„Tu esi mazs parazīts,” Tits turpina. „Knibinies ap morāli, jo pats atsakies pakļauties; gaidi, kad mani cildenie zēni un meitenes cietīs badu!” Viņi nāk arvien tuvāk no visām pusēm. Tits ir milzīgs. Polluks un Vikss ir nežēlīgi un gandrīz manā augumā.
„Tu esi samaitāts rāpulis. Tārps mūsu mugurkaulā.”
It kā starp citu paraustu plecus, likdams manīt, ka neuztraucos.
„Mēs varam visu labot,” es saku.
„Ak tā?” Tits brīnās.
„Risinājums ir vienkāršs, milzi,” es iesāku. „Ved savas meitenes un zēnus mājās. Pārstājiet katru dienu sirot uz Cereru, pirms kāds cits nams nav atnācis un jūs visus noslaktējis. Tad parunāsim par uguni. Par pārtiku.”
„Tu domā, ka vari teikt, kas mums jādara, Derov? Tas arī viss?” Vikss jautā. „Domā, ka esi labāks, jo dabūji augstāku rezultātu stulbā, sīkā testā? Tāpēc, ka proktori tevi izvēlējās pirmo?”
„Viņš tā domā,” Tits smej. „Viņš domā, ka ir pelnījis būt par Pirmo.”
Vikss pieliec savu vanaga seju tuvu manējai, izšņākdams katru vārdu. Mierā viņa seja ir izskatīga, bet nu lūpas savilktas kā plēsoņam, elpa smird, kamēr viņš nomēra mani ar skatienu un cenšas likt man manīt, ka neatstāju uz viņu iespaidu. Viņš nicinoši nosprauslājas. Redzu, kā Vikss atgāž galvu, lai iespļautu man sejā. Ļauju viņam to darīt. Gļotu pikucis trāpa man un lēni slīd pa vaigu uz lūpām.
Tits noskatās ar vilka smaidu. Viņa acis mirdz; Vikss palūkojas uz viņu, meklēdams iedrošinājumu. Polluks sper soli tuvāk.
„Tu es sīks, izlutināts pipuks,” Vikss turpina. Viņa deguns jau gandrīz pieskaras manējam. „Tāpēc es to no tevis paņemšu — tavu sīko daiktu, labo cilvēk.”
„Vai arī tu varētu ļaut man doties prom,” es saku. „Šķiet, ka tu stāvi priekšā durvīm.”
„Oho!” viņš iesmejas, paskatīdamies uz savu saimnieku. „Tit, viņš mēģina izrādīt, ka nebaidās. Mēģina izvairīties no kautiņa!” Vikss paskatās uz mani ar savu mirušo, zeltīto skatienu. „Tādus iedomīgus zēnus kā tu dueļu klubos esmu salauzis tūkstoš reižu.”
„Tiešām?” skeptiski pārvaicāju.
„Pārlauzu viņus kā zariņus. Un tad sporta pēc paņēmu viņu meitenes. Kā es viņus apkaunoju pašu tēvu priekšā. Par kādiem raudošiem graustiem es pārvēršu tādus zēnus kā tu!”
„Ak, Viks,” nopūzdamies saku, neļaudams dusmām un bailēm ietrīsēties balsī. „Viks, Viks, Viks. Nav tādu zēnu kā es.”
Palūkojos uz Titu, lai būtu drošs, ka mūsu skatieni ir satikušies, kad laiski, it kā dejodams, pametu savu ellesnirēja roku un ar vesera spēku ietriecu to Viksa kaklā piejūga vēnas. Viņš jau ļimst, tomēr situ arī ar elkoni, celi un otru roku, kamēr viņš krīt. Ja Vikss būtu nostājies stabilāk, pirmais trieciens būtu pārcirtis viņa kaklu uz pusēm. Tā vietā viņš zemajā gravitācijā gāžas sānis un, manu sitienu krusā drebēdams, nokrīt gar zemi. Viņa acis izdziest. Man pakrūtē aug bailes. Mans ķermenis ir tik spēcīgs.
Tits un pārējie ir pārāk iztrūkušies no pēkšņā uzbrukuma un neaptur mani, kad izvairos no viņu izstieptajām rokām un nozūdu gaiteņos.
Es viņu nenogalināju.
Es viņu nenogalināju.
24.TITA karŠ
Es nenogalināju Viksu. Tomēr piebeidzu cerību apvienot namu. Joņoju lejā pa cietokšņa vītņu kāpnēm. Aiz manis skan kliedzieni. Traucos garām Tita audzēkņiem, kas atpūšas cietoksnī; viņi dalās jēlas zivs gabalos, ko pie upes pamanījušies uzdurt uz šķēpiem. Ja zinātu, ko esmu izdarījis, viņi varētu likt man šķēršļus. Divas meitenes noskatās, kā aizskrienu, bet, izdzirdējušas sava vadoņa saucienus, pieceļas pārāk vēlu. Esmu jau garām viņu tvērienam, caur cietokšņa iekšējiem vārtiem izskrējis pils galvenajā laukumā.
„Kasij!” pie vārtu nama saucu uz cietoksni, kur guļ mani cilvēki. „Kasij!” Viņš pabāž galvu pa logu un ierauga manu seju.
