Nazis griežas un griežas. Un pēkšņi Tits smejas. Viņš novēršas. Mana sirds sitas rāniāk. Esmu uzvarējis. Neciešu politiku. It sevišķi istabā, pilnā ar cilvēkiem, kas no šūpuļa audzināti par vadoņiem.
„Protams, ka es tevi dzirdu, Kasij. Tu stāvi desmit pēdas no manis,” Tits smej.
Viņš nedomā, ka ir gana stiprs, lai pat kopā ar savu baru atklāti izaicinātu mani un Kasiju. Viņš redzēja, ko izdarījām ar Cereras zēniem. Tomēr tagad robežas ir novilktas — tā vienkārši. Pēkšņi stāvu, apstiprinādams, ka esmu Kasija pusē. Tas atņem Titam jebkādu iniciatīvu.
„Vai ir kāds, kurš negrib, lai vada viens no mums?” es vaicāju.
„Es negribētu, lai vada Antonija. Viņa ir maita,” paziņo Sevro.
Antonija piekrītoši parausta plecus, tomēr paceļc galvu.
„Kasij, kādēļ tu tā steidz atrast mums vadoni?” viņa jautā.
„Ja mums nebūs viena vadoņa, tad sašķelsimies un katrs rīkosimies pēc sava prāta,” Kasijs paskaidro. „Tā mēs zaudēsim.”
„Tā vietā, lai darītu pēc tava prāta,” viņa, maigi smaidot, saka un pamāj ar galvu. „Skaidrs.”
„Tikai nevajag to tavu augstprātību, Antonij. Pat Priams uzskatīja, ka mums vajadzīgs viens līderis.”
„Kas ir Priams?” iesmejas Tits. Viņš atkal mēģina pievērst uzmanību sev. Katrs Zelta knēvelis uz planētas zina, kas ir Priams. Tagad Tits mēģina dot nepārprotamus mājienus par to, kurš viņu nogalinājis, un pārējie to ievēro. Iniciatīva atgūta. Atskaitot faktu, ka zinu — Priamu nenogalināja Tits. Tie nebūtu likuši pie Priama tādu kā viņš. Tie būtu ielikuši viņu kopā ar kādu vārguli. Tātad Tits ir ne tikai huligāns, bet arī melis.
„Ak, skaidrs. Tāpēc, ka sazvērējāties ar Priamu, tu, Kasij, tagad zini, kas darāms? Zini labāk par mums visiem?” Antonija plašā žestā norāda uz galdu. „Tu apgalvo, ka bez tava padoma esam bezpalīdzīgi?”
Viņa ir iedzinusi slazdā gan Kasiju, gan mani.
„Paklau, zēni, es zinu, ka nevarat vien sagaidīt iespēju vadīt,” viņa turpina. „Es to saprotu. Vadīt ir mūsu visu dabā. Katrs cilvēks šajā telpā ir dzimis ģēnijs, dzimis kapteinis. Tomēr tieši tāpēc pastāv Pirmā nopelnu sistēma. Kad kāds būs izpelnījies piecus pirkstus un būs gatavs būt par Pirmo, tad arī pieņemsim viņu par savu vadoni. Līdz tam brīdim iesaku mums nogaidīt. Ja to nopelnīs Kasijs vai Derovs, lai notiek! Paklausīga kā sārtā un vienkārša kā sarkanā es darīšu visu, ko viņi pavēlēs.” Viņa norāda uz pārējiem. „Līdz tam brīdim es domāju, ka arī kādam nojums vajadzētu iespēju to nopelnīt… Galu galā, tas var izšķirt, kāda nākotnē būs jūsu karjera!”
Viņa ir gudra. Un ir mūs nogremdējusi. Bez šaubām, katrs izlutinātais bērns šajā telpā vēlējās, kaut būtu izlēmīgāks jau no paša sākuma, kaut varētu iegūt vēl vienu iespēju likt pārējiem viņu ievērot. Tagad Antonija ir viņiem to sniegusi. Tas būs haoss. Un beigās par Pirmo var kļūt viņa. Antonija pilnīgi noteikti ir zirneklis.
„Skat!” Rokam pie sāniem izsaucas Lea.
Aiz pils sienām atbalsojas raga skaņas.
Šķiet, ka standarts gaidījis tieši šo mirkli, lai iemirdzētos. Čūska un vilks nomet dzelzs kārtu un uzmirdz spožā zeltā. Turklāt atdzīvojas arī *
akmens karte uz ēdamzāles sienas. Virs miniatūra mūsu pils atveida plīvo vilka vimpelis. To pašu dara arī Cereras karogs. Citas pilis kartē neparādās, tomēr neatklāto namu karogi rindojas kartes apzīmējumos. Bez šaubām, lai tic atrastu savu vietu kartē, mums jāiet izlūkos.
Spēle ir sākusies. Un tagad par Pirmo grib kļūt visi.
Tagad saprotu, kāpēc Demokrācija ir aizliegta. Tā sākas ar klaigāšanu. Nepacietīgām dusmām. Neizlēmību. Nesaskaņām. Idejām. Izlūkot. Nocietināt. Vākt pārtiku. Izlikt slazdus. Doties zibenskarā. Doties sirot. Aizsargāties. Uzbrukt. Polluks nospļaujas. Tits notriec viņu bezsamaņā gar zemi. Antonija aiziet. Sevro nicīgi pasaka kaut ko Titam un, uguni tā ari neiekūris, aizvelk savu vilku Dievs vien zina kur. Sajūta kā Lambdas racēju komandā, kad virsBrigadieris sliktas pašsajūtas dēļ paņēmis brīvu stundiņu. Tā es uzzināju, ka protu urbt. Bārlovs aizlavījās uzsmēķēt, un es uzlēcu uz urbja un darīju tā, kā man šķita pareizāk. Tagad, kamēr bērni ķildojas, daru to pašu.
