„Pajāt,” Kasijam pasprūk, tādējādi apstiprinot viņas vārdus.
„Šķiet, ka tu gan ar sevi ļoti lepojies.” Uzlieku savu sirpjAsmeni
Viņa paceļ roku un pavēcina to šurpu turpu. „Diezgan. Diezgan. Lepnāka, nekā šim smukulītim vajadzētu būt. Viņš ir pilns pasaku.”
Pārnesu svaru uz pirkstgaliem un skatos, vai viņa ievēros. Meitene liek zirgam vēl nedaudz atkāpties. „Pļāvēj, vai ari tu gribi tikt manos seglos?” •
„Gribu tikai izsist tevi no tiem, Mustanga.”
„Patīk vārtīties dubļos, vai tā? Nu, kā būtu, ja es apsolītu ļaut tev sēsties man te blakus, ja tu sniegtu man vēl kādu norādi par to, kur sēž jūsu nams? Kur tas slejas? Kur plešas? Es spēju būt laipna saimniece.” Viņa rotaļīgi nomēra mani ar skatienu. Acis mirdz kā lapsai. Viņai šis viss joprojām ir spēle, un tas nozīmē, ka viņas nams ir civilizēta vieta. Uzlūkodams viņu, jūtu skaudību. Kasijs neglaimoja tukši; viņa ir acīm tīkams skats. Tomēr es labprātāk nogrūstu viņu no tā mustanga. Manas pēdas ir nogurušas, un mēs spēlējam bīstamu spēli.
„Kurš atlases numurs tu esi?” vaicāju, vēlēdamies, kaut todien visam būtu pievērsis vairāk uzmanības.
„Augstāks nekā tu, Pļāvēj. Atceros, cik Merkurs tevi šausmīgi gribēja, bet pirmajā kārtā viņa atlasītāji neļāva tevi izvēlēties. Kaut kas tava niknuma rādītāja dēļ.”
„Tu biji augstāk par mani? Tad jau no Merkura tu neesi, jo manā vietā viņi izvēlējās kādu zēnu; tu neesi arī no Jupitera, jo viņi izvēlējās nolādētu briesmoni, nevis puiku.” Mēģinu atcerēties, kurš vēl tika izvēlēts pirms manis, bet nekas nenāk prātā, tāpēc pasrrfaidu. „Varbūt tev nevajadzētu būt tik augstprātīgai. Tad es nezinātu, kurā atlases kārtā tevi izvēlējās.”
Ievēroju nazi, kas paslēpts zem viņas melnās tunikas, tomēr joprojām neatceros, ka atlasē būtu šo meiteni redzējis. Nepievērsu uzmanību. Spriežot pēc tā, kā Kasijs skatās uz meitenēm, to vajadzētu atcerēties viņam, bet varbūt viņš spēj domāt tikai par Kvinnu un viņas nogriezto ausi.
Mūsu darbiņš ir padarīts. Varam Mustangu pamest. Viņa ir pietiekami gudra, lai izdomātu pārējo. Tomēr doties prom bez zirga varētu izrādīties sarežģīti, un es nedomāju, ka Mustangai tā īsti ir vajadzīgs viņējais.
Tēloju, ka man ir garlaicīgi. Kasijs patur acīs, kas notiek uz pakalniem ap mums. Tad pēkšņi salecos, it kā zālē būtu kaut ko ieraudzījis. Skatīdamies uz zirga priekškāju nagiem, iečukstu Kasijam ausī: „Čūska!” Viņš arī paskatās, un šajā mirklī meitene veic neapzinātu kustību. Pat saprazdama, ka tiek piemuļķota, viņa paliecas uz priekšu, lai uzmestu aci zirga kājām. Metos lēcienā, lai pārvarētu desmit metrus, kas mūs šķir. Esmu ātrs. Tāpat kā meitene, tomēr viņa ir par mata tiesu zaudējusi līdzsvaru, un viņai nākas atgāzties, lai parautu grožus un liktu zirgam atkāpties. Tas atmuguriski mīņājas pa mīksto zemi. Lēcienā tveru pēc meitenes, un, zirgam jau traucoties prom, mana spēcīgā labā roka sagrābj viņas zeltainās bizes. Mēģinu izraut viņu no segliem, bet viņa izlokās strauji kā liesma.
Man rokā paliek vien sauja cirtaina zelta. Mustangs jau ir gabalā, un meitene smej un lādas par saviem matiem. Tad gaisā nodžinkst Kasija dakšas un liek zirgam paklupt. Meitene līdz ar lopiņu iekrīt mīkstajā zālē.
„Sasodīts, Kasij!” es iekliedzos.
„Piedod!”
„Tu varēji viņu nogalināt!”
„Es zinu! Es zinu! Piedod!”
Pieskrienu, lai palūkotos, vai viņa lauzusi kaklu. Tas visu sabojātu. Meitene nekustas. Pieliecos, lai pataustītu viņas pulsu, un jūtu, kā cirksnī iegriežas asmens. Mana roka žigli satver viņas plaukstas locītavu. Atņemu nazi un piespiežu viņu pie zemes.
