„Mhm,” Kasijs pamāj. Viņš jokodamies nopietni iebaksta Rokam krūtis pirkstu. „Piekritu. Tāpēc, Rok, vari ņemt savas pļāpas un iegrūst vietā, kur saule neuzdrīkstas iespīdēt. Mēs, divi viedie prāti, esam izlēmuši. Tā ir karogu sagrābšanas spēle.”
„Skaidrs!” Roks smej. „Ne visi spēj saprast metaforas un mājienus tik labi kā es. Bet neraizējieties, mani muskuļotie draugi, es būšu šeit, lai palīdzētu jums sarežģītākajos prāta izaicinājumos. Piemēram, varu pateikt jums, ka mūsu pirmais pārbaudījums būs apvienot namu, pirms pie vārtiem klauvē ienaidnieks.”
„Ellē,” nomurminu, lūkodamies pār zemo nocietinājuma sienu. „Kaut kur iesēdies?” Kasijs prasa.
„Izskatās, ka spēle tikko sākusies.” Norādu lejup.
Aiz gravas vietā, kur mežs sastopas ar zālaino līdzenumu, Vikss aiz matiem velk meiteni. Pirmo Marsa nama vergu. Mani ne tuvu nemāc riebums — man skauž. Skauž, ka viņu nesagūstīju es. To izdarīja Tita pakalpiņš, un tas nozīmē, ka Tita vārdam tagad ir svars.
23.PLAISA
Lai gan visi joprojām guļam zem viena jumta, pietika vien ar četrām dienām, lai nams izšķīstu četrās atsevišķās ciltīs. Izrādās, ka iespaidīga izmēra asteroīdu joslas īpašnieku ģimenes atvase Antonija savākusi vidAtlases audzēkņus — runātājus, čīkstētājus, smadzenes, atkarīgos, nedrošos, snobus un politiķus.
Tits ap sevi pulcē lielākoties pirmAtlases vai vidAtlases fiziski spēcīgos eksemplārus — nežēlīgos, straujos, bezbailīgos, gudrības standartam atbilstošos, ambiciozos, oportūnistus — acīmredzamo Marsa nama izvēli. Pie viņa ir virtuozā pianiste Kasandra. Tāpat arī Polluks ar raupjo balsi un nelīdzsvarotais Vikss, kurš baudā trīc no domas vien, ka varētu iedurt asmeni miesā.
Ja mēs ar Kasiju būtu rīkojušies politiskāk, tad būtu pamanījušies aizvilt no Tita pirmAtlasi. Ellē, ja būtu vienkārši pateikuši, ka viņiem jāpakļaujas, mēs būtu varējuši par sekotājiem dabūt visus. Galu galā mēs ar Kasiju uz mirkli bijām visstiprākie, tomēr tad devām Titam laiku iebiedēt un Antonijai — manipulēt.
„Sasodītā Antonija!” es sodos.
Kasijs smej un krata savu zeltīto galvu, kamēr, meklēdami vēl kādu apslēptas mantas ķērienu, pa augstieni dodamies austrumu virzienā. Manas garās kājas spēj veikt kilometru nedaudz vairāk kā minūtes laikā.
„Ak, ar laiku tu pierodi no viņas sagaidīt šādas lietas. Ja mūsu ģimenes nebūtu pavadījušas pusi savu brīvdienu kopā, kad bijām mazi, pirmajā dienā es būtu noturējis viņu par demokrāti. Lai gan no tā viņa ir tālu. Drīzāk gan Cēzars vai… kā tos sauca, prezidenti? Nepieciešamības aizsegā ietērpies tirāns.” „Viņa ir sūds dziras bļodā,” es nosaku.
„Ko, pie nolādēta velna, tas nozīmē?” Kasijs iesmejas.
Tēvocis Nerols būtu varējis viņam pastāstīt.
„Kā lūdzu? A. Reiz Jorktonā dzirdēju to no kāda virsSarkanā. Tas nozīmē, ka viņa ir muša vīnā.”
„VirsSarkanā?” Kasijs nošņaukājas. „Viena no manām auklēm bija virsSarkanā. Es zinu. Savādi. Viņai būtu vajadzējis būt brūnajai. Tomēr sievišķis stāstīja man stāstus, kad mēģināju iemigt.”
„Cik jauki,” es saku.
„Uzskatīju viņu par uzpūtīgu traucēkli. Mēģināju pateikt mātei, lai pavēl viņai aizvērties un likt mani mierā, jo viņa tikai gribēja runāt par ielejām un garlaicīgiem mīlas stāstiem, kas tā vai citādi allaž beidzās skumji. Nomācoša radība.”
„Ko tava māte darīja, kad pasūdzējies?”
„Māte? Ha! Viņa paplikšķināja man pa galvu un teica, ka mazumiņu var iemācīties no ikviena. Pat no virsSarkanās. Abiem ar tēvu patīk izlikties, ka viņi ir progresīvi. Tas mani mulsina.” Viņš pakrata galvu. „Bet Jorktona. Džulians nespēja noticēt, ka tu esi no Jorktonas.”
