Tad Mustanga izkliedz pavēles, stratēģiju, un ieleju pārņem haoss. Lai atbalstītu viņas spēkus, pa slīpo pils ceļu no vārtiem piejāj vēl četri kareivji. Tagad ir mana kārta. Ieduru Minervas standarta kātu zemē un kliedzu, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība, lecērtu papēžus ķēvei sānos. Tā raujas uz priekšu, gandrīz izmezdama mani no segliem. Viņas nagiem sperot gaisā mīksto zemi, nodrebu. Ar spēcīgo kreiso roku tveru grožus un izvelku savu sirpjAsmeni. Iekaukdamies es atkal jūtos kā ellesnirējs.
Ieraudzījuši mani metamies tiem virsū, ienaidnieki pašķīst kur kurais. Viņus mulsina šis niknums. Viņi nesaprot Sevro vājprātu, Marsa maniakālo brutalitāti. Izklīst visi jātnieki, izņemot vienu. Pakss nolec no zirga un skrien man pretī.
„Pakss au Telematis!" viņš putām uz lūpām sauc kā nelabā apsēsts titāns. Cērtu papēžus ķēvei sānos un iekaucos. Tad Pakss saduras ar manu zirgu. Viņa plecs triecas pret zirga krūšu kaulu. Dzīvnieks sāpēs kliedz. Mana pasaule sagriežas. Pār zirga galvu izlidoju no segliem un triecos pret zemi.
Apdullis tupu uz ceļa zirgu pakavu izmīcītajā laukā.
To pārņēmis kaujas trakums. Antonijas spēki triecas Mustangas flangā. Viņu ieroči ir primitīvi, tomēr, lai ienaidnieku pārsteigtu, pietiek ar zirgiem. Vairāki minervieši izlido no segliem. Citi rikšotāju mugurās triecas dienvidu virzienā pēc sava pamestā standarta. Divi no viņiem joņo prom, sadalīdami ienaidnieka spēkus. Seši atlikušie Antonijas garnizona kareivji gaida viņus slēpni mežā, kur zirgi nespēj auļot.
Refleksu vadīts, es pieliecos, kad pret manu galvu tiek triekts pīķis. Metos pretī ar savu sirpjAsmeni. Atvēzētu triecu to pret kāda plaukstas locītavu. Par lēnu. Kustos kā dejā, atcerēdamies dunošo soļu rakstu, ko tēvocis man iemācīja pamestajās raktuvēs. Dejodams Pļaujas deju, ļauju kustībām pāriet no vienas otrā plūstoši kā ūdens straume. Triecu sirpjAsmeni ceļgalā. Izcilā kauls nelūst, bet trieciena spēks izsit jātnieku no segliem. Griežos sānis un situ vēl un vēlreiz, salauzdams kāda zirga kāju. Dzīvnieks krīt.
Tiek durts ar citu strāvas šķēpu. Izvairos no tā gala, ar sarkanā satvērienu izrauju to pretiniekam no rokām un triecu elektrizēto galu cita sānos. Zēns krīt. Kalns pastumj to malā un skrien man virsū. Pakss. Gadījumā, ja esmu idiots, viņš aurodams atkārto savu vārdu. Vecāki audzinājuši viņu obsidiāna kolonizatoru pulku vadībai gaisa kuģu kaujās.
„Pakss au Telemans!" Viņš sit savu milzīgo pīķi pret krūtīm un trāpa Klaunam tik spēcīgi, ka mans kuplmatainais draugs aizlido un nokrīt četrus metrus tālāk. „Pakss au Telemans!”
„Ir daiktlaiža!” es mēdos.
Tad kāds zirgs pagrūž mani no muguras, es klūpu uz nedabiski milzīgā puiša pusi. Esmu nolemts. Viņš būtu varējis sadot man ar savu pīķi. Tā vietā Pakss mani apskauj. Sajūta kā zeltaina lāča apskāvienā, kas nebeidz vien izkliegt savu sasodīto vārdu.' Man nokrakšķ mugura. Māmiņ mīļo! Viņš spiež manu galvaskausu. Sāp plecs. Nolāpīts. Nespēju paelpot. Nekad neesmu sastapis tādu spēku! Mīļais Dievs! Viņš ir nolāpīts cilvēkēdājs! Tomēr kāds gaudo. Kauc dučiem balsu! Mugura krakšķ.
Pakss rēkdams izkliedz savu personīgo uzvaru. „Man ir jūsu kapteinis! Es nospļaujos uz jums, Mars! Pakss au Telemans ir sajājis jūsu kapteini! Pakss au Telemans!”
Gar acīm metas tumšs, un pazūd redze. Tomēr niknums manī neatkāpjas.
Vēl pēdējo reizi nikni ierēcos, pirms zaudēju samaņu. Tas ir lēti. Pakss ir godājams. Tik un tā ar celi sadauzu viņa vīnogas plakanas. Cenšos trāpīt pa abām, cik daudz reižu vien spēju. Vienu. Divas. Trīs. Četras. Viņš apstulbis iepleš acis un sabrūk. Proktoru gaviļu pavadīts, noģībstu turpat dubļos virsū Paksam.
