Salaužu tur visu.
Kad esmu sabojājis viņu karti un pabeidzis dauzīt Minervas skulptūras seju, izmantoju atrastu cirvi, lai iecirstu viņu garajā, skaistajā kara padomes galdā Marsa vārdu. Lai sajauktu viņiem galvu, jūtu kārdinājumu iegravēt pārpalikumos vēl viena nama vārdu, tomēr gribu, lai tie zina, kurš šo visu izdarījis. Šis nams ir pārāk sakārtots, pārāk rāms un nosvērts. Viņiem ir vadone, jātnieki, sargkareivji (naivi), pavāri, olīvkoki, silts piens, strāvas šķēpi, zirgi, medus un stratēģija. Minervieši. Lepnie cūkkopji. Lai viņi jūtas līdzīgi Marsa namam! Lai jūt niknumu. Haosu.
Atskan kliedzieni. Izplatās Kasija uguns. Komandzālē ieskrien meitene. Ieraudzījusi mani ar paceltu cirvi rokā, viņa teju vai paģībst. Nebūtu jēgas darīt viņai pāri. Mēs nevaram sagrābt gūstekņus, ne jau bez grūtībām. Tāpēc izvelku gan strāvas šķēpu, gan sirpjAsmeni. Man uz sejas ir dubļi. Mani zeltītie mati ir izspūruši. Izskatos pēc briesmekļa.
„Vai tu esi Džūna?” es ierūcos.
,,N-nē… kāpēc jautā?”
„Vai tu proti gatavot?”
Par spīti bailēm, viņa iesmejas. Ap stūri skrien trīs zēni. Divi ir plecīgāki, bet īsāki par mani. Ieaurojos kā dusmu dievs. Ai, kā viņi mūk!
„Ienaidnieki!” viņi kliedz. „Ienaidnieki!”
„Viņi ir torņos!” skriedams lejup pa kāpnēm, rēcu, lai maldinātu viņus vēl un vēl. „Augšējos stāvos! Visur! Pārāk daudz! Dučiem! Dučiem!
Marss ir klāt! Atnācis Marssl” Pilī izplatās dūmi. Tāpat arī viņu izmisuma saucieni.
„Marss!” viņi kliedz. „Marss atnācis!”
Man garām skrien kāds jaunietis. Paķeru viņu aiz apkakles un izmetu pa logu pagalmā, iztrūcinādams tur sapulcējušos minerviešus. Skrienu uz virtuvi. Kasija ugunsgrēkam nav ne vainas. Lielākoties eļļa un pakaiši. Uguni ar kādu lupatu klapē kliedzoša meitene.
„Džūna!” es iesaucos. Viņa pagriezusies uzskrien virsū manam strāvas šķēpam un nodreb, kad elektrība apdullina viņas muskuļus. Tā es nozogu Minervas pavāri.
Kasijs atrod mani, kad, pārmetis Džūnu pār plecu, skrienu caur viņu dārzu.
„Kas tas?”
„Viņa māk taisīt ēst!” es paskaidroju.
Viņš izplūst tādos smieklos, ka gandrīz nespēj paelpot.
Minervieši, padevušies haosam, izskrien no savām barakām. Viņi domā, ka ienaidnieks ir torņos. Viņi domā, ka to citadele tūlīt nodegs. Minervieši domā, ka ieradušies visi Marsa spēki. Kasijs ievelk mani viņu staļļos. Tur atstāti septiņi zirgi. Pēc tam, kad esam iemetuši sveci viņu siena krājumos, nozogam sešus no tiem ūn izjājam pa galvenajiem vārtiem, kamēr cietoksni pārņem panika un dūmi. Standarta man nav. Gluži kā bijām plānojuši. Sevro stāstīja, ka cietoksnim ir apslēpti sētas puses vārti. Spriedām, ka kāds, kurš būs ļoti izmisis un vēlēsies bēgt no zaudēta cietokšņa, izmantos tos, lai tiktu prom. Tas būs kāds, kurš mēģinās pasargāt standartu. Un mums bija taisnība.
Pēc divām minūtēm mums piebiedrojas Sevro. Viņš tuvodamies gaudo, paslēpis seju savā vilkādas kapucē. Tālu aiz muguras viņam skriešus pakaļ dzenas ar strāvas šķēpiem bruņotu ienaidnieku pulciņš. Tagad viņi ir muļķi bez zirgiem. Un tiem nav ne mazāko izredžu atgūt pūces standartu, kas mirgo Sevro netīrajās rokās. Pārmetuši samaņu zaudējušo pavāri pār maniem segliem, zem zvaigžņotās nakts debess jājam atpakaļ uz savām kara šaustītajām augstienēm, un visi trīs smejamies, gavilējam un gaudojam kā vilki.
