„Tev tas netīrais izdzimtenis jānogalina, Derov. Tev jānogriež viņa sajātās olas!”
Tits. „Kas noticis?” Palūkojos visapkārt. „Lea, kur ir Kasijs?”
Viņa man izstāsta.
Tits sagūstījis Kvinnu atceļā no torņa. Tie viņu piekāvuši. Tad Tits atsūtījis šurp vienu viņas ausi. Tā bija domāta man. Šie nosprieduši, ka Kvinna ir mana meitene, un Tits domā, ka pazīst manu raksturu. Viņi dabūjuši vēlamo reakciju, bet tikai ne no manis.
Kasijs stāvējis sardzē, bet, kamēr pārējie gulējuši, viņš aizlavījies uz pili, lai mestu Titam izaicinājumu. Nezin kādēļ augstdzimušais jauneklis bija pietiekami iedomīgs, lai domātu, ka simtiem gadu ilgās izcilo goda tradīcijas izdzīvos sērgā, kas pārņēmusi Tita cilti vien pāris nedēļu laikā. Imperatora dēls maldījās. Turklāt viņš nebija pieradis, ka viņa izcelsme ir tik nenozīmīga. īstajā pasaulē viņš būtu bijis drošībā. Šajā mazajā pasaulē tā izrādījās kļūda.
„Bet viņš taču ir dzīvs,” es bilstu.
„Jā, es esmu dzīvs, tu elfiņ!” No forta klibodams un bez krekla iznāk Kasijs.
„Kasij!” Roks noelšas. Viņa seja pēkšņi nobāl.
Kasija kreisā acs ir aizpampusi. Lūpas sadauzītas. Ribas violetas kā vīnogas. Otra acs pielijuši ar asinīm. Trīs izmežģīti pirksti izlauzīti uz visām pusēm kā koka saknes, un plecs izskatās savādi. Pārējie lūkojas viņā ar tādām skumjām. Kasijs bija imperatora zēns — viņu bruņinieks zelta bruņās. Un nu viņa ķermenis ir sagrauts — izteiksme viņu sejās, bālā atblāzma vaigos man vēsta, ka viņi nekad nav redzējuši, kā skaists cilvēks tiek sakropļots.
Es gan esmu to redzējis.
Viņš ož pēc čurām.
Kasijs mēģina izstāstīt to kā joku. „Kad izaicināju viņu, šie sasita mani lupatās. Ieblieza ar lāpstu pa deniņiem. Tad sastājās riņķī un aplītī pačurāja. Tad viņi mani sasietu atstāja savā smirdīgajā čietoksnī, bet Polluks, labs zēns būdams, mani atbrīvoja un piekrita atvērt vārtus, kad mums tas būs vajadzīgs.”
„Man nelikās, ka tu būsi tik dumjš,” es saku.
„Protams, ka viņš tāds ir, viņš grib būt viens no valdnieka bruņiniekiem,” Roks nomurmina. „Un divkaujas ir viss, ar ko tie nodarbojas.” Viņš pakrata savus garos matus. Ādas strēmeli, kas satur tos zirgastē, klāj sakaltušu dubļu kārta. „Tev vajadzēja pagaidīt mūs.”
„Kas izdarīts, tas izdarīts,” saku. „Turpināsim pēc plāna.”
„Labi,” Kasijs nošņaukājas. „Bet, kad pienāks laiks, Tits ir mans.”
26 . mustanga
Kaut kas Kasijā ir pagalam. Tas neievainojamais zēns, ko satiku pirmajā reizē, ir mainījies. Viņu izmainīja pazemojums. Nevaru gan saprast kā tieši, kamēr iztaisnoju viņa pirkstus un palīdzu ievilkt vietā plecu. Viņš aiz sāpēm nokrīt zemē.
„Paldies, brāli,” viņš man saka un atbalstās pret manu plecu, lai pieceltos. To viņš saka pirmo reizi. „Es neizturēju pārbaudījumu.” Nerunāju pretī. „Iegāju tur kā apaļš muļķis. Ja tas būtu noticis citur, viņi būtu mani nogalinājuši.”
„Vismaz tas nemaksāja tavu dzīvību,” es saku.
Kasijs iesmejas. „Tikai manu lepnumu.”
„Labi. Tā tev ir vairāk nekā pietiekami,” Roks smaidīdams piebilst.
„Mums viņa jāatgūst.” Kasija smaids pagaist, un viņš uzlūko Roku, tad mani. „Kvinna. Mums viņa jādabū atpakaļ, pirms tas aizvelk viņu uz savu torni.”
„Mēs viņu atgūsim.” Nolāpīti atgūsim.
Saskaņā ar manu plānu abi ar Kasijū dodamies tālāk uz austrumiem, nekā jebkad esam gājuši. Paliekam ziemeļu augstienē, tomēr ejam pa augstajām korēm tā, lai būtu redzami no plašajiem līdzenumiem lejā. Uz austrumiem, uz austrumiem — mūsu garās kājas nes mūs ātri un tālu.
„Dienvidaustrumos ir jātnieks,” es saku. Kasijs neskatās.
