Kazu un briežu gaļu gatavojam savā nometnē sešus kilometrus no pils, turklāt darām to naktī un aizās, lai neviens neredzētu dūmus un gaismu. Jērus nenogalinām; tā vietā savācam tos un iežogojam ziemeļu fortā vēlākam laikam. Ar ēdienu es varētu piesaistīt savai ciltij vairāk cilvēku, tomēr tas var sniegt gan priekšrocības, gan nest tikpat daudz briesmu. Ko gan Tits ar saviem slepkavām iesāktu, ja uzzinātu, ka mums ir uguns, pārtika un tīrs ūdens…
Kopā ar Roku atgriežos pilī no izlūkgājiena dienvidos, kad izdzirdam no nelielas birztalas plūstam skaņas. Pielavījušies tuvāk, dzirdam ņurdēšanu un sitienus. Domādami, ka redzēsim, kā vilku bars plosa kādu aitu, paglūnam caur krūmiem un ieraugām četrus Tita karavīrus, kas satupuši ap brieža līķi. Asiņainām sejām un satumsušām acīm viņi ar nažiem plēš gaļas strēmeles no beigtā dzīvnieka. Piecas dienas bez uguns, piecas dienas ar nelāgām ogām, un viņi jau pārvērtušies mežoņos.
„Mums jāiedod viņiem sērkociņi,” pēc tam man saka Roks. „Šajos akmeņos nav krama.”
„Nē. Ja iedosim viņiem sērkociņus, Titam būs vēl vairāk varas.” „Vai tam šobrīd vēl ir nozīme? Viņi saslims, ja turpinās ēst jēlu gaļu. Viņi jau ir slimi!”
„Nu un, ka viņi pieliks bikses,” es noņurdu. „Dzīvē mēdz notikt ļaunākas lietas.”
„Pastāsti man, Derov. Vai ļaunāk būtu, ja pie varas būtu Tits un Marss būtu spēcīgs vai pie varas būtu Derovs, bet Marss — vājš?”
„Labāk kuram?” es īgni noprasu.
Viņš tikai šūpo galvu.
„Lai viņu nolādētie vēderi sapūst,” skan Kasija viedoklis. „Viņi ir izvēlējušies savas gultas. Lai paši tajās ari aptaisās.”
Mana armija piekrīt.
Esmu pieķēries savai armijai — pārpalikumiem, zemAtlases audzēkņiem. Viņu tiesības nav tik lielas, un viņi nav tik labi audzināti kā pirmAtlase. Kad dodu viņiem ēdienu, vairums atceras pateikties — sākumā viņi to nedarīja. Viņi nelēkšo pakaļ Titam pusnakts sirojumos, bruņojušies ar cirvjiem tikai tāpēc, ka tā ir jautrāk. Nē, viņi seko mums, jo Kasijs ir harismātisks kā saule un ēna, ko metu viņa gaismā, rada iespaidu, ka zinu, ko daru. Tā gan nav. Sl ēna, tāpat kā es, ir dzimusi raktuvēs.
Tomēr izskatās, it kā man būtu stratēģija. Lieku mums izzīmēt teritorijas kartes digilapās, ko atradām kādā applūdušā pagrabā aizas dibenā, tomēr mums joprojām nav citu ieroču kā tikai mans sirpjAsmens, vairāki naži un noasinātas nūjas. Tādēļ, lai kāda būtu mūsu stratēģija, tā tiek balstīta uz informācijas ieguvi.
Smieklīgi ir tas, ka pastāv tikai viena cilts, kurai fr kaut sudrabsūda tiesas nojēga par to, kas notiek. Un tā nav mūsējā. Tā nav Antonijas cilts. Un ellīgi skaidrs, ka tas nav Tita bars. Tā ir Sevro cilts, un esmu gandrīz pārliecināts, ka viņš ir tās cilts vienīgais loceklis, ja vien šobrīd jau nav pieņēmis audzināšanā vilkus. Grūti pateikt, vai tā varētu būt. Mūsu nams neietur kopīgas ģimenes vakariņas. Tiesa, dažkārt redzam, kā viņš, vilkādās tērpts, naktīs skrien pār pakalniem, izskatoties, kā visprecīzāk raksturoja Kasijs, „pēc spalvaina dēmonu bērna, kurš salietojies halucinogēnus”. Reiz Roks noslēpumainajās augstienēs dzirdēja kaucam kaut ko citu, kas nav vilks. Ir dienas, kad Sevro staigā apkārt it kā normāls — aizvainodams visu, kas kustas, izņemot Kvinnu. Viņas dēļ Sevro pieļauj
izņēmumu un apvainojumu vietā nes gaļu un ēdamas sēnes. Man liekas, ka viņam Kvinna simpatizē, lai gan meitenei patīk Kasijs.