Manī atgriežas tumsa. To nespēj izkliedēt pat domas par Ēo. Vainu nenomāc pat domas par manu cēlo misiju un tās piešķirto brīvību rīkoties. Es esmu vienīgais, kuram nevajadzētu justies vainīgam par Pārejā notikušo, tomēr šķiet, izņemot Roku, esmu vienīgais, kurš tāds jūtas. Paskatos uz savām plaukstām un atceros Džuliana asinis.
Pēkšņi Kasijs norāda debesīs dienvidrietumu virzienā no mums. „Pie nolādētās elles, kas ir tas?”
No lidojošās Olimpa pils plūst dučiem mirgojošu mcdBotu. Dzirdam, kā tie tālumā svilpj. Tiem pakaļ kā liesmojošas bultas uz tālajiem dienvidu kalniem aiztraucas proktori. Lai arī kas būtu noticis, viena lieta ir skaidra — dienvidos valda haoss.
Lai gan mana cilts joprojām guļ pili, no augstā torņa esam pārcēlušies uz vārtu cietoksni, kur nav jābaksta ar elkoņiem Tita līdzskrējēju sānos. Drošības labad turam noslēpumā to, ka gatavojam ēst.
Lai paēstu vakariņas, mūsu cilts pulcējas pie kāda ezera ziemeļu augstienēs. Ne visi ir no pirmAtlases. Daži ir, piemēram, Kasijs un Roks. Tomēr, izņemot viņus, nav neviena audzēkņa, kas izvēlēts ātrāk par septiņpadsmito kārtu. Mums ir daži no vidAtlases — Kvinna un Lea. Tomēr atlikušie ir pārpalikumi, zemAtlase — Klauns, Drātģīmis, Nezāle, Olis un Dadzis. Kasiju tas nomāc, par spīti tam, ka Institūta pārpalikumi tik un tā ir pārcilvēki, ja tos salīdzina ar pārējām krāsām. Viņi ir sportiski. Enerģiski. Ja vien tas nav domāts kā arguments, nekad neliek tev teikto atkārtot vēlreiz. Turklāt viņi pieņem pavēles, pat gaida nākamo rīkojumu, ko lūgšu izpildīt. Par to varu pateikties viņu mazāk priviliģētajai audzināšanai.
Vairums no viņiem ir gudrāki par mani. Tomēr man piemīt tā unikālā lieta, ko viņi dēvē par slengGudrību, un to pierāda mans augstais rezultāts ekstrapolācijas testā. Tam gan nav nozīmes, jo man ir sērkociņi, kas padara mani par titānu Prometeju. Cik zinu, uguns nav ne Titam, ne Antonijai. Tā nu es esmu vienīgais, kurš spēj piepildīt vēderus. Lieku katram savas cilts loceklim nogalināt kādu aitu vai kazu. Nevienam nav ļauts dzīvot uz citu rēķina, lai gan Drātģīmis cenšas, cik spēj. Viņi neievēro, kā man trīc rokas, kad pirmoreiz mūžā pārgriežu kazai rīkli ar nazi. Zvēra acīs ir tik daudz uzticības, ko mirstot nomaina apjukums, jo tas joprojām uzskata mani par savu draugu. Asinis ir siltas tāpat kā Džulianam. Kakla muskulis ir stingrs. Nākas to zāģēt ar trulo nazi gluži kā Leai, kas spiegdama nogalē savu pirmo jēru. Ar Dadža palīdzību lieku viņai to arī nodīrāt. Kad viņa nespēj, saņemu meitenes rokas savējās un vadu viņu, piešķirdams savu spēku.
„Tētukam būs galiņa tev arī jāsagriež?” Dadzis ņirgājas.
„Apklusti!” Roks viņu apsauc.
„Rok, viņa pati var izcīnīt savas cīņas. Lea, Dadzis uzdeva tev jautājumu.” Lea mirkšķinādama lūkojas manī, platajās acīs vīd neizpratne. „Pajautā viņai vēl kaut ko, Dadzi.”
„Kas notiks, kad saķersimies arTitu? Vai arī tad tu spiegsi? Bērns!” Dadzis zina, ko es gribu, lai viņa izdara. Palūdzu viņai to pirms trīsdesmit minūtēm, vēl pirms atvedu Leai kazu.
Pametu ar zodu, norādīdams Leai uz Dadzi.
„Sāksi raudāt?” Dadzis nerimstas. „Slaucīsi ačteles—”
Lea ierūcas un metas viņai virsū. Abas vārtās pa zemi, sizdamas viena otrai pa seju. Drīz vien Dadzis sagrābj Leu žņaudzošā tvērienā. Roks man līdzās nemierīgi mīņājas. Kvinna neļauj viņam iejaukties. Leas seja kļūst violeta. Viņa sit pa Dadža rokām. Tad meitene zaudē samaņu. Pateicībā pamāju ar galvu Dadzim. Viņa lēni paloka galvu.
Nākamajā rītā Leas pleci ir staltāki. Viņa pat sadūšojusies saņemt Roka roku savējā. Lea arī apgalvoja, ka ir zinošāka pavāre nekā mēs; tā nav. Prasmi ēst gatavošanā iemēģina arī Roks, bet viņš nav diez ko labāks. Ēst viņu virumu ir kā rīt stiegrainus, sausus sūkļus. Par spīti stāstnicces talantam, pat Kvinna nespēj izdomāt nevienu recepti.