Man līdzi nāk Kasijs, Roks un Lea, kas visur seko Rokam, lai gan Kasijs droši vien domā, ka mēs sekojam viņam. Esam vienisprātis, ka pārējie nezinās, ko iesākt, un drīz vien nenovēršami atmetīs visam ar roku, un šodien nedarīs neko. Viņi sargās pili vai meklēs malku pavardam, vai tupēs pie standarta, baidīdamies, ka tam varētu pieaugt kājas.
Es nezinu, ko darīt. Nezinu, vai mūsu ienaidnieki lavās pār kalniem, lai mums uzbruktu. Nezinu, vai dibina savienības pret Marsu. Nezinu pat to, kā šī sasodītā spēle jāspēlē. Tomēr nezin kādēļ pieņemu, ka pārējie nami neieslīgs nesaskaņās kā mēs. Šķiet, ka mēs no Marsa tām vieglāk padodamies.
Vaicāju Kasijam, kas, pēc viņa domām, tagad būtu darāms.
„Par necieņu pret manu ģimeni reiz izaicināju vienu augstmanīgu pamuļķi — kādu Augustu švaukstu. Viņš bija ārkārtīgi metodisks — pievilka ciešāk cimdus, sasēja savus glītos matus, vicināja savu slāti kā pirms katra nolādētā treniņa Agejas Cīņas mākslas klubā.”
„Un?”
„Un es iekrāvu šim āķi un caurdūru viņa ceļgalu, kamēr šis vēl gatavodamies vicināja slāti.” Kasijs pamanīja Leas nosodošo reakciju. „Kas ir? Divkauja bija sākusies. Es esmu viltīgs, bet neesmu nekāds briesmonis. Es vienkārši uzvarēju.”
„Ir tāda sajūta, ka tā domājat jūs visi,” es saku. „Tas ir, mēs visi.”
Viņi manu pārteikšanos neievēro.
Viņa teiktajam ir jēga. šādā stāvoklī mūsu nams ienaidniekam nevar uzbrukt, tomēr ienaidnieks var pielavīties, kamēr skraidām apkārt gatavodamies, un sagraut visas manas cerības uz kāpienu augšup pa Sabiedrības kāpnēm. Tātad — informācija. Mums jāzina, vai ienaidnieks atrodas gravā puskilometru uz ziemeļiem vai mīt kaut kur piecpadsmit kilometru attālumā dienvidos. Vai mēs esam spēles laukuma stūrī vai centrā? Vai ienaidnieki ir augstienēs? Ziemeļos no augstienēm?
Abi ar Kasiju esam vienisprātis. Mums jādodas izlūkos.
Sadalāmies. Mēs ar Kasiju dodamies uz Fobosu un virzāmies pretēji pulksteņa rādītāja virzienam. Lea un Roks steidzas uz Deimosu un izlūko pulksteņa rādītāja virzienā. Norunājam satikties saulrietā.
No Fobosa virsotnes neredzam nevienu dzīvu dvēseli. Ieplakās ne miņas no zirgiem vai Cereras kaujiniekiem, bet klinšu grēdu dienvidos izraibina šauri ezeriņi un kazas. Dienvidaustrumos, augsta uzkalna virsotnē stāvēdami, redzam daļu dienvidu un dienvidaustrumu Dižmeža. Tur varētu slēpties arī milžu armija, bet mēs to nenojaustu, turklāt šobrīd nevaram pētīt tuvāk, jo, lai nokļūtu kaut vai meža tuvumā, būtu nepieciešama puse dienas.
Kādu desmit kilometru attālumā no mūsu pils zema pakalna virsotnē uzejam vējos un lietū apdrupušu akmens fortu, kas sargā pāreju. Tajā atrodam koka kasti ar izdzīvošanai nepieciešamām lietām —jodu, pārtiku, kompasu, virvi, sešām rūdīta audekla somām, zobu birsti, sērkociņiem un vienkāršiem apsējiem. Atrasto saliekam tīrā somā.
Tātad ielejā ir paslēpti labumi. Man neliek mieru doma, ka laukos varētu būt apslēptas arī par nelieliem izdzīvošanas komplektiem svarīgākas lietas. Ieroči? Transportlīdzekļi? Bruņas? Tehnika? Nevar taču būt, ka viņi gaida, ka iesim karā, bruņojušies ar nūjām, akmeņiem un metāla darbarīkiem. Turklāt, ja viņi nevēlas, lai viens otru nogalinām, mūsu metāla ieročus vajadzētu aizstāt ar apdullināšanas rīkiem.
Pirmajā dienā nejauki apdedzināmies saulē. Atgriežoties ādu atvēsina migla. Tits ar savu baru, ko nu jau veido seši audzēkņi, tikko atgriezies no neauglīga uzbrukuma līdzenumiem. Viņi nogalinājuši divas kazas, bet, tā kā Sevro kaut kur pazudis, trūkst uguns, kurā gaļu pagatavot. Nestāstu viņiem par saviem sērkociņiem. Ar Kasīju esam vienisprātis — ja reiz Tits vēlas būt tik liels vīrs, viņam jāspēj pakļaut vismaz uguns. Noteikti piekristu arī Scvro, lai kur viņš būtu. Mēģinādami uzšķilt dzirksteles, Tita zēni sit metālu pret akmeni, tomēr pils akmens nedzirksteļo. Viltīgie proktori.