Lūdzam, lai viņa pastāsta kādu stāstu par Sevro, bet viņa klusē. Kvinna ir uzticama, un varbūt tieši tādēļ viņa man atgādina mājas. Viņa allaž stāsta interesantus stāstus, no kuriem gandrīz viss noteikti ir apzeltīti meli. Viņā dzirksteļo dzīvība, tāpat kā tā dzirksteļoja manā sievā. Viņa ir pēdējā no mums, kas Goblinu vēl sauc par Sevro. Viņa ir arī vienīgā, kas zina, kur viņš dzīvo. Viņa guļasvietas pēdas nespējam atrast pat ar visu izlūkošanu. Tikpat labi viņš varbūt ir prom aiz augstienes un otrā pusē vāc ienaidnieku skalpus. Zinu, ka Tits ir sūtījis savus izlūkus viņu izspiegot, tomēr nedomāju, ka viņiem smaidījusi veiksme. Sie nespēj izsekot pat mani. Zinu, ka Titu tas kaitina līdz baltkvēlei.
„Es domāju, ka viņš krūmos sit dūrē,” Kasijs ķiķina. „Vienkārši gaida, kad paši viens otru apkausim.”
Kad Lea no pils atgriežas klibodama, mūs ar Kasiju uzmeklē Roks. „Tie viņu ir situši!” viņš saka. „Ne stipri, bet tie iespēruši viņai pa vēderu un atņēmuši dienas vākumu!”
„Kurš?” Kasijam spalva gaisā. „Kurš ir tas jāklis?”
„Nav svarīgi. Nozīme ir tam, ka viņi ir izsalkuši. Tāpēc beidziet spēlēt aci pret aci! Tas nedrīkst turpināties!” Roks saka. „Tita zēni ir badā. Ko tu gribi, lai viņi dara? Ellē, lielais muskuļu kalns medī Goblinu, jo viņam vajag uguni un ēdienu. Ja vienkārši viņiem to iedosim, varēsim atkal apvienot namu, izturēties civilizēti. Varbūt pat Antonija vedis savu cilti pie prāta.” „Antonija? Prāts?” Kasijs pārjautā, skaļi smiedamies.
„Pat tad, ja tā notiks, Tits joprojām būs visspēcīgākais,” es saku. „Un tas nevienam nekādu labumu nenesīs.”
„Ak. Jā. Un kaut ko tādu tu nespēsi paciest — kādam citam būs vairāk varas nekā tev. Nu labi.” Roks rausta savas garās cirtas. „Parunā ar Viksu vai Polluku. Aizvil viņa kapteiņus, ja citādāk nevari. Bet izdziedē namu, Derov! Citādi zaudēsim, kad pie mūsu durvīm klauvēs citi.”
Sestajā dienā paklausu viņa padomam. Zinādams, ka l its ir prom sirojumā, uzņemos risku un eju cietoksnī meklēt Viksu. Diemžēl Tits atgriežas ātrāk, nekā bija cerēts.
„Tu gan izskaties dzivīgs un mundrs,” viņš mani uzrunā, pirms pagūstu uzmeklēt cietokšņa akmens gaiteņos Viksu. Tita iespaidīgais stāvs aizšķērso man ceļu — pleci plešas gandrīz gaiteņa platumā. Jūtu sev aiz muguras vēl kādu. Vikss un divi citi. Sirds nedaudz pamirst. Šis mēģinājums bija muļķība. „Kurp dodies, ja drīkst vaicāt?”
„Gribēju salīdzināt mūsu izlūku kartes ar galveno karti komandzālē,” es meloju, zinādams, ka man kabatā ir digilapa.
„A, tu gribēji salīdzināt izlūku kartes ar galveno karti… Marsa labā, ak, cildenais Dcrov?”
„Kāds gan vēl varētu būt labums?” es vaicāju. „Mēs visi esam vienā pusē, vai tad nē?”
„O, mēs esam vienā pusē,” viņš atbild. Tits nodārdina samākslotus smieklus. „Viks, ja reiz mēs esam vienā pusē, vai tev neliekas, ka mums vajadzētu savā starpā padalīties ar viņa mazajām kartītēm?”
„Tas būtu tikai uz labu,” Vikss piekrīt. „Sēnes. Kartes. Vienalga.” Tātad viņš uzbruka mazajai Leai. Šī puiša acis ir mirušas. Kā krauklim.
„Jā. Tāpēc es paskatīšos tavā vietā, Dcrov.” Tits izrauj man no rokām kartes. Nevaru viņu nekādi apturēt.
„Laipni lūgts tās izmantot,” es saku. „Zini, ka tālu austrumos redzamas ienaidnieka ugunis, visticamāk,' ienaidnieks slēpjas Dižmežā dienvidos. Siro, cik uziet. Tikai neļauj, lai tevi pieķer ar nolaistām biksēm.”
Tits osta gaisu. Viņš manī pat neklausījās.
„Tā kā dalāmies, Derov.” Viņš paosta vēl, tagad jau tuvāk manam kaklam. „Varbūt padalīsies, kāpēc tu smaržo pēc dūmiem?”
Sastingstu, nezinādams, ko darīt.
„Paskat, kā viņš lokās. Paskat, kā pin melus!” Tita balsī ir tikai riebums. „Es saožu tavu nodevību. Saožu, kā meli pil no tevis kā sviedri.” „Kā iekarsis sievišķis,” sarkastiski piebilst Polluks. Tad parausta plecus, it kā man atvainotos.
„Riebjas,” Vikss smīkņā. „Viņš ir ļauns radījums. Samaitāts, sievišķs radījums.” Nesaprotu, kāpēc biju iedomājies, ka spēšu pavērst šo puisi pret Titu.