Tita bars liek zemAtlases pārpalikumiem sanest malku, par spīti tam, ka viņiem nav, ar ko iekurt uguni. Tonakt viņi visi iet gulēt izsalkuši. Tikai ne Lea un Roks. Viņi dabū dažus no mūsu izdzīvotāju batoniņiem. Man šie abi patīk, par spīti tam, ka viņi ir zelti, un draudzēšanos ar viņiem attaisnoju, iestāstot sev, ka daru to tikai tāpēc, lai pulcētu ap sevi pats savu cilti. Kasijs laikam ieņēmis galvā, ka mums var noderēt arī ātrā
vidAtlases meitene Kvinna. Tomēr to viņš sev spēj iegalvot par ikvienu glītu meiteni.
Ciltis aug, un pirmā mācībstunda vairs nav tālu.
Antonija sadraudzējas ar druknu, saskābušu, cirtainu dēlieti vārdā Slpio un pamanās aizsūtīt ar pilī atrastām lāpstām un cirvjiem bruņotus audzēkņus uzraudzīt Deimosu un Fobosu. Varbūt šī meitene ir izlutināta ragana, bet vismaz viņa nav muļķe. Tad Tita bars nozog viņu cirvjus, kamēr šie guļ, un es pārskatu savu viedokli.
Abi ar Kasiju kopā ejam izlūkos. Trešajā dienā tālumā — varbūt divdesmit kilometrus austrumu virzienā — redzam dūmu stabu. Krēslā tas slejas kā bāka. Tāpat kā mēs, apkārtnē būs arī ienaidnieku izlūku vienības. Ja mēs būtu tuvāk vai jātu uz zirgiem, varētu izpētīt, kas tas ir. Vai, ja mums būtu vairāk cilvēku, varētu doties ārā naktī un noorganizēt sirojumu, lai iegūtu vergus. Visu izšķir attālums un mūsu nama sašķeltība. Starp mums un dūmiem ir dziļākas un seklākas aizas, kurās var slēpties kaujinieku pulciņi. Turklāt jāšķērso vairāki kilometri līdzenuma, kurā mēs būtu kā uz delnas. Skrējiens mums neizdotos. Ne jau tagad, kad izrādās, ka dažiem namiem ir zirgi. Kasijam to nesaku, tomēr man ir bail. Augstienes šķiet drošas, bet tepat šajā ainavā aiz tām klejo psihiski nelīdzsvarotu dieveļu pulki. Pagaidām īsti nevēlos saskrieties ar viņiem.
Doma par sastapšanos ar citiem namiem kļūst vēl šausminošāka, kad iedomājos, ka pat mājās nav droši. Gluži kā allaž atkārto Oktāvija au Luna — cilvēks nevar īstenot jebkādus centienus, ja viņam traucē pilsoņu karš. Nevaram atļauties pārāk ilgi atstāt Titu bez uzraudzības. Viņš jau ir nozadzis ogas, ko salasīja Lea un Kvinna. Turklāt šorīt viņš mēģināja izmantot standartu pret Kvinnu, lai redzētu, vai sirotāju vienības var iegūt vergus no pašu nama ļaudīm. Nevar.
„Mums kaut kā jāapvieno nams,” Kasijs man saka, kamēr ejam izlūkos ziemeļu augstienēs. „Institūts paliks ar mums visu atlikušo mūžu. Ja zaudēsim, varam nekad nesasniegt nozīmīgu stāvokli.”
„Un ja spēles laikā mūs paverdzina?” es vaicāju.
Viņš noraizējies uzlūko mani. „Vai iespējams vēl smagāks zaudējums?”
It kā man būtu vajadzīga papildu motivācijā.
„Pieņemu, ka tavs tēvs savā gadā uzvarēja. Vai viņš bija Pirmais?” es jautāju. Lai kļūtu par imperatoru, viņam bija jāuzvar savā gadā.
„Tieši tā. Vienmēr esmu zinājis, ka viņš uzvarēja, lai gan, pirms nokļuvām šeit, man nebija ne sajātas nojausmas, ko tas nozīmē.”
Abi esam vienisprātis, ka Titam jākrīt, ja gribam apvienot namu. Tomēr doties pret viņu tiešā cīņā būtu veltīgi; pēc pirmās dienas šī iespēja tika zaudēta. Tita cilts nu ir pārāk liela.
„Es iesaku nogalināt viņu, kamēr šis guļ,” Kasijs ieminas. „Mēs ar tevi varētu to izdarīt.”
Viņa vārdi mani stindzina. Lēmumu nepieņemam, tomēr viņa priekšlikums kalpo par atgādinājumu, ka mēs ar Kasiju esam atšķirīgas būtnes. Bet vai tiešām? Viņa niknums ir auksts un nežēlīgs. Tomēr es viņa dusmas vairs neredzu pat Tita tuvumā. Viņš smaida un smejas, un izaicina Tita bara locekļus skrieties un lauzties, kad tie nedodas sirot. Viņš uzvedas gluži kā es, kad esmu ienaidnieku vidū.