„Es zināju, ka gribi kopā pavārtīties zālē.” Viņas lūpas smīn. Tad tās savelkas, it kā prasītu skūpstu. Es atraujos. Skūpsta vietā viņa iesvilpjas, un plāns kļūst nedaudz sarežģītāks.
Dzirdu pakavu dunu.
Nolāpītie zirgi ir visiem, izņemot mūs!
Meitene piemiedz ar aci, un es norauju audumu, kas slēpj viņas nama zīmotni. Minervas nams. Grieķi to sauca par Atēnu. Protams! No pakalna kores pār nogāzi gāžas septiņpadsmit zirgu. Jātnieku rokās ir strāvas šķēpi. Kur, ellē, viņi tos dabūjuši?
„Laiks mukt, Pļāvēj,” Mustanga mani ķircina. „Tuvojas mana armija.”
Bēgt nav jēgas. Kasijs ienirst ezerā. Nolecu no Mustangas, pa mīksto zemi skrienu viņam pakaļ un metos ezerā no krasta, lai piebiedrotos viņam ūdeni. Neprotu peldēt, bet es ātri mācos.
Minervas nama jātnieki izsmej mūs ar Kasiju, kamēr abi ūdenī mērojam ceļu līdz nelielā ezera vidum. Ir vasara, bet ūdens ir auksts un dziļš. Pār pakalniem lēni laižas krēsla. Mani locekļi ir nejutīgi. Minervieši joprojām riņķo ap ezeru, gaidīdami, kad nogursim. Mēs nenogursim. Man kabatās ir trīs rūdītā audekla somas. Piepūšu tās pilnas ar gaisu un iedodu divas Kasijam, sev atstādams vienu. Tās palīdz mums turēties virs ūdens. Tā kā neviens no minerviešiem neizskatās pārāk nasks uz peldēšanu, lai mūs sagrābtu, šobrīd esam drošībā.
„Nu jau Rokam būtu vajadzējis to iededzināt,” saku Kasijam, kad esmu jau pāris stundas peldējis. Viņš ir savārdzis no ievainojumiem un aukstuma.
„Roks to iedegs. Ticību… labo cilvēk… ticību.”
„Tāpat mums jau bija jābūt gandrīz mājās"
„Nu, mums tik un tā veicas labāk, nekā būtu gājis pēc mana plāna?
„Izskatās, ka tev ir garlaicīgi, Mustanga!” saucu caur klabošiem zobiem. „Ienāc nopeldēties!”
„Un dabūt hipotermiju? Es neesmu stulba! Esmu no Minervas, nevis no Marsa, vai atceries?” Viņa smej no krasta. „Labāk sasildīšos pie jūsu pils pavarda. Vai redzi?” Viņa ātri norāda un runā ar trim gara auguma zēniem, no kuriem viens ir tik liels kā obsidiāns — plati pleci kā vētras mākoņu vāli. *
Tālumā debesīs ceļas biezs dūmu stabs.
Beidzot.
„Kā tie sajātie dulburi pamanījušies nokārtot pārbaudījumus?” skaļi noprasu.
„Viņi ir nodevuši mūsu pili!”
„Ja tiksim atpakaļ, es noslīcināšu šos pašu čurās,” Kasijs atbild vēl skaļāk. „Izņemot Antoniju. Viņa ir pārāk smukiņa.”
Mums klab zobi.
Astoņpadsmit jātnieki domā, ka Marsa nams ir stulbs, nesagatavojies un tam nav zirgu.
„Pļāvēj, Smukullt, nu man jūs jāpamet!” Mustanga mums uzsauc. „Mēģiniet nenoslīkt, līdz ieradīšos ar jūsu standartu. Varēsiet būt mani glītie miesassargi. Varēsiet valkāt vienādas cepures! Tomēr mums būs jāiemāca jums domāt ar galvu!”
Viņa aizauļo kopā ar piecpadsmit jātniekiem, un milzīgais zelts vada savu zirgu līdzās viņējam kā tāda kolosāla ēna. Viņas sekotāji aizjājot uzgavilē. Mums tiek atstāta arī sabiedrība. Divi jātnieki ar strāvas šķēpiem. Mūsu zemnieku darbarīki mētājas krasta dubļos.
„M-mustanga ir s-seksb-b-bumba,” Kasijs pamanās izdrebināt. „Viņa ir b-b-baisa.”
„A-a-atgādina m-m-man manu m-māti.”
„T-t-tev kaut kas nav k-kārtībā ar g-galvu.”
Viņš piekrītoši pamāj. „Tad… p-plāns tomēr kaut kā st-st-strādā.” Ja nenotverti tiksim laukā no ezera.
Pār ieleju nolaižas nakts, un līdz ar tumsu miglainajās augstienēs atskan vilku gaudas. Sākam grimt, jo no somām pa sīkajiem šuvju caurumiņiem izplūst gaiss. Mums būtu iespēja aizlavīties prom naktī, bet atlikušie minervieši nesēž slinki pie ugunskura. Viņi ložņā tumsā, tāpēc ne mirkli nezinām, kur viņi ir. Kāpēc viņi nevar muļķīgi sēdēt savā pilī un ķīvēties savā starpā, kā to darām mēs?