27.DUSMU NAMS
Sastopam Roku pie Fobosa torņa kopā ar Leu, Drātģīmi, Klaunu, Dadzi, Nezāli un Oli. Mums ir astoņi zirgi — divi no tiem atņemti pie ezera, bet pārējie nozagti pilī. Tagad iekļaujam tos savā plānā. Kasijs, Sevro un es šķērsojam tiltu pār Mītas upi. Ienaidnieka izlūks zirga mugurā traucas uz ziemeļiem, lai brīdinātu Mustangu. Pārējie mūsu nozagtie zirgi nes Antonijas vadītus jātniekus, kas seko mums, kolīdz izlūks nozudis, un lokā aizauļo uz ziemeļiem. Roks kājām met līkumu uz dienvidiem. Vienīgi mans zirgs nav klāts ar dubļiem. Tā ir skaista ķēve. Un es esmu skaists skats. Kreisajā rokā nesu Minervas zelta standartu. Mēs būtu varējuši to paslēpt. Būtu varējuši noglabāt drošībā. Tomēr viņiem jāzina, ka tas ir pie mums, un, lai gan to nozaga Sevro, viņš negrib to nest. Viņam pārāk patīk savi robotie dunči. Man liekas, ka viņš ar tiem sačukstas. Un Kasijs mums vajadzīgs citam uzdevumam, nevis standarta nešanai. Turklāt, ja to nestu Kasijs, viņš izskatītos pēc mūsu līdera. Un tas taču nekam neder.
Kapa klusumā jājam pār savu ieleju. Kokos pinas migla. Es dodos tai cauri. Kasijs un Sevro aizjāj sānis uz abām pusēm. Tagad viņus ne redzu, ne dzirdu, tomēr kaut kur gaudo vilki. Sevro tiem atbild. Kad ķēve sabīstas, ar pūlēm noturos seglos. Divreiz noveļos zemē. Tumsā skan Kasija smiekli. Grūti paturēt prātā, ka daru to visu Ēo dēļ, ka daru to, lai sāktu sacelšanos. Šonakt viss šķiet kā spēle; savā ziņā tā ir, jo man beidzot ir jautri.
Mūsu pils ir ieņemta. To priekšā pasaka uz vaļņiem iedegtās ugunis. Pils slejas pakalna galā augstu virs gravas, gar mūriem sadegtās lāpas met savādu atspīdumu miglas segtajā tumsā. Mana zirga soļi klusi būkšķ mitrajā zālē, un pa labi Mīta gārdz tumsā kā slims bērns. Kaut kur tur jāj Kasijs, bet es nespēju viņu saskatīt.
„Pļāvēj!” miglā sauc Mustanga. Viņas balss neskan rotaļīgi. Viņa stāv četrdesmit metrus no manis vietā, kur sākas slīpais ceļš, kas ved uz pili. Sakrustojusi rokas pār seglu priekšējo loku, viņa paliecas uz priekšu. Viņu sargā seši jātnieki. Pārējie noteikti izvietoti pilī. Citādi es būtu par tiem dzirdējis. Palūkojos uz zēniem viņai aiz muguras. Pakss ir tik liels, ka pīķis viņa milzīgajās ķetnās izskatās pēc sceptera.
„Sveicināta, Mustanga.”
„Tātad tu nenoslīki. Tas būtu bijis vienkāršāk.” Viņas smalkā sejiņa ir drūma. „Vai zini, ka jūs esat pretīgi izdzimumi?” Viņa ir bijusi cietoksnī, un viņai trūkst vārdu, lai izteiktu savas dusmas. „Izvarot? Sakropļot? Slepkavot?” viņa nospļaujas.
„Es neko neizdarīju,” es saku. „Un neko nedarīja arī proktori.”
„Jā. Tu nedarīji neko. Tomēr tagad tev ir mūsu standarts un kas vēl? Kaut kur miglā noslēpies Smukulītis? Uz priekšu! Izliecies, ka neesi viņu vadonis. Ka neesi par to atbildīgs.”
„Par to atbildīgs ir Tits.”
„Tas lielais suņabērns? Jā, Pakss nolika viņu pie vietas.” Viņa norāda uz briesmonim līdzīgo zēnu sev blakus. Pakša mati fr noskūti īsi, acis mazas, zods kā papēdis ar bedrīti tajā. Zirgs zem viņa izskatās pēc suņa. Kailās rokas kā ar miesu apvilkti baļķi.
„Es neatnācu runāties, Mustanga.”
„Atnāci nogriezt man ausi?” viņa ņirgājas.
„Nē. To izdarīs Goblins.”
Tad viens no viņas vīriem kliegdams izkrīt no segliem.
„Kas tas…” nomurmina viens no jātniekiem.
Viņiem aiz muguras, rokās jau turēdams pilošus nažus, kā maniaks iegaudojas Sevro. Viņa kaucienam piebiedrojas vēl pusducis, kad nozagto dubļaini melno rikšotāju mugurās no ziemeļu augstienēm šurp traucas
Antonija un puse viņas Fobosa garnizona. Viņi kauc miglā kā aptrakuši. Mustangas kareivji iztrūkušies mīņājas.
Sevro noliek pie vietas vēl vienu. Viņš neizmanto strāvas šķēpus. Debesis, kas pēkšņi pilnas ar proktoriem, klaigā medBoti. Visi sapulcējušies uz izrādi. Pēdējais lido Merkurs, nesdams pilnu klēpi vīna pudeļu, ko pamet saviem biedriem. Mēs visi paceļam galvas, lai nolūkotos viņu savādajā uznācienā; zirgi turpina skriet. Laiks uz mirkli apstājas.
„Uz kauju!” savos augstumos mūs drūmi izsmej Apolons. Viņa zeltītie rītasvārki liecina, ka proktors tikko piecelts no miega. „Uz kauju.”