„O, sūdu būšana! Rok!" viņš sauc. „Tas ir noticis! Cel augšā atliekas!” Pār pagalmu man pakal dzenas trīs Tita zēni un viena meitene. Viņi ir lēnāki par mani, tomēr no posteņa uz mūriem man aizšķērsot ceļu nāk vēl viena — Kasandra. īsajos matos šķind metāla gabaliņi, ko meitene tajos ievijusi. Nepiepūloties viņa ar cirvi rokā nolec no astoņus metrus augstā aizsargvaļņa un metas skriet, lai aizšķērsotu man ceļu, pirms sasniedzu kāpnes. Rietošās saules gaismā mirgo zeltainais vilka gredzens viņas pirkstā. Skaists skats.
Tad no vārtu sarga nama izgāžas visa mana cilts. Viņiem līdzi ir pašdarinātās somas, naži un sitamnūjas, ko izgrebām no mūsu mežos salasītiem kritušiem zariem. Tomēr viņi neskrien uz manu pusi. Viņi ir
gudri, tāpēc atver milzīgos divviru vārtus, kas šķir pili no garā, slīpā ceļa, kas ved lejup gravā. Caur atvērtajiem vārtiem iekšā lien migla, un viņi pazūd dūmakā. Paliek vienīgi Kvinna.
Kvinna, Marsa nama ātrākā meitene. Viņa jož pa bruģi kā gazele un nāk man palīgā. Sitam nūja griežas gaisā. Kasandra viņu nepamana. Vēsajā nakts gaisā nozib gara, zeltīta zirgaste un Kvinna smaidīdama atvēzējas un pēkšņi uzbrūk Kasandrai no sāna, no visa spēka triekdama nūju pa celi. Pret zelta izturīgo kaulu skaļi nokrakšķ koks. Tikpat skaļi kliedz Kasandra. Viņas kāja nesalūst, tomēr meitene pakrīt uz bruģa. Kvinna nepalēnina gaitu. Viņa piebiedrojas man, un mēs, plecu pie pleca skriedami, atstājam Tita baru aiz muguras.
Pārējos panākam gravā. Pār nelīdzenajiem pakalniem dodamies uz savu ziemeļu fortu dziļi miglas apvītajā kalnainē. Pie matiem ķeras tvaiks un rit pa tiem kā pērles. Fortu sasniedzam krietni pēc pusnakts. Tas ir kails tornis, kas līdzīgs alai un liecas pār aizu kā piedzēries burvis. Biezie, pelēkie akmens mūri noauguši ar ķērpjiem. Brustvēru ieskauj migla, bet mēs vientulīgā torņa sienās pagatavojam savu pirmo maltīti no putna gaļas. Kas par bēgšanu! Dzirdu putnu spārnu vēzienus tumšajā naktī. Mūsu pilsoņu karš ir sācies.
Diemžēl Tits nav stulbs ienaidnieks. Viņš nedzenas mums pakaļ, kā bijām iedomājušies. Es biju cerējis, ka viņš nāks un mēģinās ieņemt mūsu ziemeļu fortu, ka viņa armija redzēs aiz akmerfs sienām iekurtās ugunis un sajutīs čurkstošās, treknās gaļas smaržu. Ja mums būtu ūdens, ar aitām, ko saganījām pirms tam, būtu pieticis nedēļām, mēnešiem ilgi. Mēs būtu varējuši dzīrot katru vakaru. Tad viņi būtu salūzuši. Būtu pametuši Titu. Tomēr Tits zina par manu ieroci — uguni —, tāpēc izvairās no mums, lai viņa meitenes un zēni neredz, kādā greznībā dzīvojam.
Viņš neatstāj savu cilti tik ilgi, lai tā pagūtu aizdomāties. Kara neprāts notrulina cilvēka jutekļus. Tāpēc kopš sestās dienas viņi siro uz Ccreras namu ik dienas un viņš izdomā trofejas, ko piešķir savējiem par drosmi un nežēlību, izkrāso meiteņu un zēnu vaigus ar asiņainām zīmēm, ko tie ar lepnumu nēsā. Mēs lavāmies tuvumā un vērojam viņa
kareivju vienības, slēpdamies līdzenumu krūmos un garajā zālē. Dažkārt uzkāpjam dienvidu augstienes virsotnēs pie Fobosa. No turienes noskatāmies Cereras nama aplenkumā.
Ap Cereras namu kā drūms kronis ceļas dūmi. Ābeles ir nocirstas. Zirgi nozagti. Mēģinājumā aiznest uguni uz Marsa pili Tita jātnieki ar laso pat izrauj lāpu no kāda Cereras aizsargvaļņa. Cereras jātnieki panāk viņus ar ūdens spaiņiem, pirms tie sasniedz pili. Kad tas notiek, Tits kliedz aiz niknuma, bet Cereras zirgi patraucas viņiem garām un, apdzēsdami liesmu ar ūdeni un apmetuši loku, dodas atpakaļ mājās. Kopā ar savu labāko karavīru Viksu Tits apgāž vienu no zirgiem ar pīķveidīgu koka zaru. Jātniece izkrīt no segliem, un Polluks metas viņai virsū. Todien viņi sagrābj vēl divus vergus un zirgu Tits paņem sev.