„Mēs paturēsim Cereras vergus,” Mustanga pieprasa.
„Nē, viņi ir mūsu,” es novelku. „Un mēs rīkosimies ar viņiem tā, kā mums labpatiks.”
Viņa ilgi lūkojas manī un prāto.
„Tad mēs ņemam līdzi Titu.”
„Nē.”
Mustanga aizsvilstas. „Mēs paturēsim Titu, vai arī nekādas norunas nebūs!”
„Jūs nevienu nepaturēsiet.”
Viņa nav radusi dzirdēt atteikumu.
„Es gribu garantijas, ka viņi būs drošībā. Es gribu, lai Tits samaksā.” „Man pilnībā nospļauties, ko tu gribi. Te tu dabūsi to, ko tev dos. Tā ir daļa no mācību plāna.” Izvelku savu sirpjAsmeni un atbalstu tā galu pret zemi. „Tits ir no Marsa nama. Viņš ir mūsu. Tāpēc esi laipni aicināta mēģināt viņu paņemt.”
„Viņš saņems taisnu tiesu,” Roks saka Mustangai, lai viņu pārliecinātu.
Pagriežos pret draugu niknām acīm. „Apklusti!”
Zinādams, ka nevajadzēja iejaukties, Roks nolaiž skatienu. Tam nav nozīmes. Mustangas acis nepievēršas ne Antonijai, ne Rokam. Viņas skats nepakavējas pie saviem kareivjiem, gūstekņiem, kur tie, Leas un Sīpio sargāti, tup zālē uz ceļiem un kur Dadzis kopā ar Nezāli tagad pa kārtai kutina Pakša degunu. Viņa neskatās uz asmeni. Viņa skatās uz mani. Es pieliecos tuvāk.
„Kā tu justos tad, ja Tits būtu izvarojis mazu meiteni, kas nejaušības pēc būtu bijusi sarkanā?” es vaicāju.
Mustanga nezina, kā atbildēt. Likums gan zina. Nenotiktu nekas. Tā nebūtu izvarošana, ja vien meitene nevalkātu cienījama nama, piemēram, Augusta ģimenes ģerboni. Pat tad noziegums būtu paveikts pret viņas saimnieku.
„Tagad paskaties visapkārt,” klusi saku. „Te neviena zelta nav. Es esmu sarkanais. Tu esi sarkanā. Mēs visi esam sarkanie, līdz viens no mums iegūst pietiekami daudz varas. Tad mēs pasludinām tiesības. Tad rakstām paši savus likumus.” Izslejos un paceļu balsi. „Tāda ir šīs spēles
jēga. Likt tev just šausmas par pasauli, kurā tu nevaldi. Tev netiek sniegta drošība un taisna tiesa. Lemt par tām ir spēcīgāko ziņā.”
„Tev vajadzētu cerēt, ka tā nav taisnība,” Mustanga man klusi saka.
„Kāpēc?”
„Tāpēc, ka šeit'ir kāds tev ļoti līdzīgs zēns.” Mustangas sejā ieguļas drūma noskaņa, it kā viņa nožēlotu to, kas ir sakāms. „Mans proktors sauc viņu par Šakāli. Viņš ir gudrāks, nežēlīgāks un spēcīgāks par tevi, un viņš šajā spēlē uzvarēs un padarīs mūs visus par saviem vergiem, ja nebeigsim uzvesties kā dzīvnieki.” Viņas acīs redzams lūgums. „Tāpēc, lūdzu, pasteidzies un audz!”
28.MANS BRĀLIS
Kad iededzu mūsu pirmo ugunskuru Marsa pils sienās, izliekos, ka sērkociņi dabūti no kāda minervieša. No pagaidu cietuma tiek atvesta Džūna, un drīz vien viņa mums ir sagatavojusi īstu dzīru mielastu no kazas un aitas gaļas un manas cilts salasītajiem garšaugiem. Mana cilts izliekas, ka šī ir pirmā maltīte, ko viņi ēduši vairāku nedēļu laikā. Pārējie nama audzēkņi ir pietiekami izsalkuši, lai šiem meliem noticētu. Minerva un tās kareivji jau sen aizlavījušies mājās.
