.
„Nodivpadsmit ciltīm izveido vienu,” es beidzot saku. „Paverdzinot.”
Gluži kā Sabiedrība. Būvē to uz citu mugurām. Tas nav nežēlīgi. Tas ir praktiski.
Fičners izsmējīgi aplaudē. „Prīmā, Pļāvēj, prīmā. Izskatās, ka kāds grasās uzkalpoties par Pirmo.” To padzirdējuši, visi sāk uztraukti dīdīties krēslos. Fičners izvelk no galda apakšas garu kasti. „Bet tagad, dāmas un kungi, lūk, ar šo jūs pakļausiet vergus.” Viņš izvelk no kastes mūsu standartu. „Aizsargājiet šo. Aizsargājiet savu pili. Un iekarojiet visas pārējās.”
22 .CILTIS
No rīta Fičners ir prom. Viņa krēslā atstāts standarts. Tas ir pēdu garš dzelzs kalums, kura galā atveidots mūsu kaucošais vilks; zem vilka kājām vijas samīta čūska, bet zem tās redzama Sabiedrības piramīda ar zvaigzni galā. Dzelzs uzgalis savienots ar piecas pēdas garu ozolkoka kātu. Ja šī pils ir mūsu mājas, standarts ir mūsu gods. Piespiezdami to pie pretinieku pierēm, varam pārvērst viņus savos vergos. Uz viņu pierēm saglabāsies vilka zīme, līdz tām tiks piespiests cits standarts. Vergiem jāklausa mūsu komandām vai uz mūžu jāpaliek par apkaunotajiem.
Sēžu rīta tumsā pretī standartam un ēdu Apolona mielasta pārpalikumus. Kaut kur miglā iegaudojas vilks. Skaņa plūst caur cietokšņa augsto logu. Pirmā man piebiedrojas slaidā Antonija. Viņa ieslīd telpā kā vientuļš tornis vai zeltains, skaists zirneklis. Vēl neesmu izlēmis, kurš no tiem labāk piedien viņas personībai. Mūsu skatieni satiekas, tomēr nesveicināmies. Viņa grib būt Pirmā.
Nākamie laiski ienāk Kasijs un Polluks ar raupjo balsi. Polluks ņurd kaut ko par to, ka jāguļ bez sārtajām, kas viņu sasildītu.
„Pilnīgi atbaidošs standarts, vai jums tā nešķiet?” Antonija sūdzas. „Vismaz būtu varējuši piešķirt tam kaut nedaudz krāsas. Es domāju, ka to vajadzētu noklāt ar sarkano, kas apzīmētu niknumu un asinis.”
„Pārāk smags nav.” Kasijs pasvārsta kātu rokā. „Biju domājis, ka tas būs no zelta.” Viņš apbrīno zeltīto Pirmā roku, kas gulst uz melnā akmens bluķa. Arī Kasijs to grib. „Un tie iedevuši mums karti. Lieliski.” Vienu no sienām sedz jauna akmens karte. Ap mūsu pili viss izzīmēts apbrīnojami sīki. Pārējais gan ne tik ļoti. Kara migla. Kasijs uzsit man pa plecu un piebiedrojas ēdājiem. Viņš nezina, ka šonakt atkal dzirdēju viņu raudam. Abi guļam vienā divstāvu gultā cietokšņa augstā torņa barakās. Daudzi citi joprojām guļ galvenajā tornī. Tits ar saviem draugiem piesavinājies zemo torni, lai gan viņiem nepietiek cilvēku, lai to pilnībā apdzīvotu.
Ap to laiku, kad Scvro aiz kājām ievelk zālē beigtu vilku, ir pamodušies gandrīz visi nama audzēkņi. Vilks ir jau izķidāts un nodīrāts.
„Goblins atnesis proviantu!” Kasijs manierīgi aplaudē. „Hmm. Mums vajadzēs malku. Vai kāds zina, kā sakurt uguni?” Sevro zina. Kasijs smīn. „Protams, ka tu zini, Goblin.”
„Aitas šķita pārāk viegls medījums?” es vaicāju. „Kur tu ņēmi ieroci?
„Es ar tiem piedzimu.” Viņa nagi ir asiņaini.
Antonija sarauc degunu. „Kur, ellē, tu esi audzināts?”
Scvro parāda viņai vidējo pirkstu.