Pēc kaujas pārmeklēdams mūsu gūstekņu kabatas, Sevro pastāsta, kā viss beidzās. Pēc tam, kad mēs ar Pakšu bijām viens otru piebeiguši, gravā iebruka Roks ar Leu un manu cilti. Apķērīgā meitene Mustanga iebēga pilī un joprojām pamanās to noturēt ar sešiem kaujiniekiem. Visi Mustangas sagrābtie Marsa gūstekņi nepiederēs viņai, kamēr to pieres nebūs skāris Mincrvas standarta gals. Diez vai tā notiks. Mums ir vienpadsmit viņas vīri, un Roks mežā atrok mūsu standartu, lai padarītu tos par mūsu vergiem. Mēs varētu aplenkt savu pili, jo triecienā ieņemt tās augstās sienas nav iespējams. Tomēr jebkurā brīdī var ierasties Cerera vai pārējie minervieši. Tādā gadījumā Kasija uzdevums ir aizjāt un atdot Cererai Minervas standartu. Turklāt tas tur viņu pa gabalu, kamēr nostiprinu savas līdera pozīcijas.
Roks un Antonija nāk man līdzi uz pārrunām ar Mustangu pie mūsu pils vārtiem. Piekliboju un turu roku pie ielauztas ribas. Elpošana sagādā sāpes. Kad sasniedzam vārtus, Roks soli atkāpjas, lai izrādītu, ka nozīmīgākais pārstāvis esmu es. Antonija sarauc degunu un pēc brīža seko viņa piemēram. Mustanga pēc sadursmes asiņo, un es neredzu viņas glītajā sejā smaidu.
„Proktori ir redzējuši šo visu,” viņa drūmi paziņo. „Viņi ir redzējuši, kas notika tajā., vietā. Visu—”
„Izdarīja l its,” Antonija nogurusi novelk.
„Un cits neviens?” Mustanga palūkojas uz mani. „Meitenes nebeidz raudāt!”
„Neviens taču nav miris,” Antonija aizkaitināta piebilst. „Lai cik vājas viņas būtu, gan atgūsies. Par spīti notikušajam, Zelta krājumi nav tukšoti.”
„Zelta krājumi…” Mustanga murmina. „Kā tu vari būt tik salta?” „Mazo meitenīt,” Antonija nopūšas, „zelts ir auksts metāls.” Mustanga neticīgi uzlūko Antoniju un pakrata galvu. „Marss. Šaušalīga dievība. Jūs esat tam kā radīti, vai ne, ļautiņi? Barbarismam? Pagājušiem gadsimtiem. Tumšajiem laikiem.”
Man nav noskaņojuma klausīties, kā viena no izcilajiem man pārmet morāles trūkumu.
„Mēs vēlētos, lai tu pamet pili,” saku viņai. „Dodies prom ar saviem vīriem, un jūs varēsiet ņemt līdzi tos, ko sagūstījām. Mēs nepārvērtīsim viņus par vergiem.”
Gravā ar mūsu standartu rokā gūstekņus sargā Sevro; viņš kutina saīgušo Pakšu ar zirga astru.
Mustanga iebaksta man sejā pirkstu.
„Šī ir skola! Tu to saproti, ja? Vienalga, pēc kādiem noteikumiem izlemj spēlēt tavs nams. Esiet tik nežēlīgi, cik nolādēti gribat. Bet ir taču robežas! Tam, ko varat darīt šajā skolā, šajā spēlē ir sasodītas, sajātas robežas! Jo brutālāki esat, jo lielāki muļķi kļūstat proktoru acīs, pieaugušo acīs, kuri zinās, ko izdarījāt — uz ko esat spējīgi. Tu domā, ka viņi grib, lai Sabiedrību vada briesmoņi? Kurš gan gribētu par savu mācekli briesmoni?”
Gara acīm redzu Augustu noskatāmies, kā mana sieva šūpojas karātavu cilpā, un viņa acis ir mirušas kā zemesčūskai. Briesmonis gribētu mācekli pēc savas sejas un līdzības.
„Viņi grib apgaismes nesējus. Cilvēces vadoņus. Ne tās pļāvējus un bendes. Ir robežas,” viņa turpina.
Es aizsvilstos. „Nekādu sasodītu robežu nav!”
Mustanga sakož zobus. Viņa saprot, kā spēle ritēs tālāk. Galu galā atdodot mums mūsu šausmīgo pili, viņa neko nezaudēs; mēģinot to noturēt, notiks gluži pretējais. Viņa pat var attapties starp meitenēm augstajā tornī. Par to viņa iepriekš nebija iedomājusies. Redzu, ka Mustanga grib doties prom. Viņu beidz nost taisnīguma izjūta. Mustanga uzskata, ka tā vai citādi mums jāsamaksā par nodarīto, ka proktoriem vajadzētu nolaisties un iejaukties. Tā par šo spēli domā vairums šo jauniešu; pie velna, kamēr kopā gājām izlūkos, Kasijs pats to atkārtoja vai tūkstoš reižu. Tomēr spēlē tā nenotiek, jo arī dzīvē tā nenotiek. Dievi nenolaižas starp mirstīgajiem, lai spriestu taisnu tiesu. To dara tie, kuru rokās ir vara. Lūk, ko viņi mums māca — ne tikai to, caur kādām sāpēm vara nāk, bet arī to, kāds izmisums jāpieredz, ja tev tās nav, kādā izmisumā dzīvo, ja neesi Zelts.