Šķērsojam mitru gravu, kuras ielejā tumšs ezers sniedz iespēju padzerties, lūkojoties uz pretējā krastā stāvošu briežu ģimeni. Kājas ir dubļainas. Virs aukstā ūdens virsmas lidinās kukaiņi. Pieliecoties, lai padzertos, ir labi starp pirkstiem sajust zemi. Pieliecu galvu un piebiedrojos Kasijam, kurš mielojas ar nostāvējušos jēra gaļu. Tai trūkst sāls. No olbaltuma pārpilnības vēders raujas čokurā.
„Kā tev šķiet, cik tālu mēs esam no pils?” vaicāju Kasijam, norādīdams viņam aiz muguras.
„Varbūt divdesmit klikšķus. Grūti pateikt. Liekas, ka tālāk, bet man vienkārši ir nogurušas kājas.” Viņš izslējās un palūkojas virzienā, ko es rādu. ,,Ā. Skaidrs.”
Gravas malā mūs vēro uz raiba mustanga sēdoša meitene. Pie segliem piesiets garš, notīts stienis. Nevaru saskatīt, no kāda nama viņa ir, tomēr esmu viņu redzējis jau iepriekš. Atceros kā vakar. Tā ir meitene, kas nosauca mani par clfu, kad nokritu no ponija, kurā mani bija uzsēdinājis Matco.
„Atpakaļ es gribu jāt ar viņas zirgu,” Kasijs man saka. Ar kreiso aci viņš neredz, tomēr bravūrība ir atgriezusies — varbūt nedaudz uzspēlēta. „Hei, dārgumiņ!” viņš sauc. „Sūdu būšana, ribas sāp! Prīmā jājamzirgs! No kāda nama tu esi?”
Kļūstu nemierīgs.
Meitene apstājas desmit metrus no mums, bet nama emblēmas uz kakla un piedurknēm slēpj divas sašūta auduma joslas." Pār seju uzkrāsotas trīs diagonālas zilas ogu sulas un dzīvnieku tauku sajaukuma līnijas. Mēs nezinām, vai viņa ir no Cercras nama. Es ceru, ka nē. Meitene varētu būt atjājusi no dienvidu meža, austrumiem vai pat tālās ziemeļaustrumu augstienes.
„Sveicināts, Mars!” viņa manierīgi saka, palūkojusies uz mūsu jaku emblēmām.
Kasijs nožēlojami paklanās. Es pat nepūlos.
„Tas gan ir lieliski.” Ar zābaku pasperu akmeni. „Sveicināta… Mustanga. Lieliska emblēma. Un zirgs.” Lieku viņai manīt, ka zirgs ir kas reti sastopams.
Meitene ir maza un smalka. Viņas smaids gan tāds nav. Viņa mūs izsmej. „Ko tad jūs, zēni, darāt šeit, aizmugurē? Pļaujat labību?”
Uzsitu pa savu sirpjAsmeni. „Tās mums mājās ir gana.” Norādu uz dienvidiem no mūsu pils.
Izdzirdējusi manus muļķīgos melus, meitene apspiež smieklus.
„Protams.”
„Būšu pret tevi godīgs.” Kasijs piespiež savu sadauzīto seju pasmaidīt. „Tu esi satriecoši skaista. Noteikti nāc no Venēras. Sit man ar to, kas tev noslēpts zem audekla pie segliem, un ved mani uz savu cietoksni. Es būšu tavs sārtais, ja apsolies ar mani nedalīties un sasildīt katru nakti.” Viņš sper nedrošu soli uz priekšu. „Un katru rītu.” Meitenes mustangs atkāpjas četrus soļus, līdz Kasijs beidzot atmet ar roku mēģinājumiem nozagt viņas zirgu.
„Cik tu apburošs, smukulīt! Un, spriežot pēc tām siena dakšām tev rokās, noteikti esi arī prīmā karotājs!”
Kasijs piekrizdams izriež krūtis.
Meitene pagaida, līdz viņš sapratīs.
Tad viņš sarauc pieri.
„Jā-a. Mhm. Redziet, mūsu cietoksnī nebija citu darbarīku, izņemot tos, kas attiecas uz mūsu dievību, tāāāāpēc jūs noteikti jau esat sastapuši kādu no Cereras nama.” Viņa izsmējīgi pieliecas seglos. „Jums nav labības. Jūs tikai cīnījāties ar tiem, kuriem tā ir, un skaidrs, ka jums nav labāku ieroču, citādi būtu ņēmuši tos līdzi. Tātad šai pusē mitinās arī Cerera. Droši vien zemienēs pie meža, lai varētu audzēt labību. Vai pie tās lielās upes, par kuru visi runā.”
Viņas acīs dzirkst smiekli, sirdsveida lūpās rotājas smaids. Mati tik zeltaini mirdz saulē un, sapīti bizēs, vijas lejup gar muguru.
„Tātad jūs esat mežā?” viņa vaicā. „Visticamāk, ziemeļu augstienē. Ak, tas gan ir jautri! Cik slikti ir jūsu ieroči? Skaidrs, ka zirgu jums nav. Cik nabadzīgs nams!”