„Ak,” meitene nopūšas. „Ak tad ellē.”
„Tātad esmu drošs, ka jūs visi jau esat ievērojuši, ka paies krietns laiciņš līdz brīdim, kamēr kāds no mums savāks pietiekami daudz nopelnu stabiņu, lai kļūtu par Pirmo,” Kasijs paziņo, kad visi ir sapulcējušies ap galdu. „Tāpēc es iedomājos, ka mums vajadzīgs vadonis, līdz brīdim, kad tiks iecelts Pirmais.” Viņš pakāpjas tālāk no Sevro un stāv, atbalstījis pirkstu galus pret standarta malu. „Lai mēs spētu funkcionēt, nekavējoties jāpieņem vairāki mērķtiecīgi lēmumi.”
„Un kuram nojums abiem muļķiem, tavuprāt, tam vajadzētu būt?” Antonija sausi noprasa. Viņas lielās acis uzlūko te mani, te Kasiju. Viņa pagriežas un sīrupaini saldā balsī uzrunā pārējos. „Kas šobrīd padara katru no mums par labāk piemērotu vadoņa vietai nekā pārējie?”
„Viņi sagādāja mums vakariņas… un brokastis,” Lea lēnprātīgi saka, stāvēdama līdzās Rokam. Viņa norāda uz pārpalikušo piknika proviantu.
„Un tajā pašā laikā ieskrēja lamatās—” visiem atgādina Roks. Antonija prātīgi māj ar galvu. „Jā, jā. Vērtīga piebilde. Neapdomība var nākt mums par ļaunu.”
„—tomēr cīņā viņi no tām izrāvās,” Roks nobeidz, izpelnīdamies no Antonijas niknu skatienu.
„Ar galdu kājām īstu ieroču vietā,” Tits atzinīgi norūc kā pieredzējis speciālists. „Bet tad viņi aizlaidās un ēdienu pameta. Būtu atstājuši to ienaidniekam kā pakalpīgi brūnie.”
„Jā, tā ir viena versija par notikušo,” Kasijs nosaka.
Tits parausta plecus. „Es tikai redzēju, ka ņēmi kājas pār pleciem kā mazs elfiņš.”
Kasija vaibsti sastingst.
„Pielūko, ko saki, labo cilvēk.”
Tits samierinošā žestā paceļ rokas. „Tikai izsaku novērojumu; kāpēc uzreiz tādas dusmas, mazo princi?”
„Pielūko, ko saki, labo cilvēk, vai arī mums nāksies vārdus iemainīt pret asmeņiem.” Kasijs paceļ savu no Cereras audzēkņiem atsavināto siena dakšu un norāda ar to uz Titu. „Vai dzirdi, Tit au Ladr?”
Tits lūkojas viņa acīs, tad pamet skatu uz mani, iedalīdams mani Kasija komandā. Pēkšņi pārējo acīs mēs ar Kasiju esam izveidojuši savienību. Svaru kausi nosveras tik ātri. Politika. Pirkstos nesteidzīgi virpinu vakar atsavināto nazi. Visi ap galdu sēdošie uz to skatās. It sevišķi Scvro. Pateicoties savai prasmei, mana sarkanā labā roka savākusi miljons tonnu hēlija-3. Kreisā — pusmiljonu. Parasta sarkanā veiklība liktu šo zeltu matiem celties stāvus. Es viņus apburu. Manos izveicīgajos pirkstos nazis dūc kā kolibri spārni. Izskatos mierīgs, bet pa galvu šaudās domas.
Nogalinājuši esam mēs visi. Tāda bija likme. Kāda tā ir tagad? Tits jau skaidri licis saprast, ka vēlas nogalināt vēl. Prātoju, ka varētu viņu tagad apturēt. Ietriekt savu nazi viņam kaklā. Tomēr no šīs domas gandrīz izmetu asmeni no rokām. Jūtu tajās Ēo nāvi. Dzirdu slapjo plaukšķi, ar kādu pret grīdu atsitās mirstošais Džulians. Neciešu asinis, it sevišķi, ja tās ir nevajadzīgas. Es varu savaldīt šo milzīgo kucēnu.
Salti ielūkojos Titam acis. Viņa smaids ir lēns, nicinājums tik tikko manāms. Ja viņš nenovērsīsies, man būs ar viņu jāclnās vai kā tamlīdzīgi — man liekas, ka tā dara vilki.