Atkal būšu vergs. Varbūt ne īsts vergs, tomēr tam nav nozīmes. Es nezaudēšu. Es nedrīkstu zaudēt. Ēo būs mirusi velti, ja ļaušu sev šeit nogrimt, ja ļaušu savam plānam izgāzties. Tomēr nezinu, kā savus ienaidniekus sakaut. Viņi ir viltīgi, un apstākļi vērsti viņiem par labu. Ēo sapnis līdz ar mani grimst ezera tumšajā dzelmē, un es jau grasos peldēt uz krastu neatkarīgi no iznākuma, kad kaut kas izbiedē zirgus.
Tad pār kluso ūdens virsmu asi pārskrien kliedziens.
Dzirdot gaudas, pār muguru pārskrien baiļu trīsas. Tur negaudo vilks. Tas taču nevar būt tas, ko es domāju. Strāvas šķēpam nokrītot zemē, uzplaiksni zila gaisma. Zēns nokliedz vēl vienu lāstu. Viņam esot trāpīts ar nazi. Kāds skrien viņam palīgā, un atkal redzam zilu zibsni. Vienam krītot, pār otra saļimušo stāvu redzu slejamies melnu vilku. Tad atkal tumsa. Klusums, ko pārtrauc sērīgā medBotu sīkoņa, tiem nolaižoties no Olimpa.
Izdzirdu pazīstamu balsi.
„Gaiss tīrs. Nāciet nu ārā no ūdens, zivteles!”
Iramies krastā un elsojam slapjajās smiltīs. Iestājusies viegla hipotermija. Tā mūs nenogalēs, tomēr mani pirksti joprojām ir lēni, kad, ceļoties kājās, starp tiem spiežas krasta dūņas. Ķermenis dreb kā urbjuZellis darbā.
„Goblin, tu psihopāt, vai tas esi tu?” es saucu.
No tumsas aizsega izslīd ceturtā cilts. Viņš valkā nogalināto vilku ādas. Tās sedz zēna augumu no galvas līdz pat lieliem. Sasodīti sīks puika. Melnā nama apģērba zelts aizsmērēts ar dubļiem. Tāpat arī viņa seja.
Kasijs rāpo uz ceļiem, lai satvertu Sevro apskāvienā. „Ak, t-tu esi s-skaists, Goblin! S-skaists, skaists ze-ze-zēns! Un nelabi od!”
„Vai šis uzkodis kādas sēnes?” Gobilns vaicā pār Kasija pleciem. „Beidz gar mani grābstīties, tu elf!” Viņš atgrūž Kasiju un izskatās samulsis.
„Vai t-tu t-tos abus no-nogalēji?” drebinādamies vaicāju. Noliecos pār abiem zēniem un novelku to drēbes, lai apmainītu ar savējām. Jūtu pulsus.
„Nē,” Sevro atbild, pieliecis galvu. „Vai būtu vajadzējis?”
„K-k-kāpēc tu prasi m-man, it kā es būtu tavs p-prētors?” es smejos. „Tu taču zini, kas ir kas.”
Sevro parausta plecus. „Tu esi tāds pats kā es.” Viņš nicīgi uzlūko Kasiju. „Tomēr nez kādēļ tev patīk viņš. Tāpēc, vai rVian vajadzētu šos nogalēt?” viņš ikdienišķi pajautā.
Abi ar Kasiju izbijušies saskatāmies.
„N-n-nē,” mēs vienojamies mirklī, kad ieradušies medBoti, lai aizvestu minerviešus. Viņš tos ievainojis tik nopietni, ka šiem zēniem laiks spēlē ir beidzies.
„Saki, 1-1-lūdzu, ko tu dari, satinies vilkā-d-dās un k-k-klaiņodams tik tālu šai pusē?” Kasijs vaicā.
„Roks teica, ka jūs, ļautiņi, būsiet šeit austrumos,” aprauti atbild Sevro. „Viņš teica, ka plāns joprojām darbojas.”
„Vai m-m-minervieši jau ir pie pils?” es prasu.
Sevro nospļaujas zālē. Viņa abu Marsa mēnešu gaismas apspīdētajā sejā vīd rēgainas ēnas. „Pie mīzaliem, kā lai es to zinu? Viņi pa ceļam paskrēja man garām. Tomēr, vai zināt, jums nav nekādu priekšrocību. Tas plāns novedīs strupceļā.” Vai Sevro mums patiešām palīdz? Protams, viņa palīdzība sākas ar visu mūsu trūkumu uzskaiti. „Ja minervieši tiks līdz cietoksnim, viņi iznīcinās Titu un paņems mūsu teritoriju.”
„Jā. Tāda jau ir plāna jēga,” es saku.
„Viņi paņems arī mūsu standartu—”
„Tas ir risks, kas mums jāuzņemas.”
„—tāpēc es izzagu standartu no cietokšņa un apraku to mežā.” Man būtu vajadzējies par to iedomāties.
„Tu to vienkārši nozagi. Tā vienkārši.” Kasijs sāk smieties. „Mazais, trakais dēlieti! Tu esi prīmā dulls! Simtā vieta atlasē. Prīmā dulls!”