Tomēr, kamēr mani vairums uzlūko ar bažām, Kasiju mīl visi, izņemot Tita baru. Viņš pat ir sācis vakaros lavīties kaut kur prom kopā ar Kvinnu. Man viņa patīk. Meitene noķēra slazdā briedi un tad stāstīja, kā pati esot to nokodusi. Pat rādīja mums pierādījumus — zobos ieķērušās spalvas un kodienu pēdas brieža miesā. Nospriedām, ka mums pievienojies glītāks Sevro, līdz viņa sāka smieties tik skaļi, ka vairs nespēja stāstu turpināt. Kasijs palīdzēja viņai no zobiem izķeksēt spalvas. Man patīk apņēmīgi meļi.
Dažu pirmo dienu laikā apstākļi kļūst ļaunāki. Visi ir izsalkuši, jo pilī joprojām nav sakurta uguns, un pēc tam, kad Cereras jātnieki nolaupa divas mūsu meitenes, kas mazgājās upē tepat pie mūsu vārtiem, drīz vien tiek aizmirsts par higiēnu. Zelti apjūk, kad pat viņu smalkās poras sāk aizdambēties un viņiem metas pūtītes.
„Izskatās pēc bites koduma!” Roks smiedamies saka man un Kasijam. „Vai radiālas, tālas saules!”
Izliekos, ka mani tā fascinē, it kā nebūtu tādas redzējis uz savas sejas visu sarkanā mūžu.
Kasijs pieliecas, lai nopētītu to tuvāk. „Brāli, tas ir vienkārši—”
Tad Roks pārspiež pumpu Kasijam tieši sejā, likdams viņam atrauties un sākt riebumā rīstīties. Kvinna ķiķinādama gandrīz krīt gar zemi.
„Dažkārt gan es tiešām prātoju, kāda tam visam ir jēga,” Roks iesāk, kad Kasijs ir atguvies. „Kā gan šī var būt visefektīvākā metode, kā pārbaudīt mūsu vērtību un padarīt mūs par būtnēm, kas var pārvaldīt Sabiedrību?”
„Un vai tu jebkad nonāc pie kāda secinājuma?” Kasijs piesardzīgi jautā. Tagad viņš turas pa gabalu.
„Dzejnieki nekad nenonāk pie secinājumiem,” es saku.
Roks iesmejas. „Atšķirībā no citiem dzejniekiem, dažkārt man tas izdodas. Un man ir atbilde uz šo.”
„Spļauj laukā!” mudina Kasijs.
„It kā es nebūtu grasījies to darīt bez mūsu vietējās primadonnas atļaujas.” Roks nopūšas. „Viņi mūs šurp atveduši, jo šī ieleja ir cilvēce, pirms valdīja Zelts. Sašķelta. Nespēj rast vienotību pat mūsu pašu ciltī. Viņi grib, lai izdzīvojam procesus, ko pieredzēja mūsu senči. Sī spēle soli pa solim attīstīsies un sniegs mums jaunas mācības. Tajā attīstīsies hierarhijas. Mums būs Sarkanā krāsa, Zelts, Varš.”
„Sārtie?” cerīgi ieminas Kasijs.
„Šķiet loģiski,” es saku.
„O, tas būtu varen savādi,” Kasijs smejas, grozīdams pirkstā savu vilka gredzenu. „Ja tā notiktu, mātes un tēvi saceltu traci. Droši vien tāpēc Tits tā glūn uz meitenēm. Varbūt viņš grib sev rotaļlietu. Runājot par rotaļlietām — kurp viņš aizsūtīja Viksu?”
Smejos. Vikss, iespējams, bīstamākais no Tita sekotājiem, kopā ar pārējiem gandrīz pirms divām stundām pēc Tita pavēles devās prom, lai izmantotu Fobosa torņa augstuma priekšrocības un novērotu līdzenumus, gatavojoties sirojumam uz Cercras namu.
„Ja gatavojamies izspēlēt kādu gājienu, vislabāk būtu dabūt Viksu mūsu pusē,” es saku. „Viņš ir Tita labā roka.”
Roks turpina citu domu gājienu.
„Es… par sārtajiem gan nezinu,” viņš saka. Doma par to, ka zeltītais varētu būt sārtais, viņu aizvaino. „Bet… pārējais gan ir vienkārši. Šis ir mazs Saules sistēmas modelis.”
„Man gan vairāk atgādina karogu sagrābšanu ar zobeniem, ja atceraties šo spēli,” es atbildu. Pats šo sporta veidu neesmu spēlējis, tomēr mācības kopā ar Mateo ir apgaismojušas mani par spēlēm, ar kurām šie bērni kavēja laiku vecāku dārzos.