Sevro izskatās aizkaitināts. Apmierināts. Bet aizkaitināts. „Tik un tā nevaram garantēt, ka viņi pametīs mūsu teritoriju.”
„Tavi iet-t-t-teikumi?” mudinu, joprojām drebēdams, bet esmu nepacietīgs. Viņš būtu varējis mums palīdzēt arī iepriekš.
„Skaidrs, ka iegūt kādu priekšrocību, lai dabūtu viņus ārā pēc tam, kad tie pieveikuši Titu.”
„Jā. J-jā. Skaidrs.” Nokratu pēdējos drebuļus. „Bet kā?”
Sevro parausta plecus. „Paņemsim Minervas standartu.” ,,P-pagaidi,” Kasijs saka. „Vai tu zini, kā to izdarīt?”
Sevro nošņaukājas. „Kā tev šķiet, ko es visu šo laiku darīju, tu zīdainais sūdbambuli? Krūmos situ dūrē?”
Abi ar Kasiju saskatāmies.
„It kā,” es saku.
„Vispār jau jā,” piekrīt Kasijs.
Jājam ar minerviešu zirgiem uz austrumiem no augstienēm. Neesmu diez ko slavējams jātnieks. Protams, Kasijs tāds ir, tāpēc ļoti labi iemācos turēties pie viņa apdauzītajām ribām. Mūsu sejas ir nosmērētas ar dubļiem. Izskatīsimies pēc nakts ēnām, tāpēc tie redzēs mūsu zirgus, šķēpus, zīmotnes un domās, ka esam savējie.
Minervas pils iekļaujas paugurainā lauku ainavā, kuru kā krāsaini ielāpi rotā pļavas puķēm un olīvkokiem apauguši lauki. Pār ielejām un pauguriem spilgti mirdz abi mēneši. Mezglainajos zaros mums virs galvas ūjina pūces. Sasnieguši viņu plašo smilšakmens cietoksni, izdzirdam balsi, kas izaicina mūs no vaļņa virs vārtiem. Sevro ar savām vilkādām neizskatās pārāk cienīgs, tāpēc sargā bēgšanas ceļu.
„Atradām Marsu!” saucu augšup. „Ei! Atver sasodītos vārtus!”
„Paroli!” sēdēdams uz nocietinājumiem, slinki noprasa sargkareivis.
„Slepenpakaļgalva!” saucu. Sevro to noklausījies pēdējoreiz, kad šeit bijis.
„Prīmā. Kur Virdžīnija un jātnieki?” sargkareivis grib zināt.
Mustanga?
„Sagrāba viņu standartu, cilvēk! Tiem mīzalniekiem nebija pat zirgu. Varēsim sagrābt arī pili!”
Sargkareivis uzķeras.
„Prīmā ziņas! Virdžīnija ir pats nelabais. Džūna ir pagatavojusi vakariņas. Paņemiet virtuvē un nāciet man piebiedroties, ja gribat. Man ir garlaicīgi, gribu, lai mani kāds izklaidē.”
Vārti čīkst un atveras ļoti, ļoti lēni. Smejos, kad tie beidzot pavērušies pietiekami, lai varam iejāt plecu pie pleca. Mūs ar Kasiju pat nesagaida sargi. Viņu pils ir citādāka — sausāka, tīrāka un ne tik nomācoša. Viņiem šeit ir dārzs un olīvkoki, kas pleš zarus starp pirmā stāva smilšakmens kolonnām.
Noslēpjamies ēnās, kad garām iet divas meitenes ar piena glāzēm. Viņas nenes lāpas vai uguni, ko ienaidnieks spētu pamanīt no attāluma, tās ir tikai mazas svecītes. Tas atvieglo mūsu lavīšanos. Acīmredzot meitenes ir glītas, jo Kasijs komiski savelk seju un izliekas, ka sekos viņām augšup pa kāpnēm.
Nozibinājis smaidu manā virzienā, viņš aizlavās uz virtuves trokšņu pusi, bet es dodos meklēt viņu kara apspriežu zāli. Atrodu to trešajā stāvā. Skats pa logiem paveras uz tumšā līdzenuma pusi. To priekšā guļ Minervas atlass. Virs mana nama pils plīvo degošs karogs. Es nezinu, ko tas nozīmē, bet nekas labs tas nevar būt. Dižmežā uz dienvidiem no
Minervas pils atrodas vēl viena nams — Diānas cietoksnis. Tie ir vienīgie, kas ir atklāti.
Viņiem ir pašiem savas rangu tabulas, kurās uzskaitīti visi sasniegumi. Kāds, vārdā Pakss, izskatās pēc nolāpīta murga. Viņš personīgi sagrābis astoņus vergus un licis medBotiem laisties lejā pēc deviņiem audzēkņiem, tāpēc pieņemu, ka tas būs puisis, kurš izskatījās milzīgs kā obsidiāns.
Komandtelpā neatrodu viņu standartu. Viņi nav bijuši tik dumji, lai atstātu to tā vienkārši mētājamies apkārt, tāpat kā mēs. Tas nekas, atradīsim to pa savam. Tieši tobrīd kā zīmi sajūtu Kasija izraisītā ugunsgrēka dūmus plūstam pa logiem. Cik skaista viņu istaba! Daudz skaistāka nekā Marsa cietoksnī.