„Ko tālāk?” vaicāju Rokam, kamēr pārējie pils laukumā ēd. Cietoksnis joprojām atgādina izgāztuvi, un uguns mestā gaisma tikai vēl vairāk izgaismo netīrumus. Kasijs ir devies apraudzīt Kvinnu, tāpēc šobrīd esmu palicis divatā ar Roku.
Tita cilts sēž klusos pulciņos. Meitenes nerunā ar zēniem, jo ir redzējušas, uz ko daži no tiem ir spējīgi. Visi ēd ar nolaistām galvām. No viņiem garo kauns. Antonijas ļaudis sēž kopā ar manējiem un nikni glūn uz Tita sekotājiem. Viņu acīs ir riebums. Un arī nodevība pat šobrīd, kad viņi pilda savus vēderus. Vairākas saķeršanās no vārdu apmaiņas jau novedušas līdz dūru vicināšanai. Es domāju, ka uzvara savedīs viņus kopā. Tomēr tā nenotika. Plaisa ir dziļāka nekā jebkad agrāk, tikai tagad es nespēju rast tās cēloni, man šķiet, ka ir tikai viens veids, kā to izlabot.
Rokam nav atbildes, ko vēlos dzirdēt.
„Dcrov, proktori neiejaucas, jo vēlas redzēt, kā un vai mēs spriedīsim taisnu tiesu. Tā ir šīs situācijas dziļākā jēga. Kā mēs spriedīsim tiesu?”
„Lieliski,” es saku. „Tad ko? Mums Tits būtu jānoper? Jānogalina? Tā būtu tiesa.”
„Vai tiešām? Vai varbūt tikai atriebība?”
„Tu taču esi dzejnieks. Izdomā!” Aizsperu akmentiņu pār vaļņa
malu.
„Viņš nevar palikt sasiets pagrabā. Tu to zini. Ja tā notiks, mēs nekad neizkustēsimies no šī sastinguma, un tam, kurš izlemj, ko ar viņu darīt, jābūt tev.”
„Ne Kasijam?” vaicāju. „Es domāju, ka viņš ir pelnījis teikšanu. Galu galā viņš pieteicās uz Titu.” Es negribu, lai Kasijs kļūst par vadoni, tomēr nevēlos, lai viņš no Institūta iznāk bez jebkādiem nopelniem. Es esmu viņam parādā.
„Pieteicās?” Roks ieklepojas. „Un cik barbariski tas skan?”
„Tātad Kasijs nespēlēs nekādu lomu?”
„Es mīlu viņu kā brāli, bet man jāsaka nē.” Roka šaurā seja saspringst, un viņš uzliek roku man uz pleca. „Kasijs nevar vadīt šo namu. Ne pēc visa, kas ir noticis. Varbūt Tita zēni un meitenes viņam paklausītu, tomēr tie viņu nekad necienīs. Viņi neuzskatīs, ka viņš ir spēcīgāks nekā viņi paši pat tad, ja tā būs. Derov, tie viņu apčurāja. Mēs esam Zelts. Mēs neaizmirstam.”
Viņam taisnība.
Dusmīgi plēšu matus un glūnu uz Roku, it kā viņš būtu vainīgs pie
visa.
„Tu nesaproti, cik Kasijam tas ir svarīgi. Pēc Džuliana nāves… Viņam jāgūst panākumi. Nedrīkst būt tā, ka viņu atceras tikai notikušā dēļ. Tā nedrīkst.”
Kāpēc man tas tik ļoti rūp?
„Nospļauties, ko tas viņam nozīmē,” Roks smaidīdams atkārto manus vārdus. Viņa pirksti uz mana bicepsa izskatās pēc salmu stiebriem. „Tie no viņa nekad nebaidīsies.”
Bailes šeit ir nepieciešamība. Un Kasijs to zina. Kādēļ gan lai viņš būtu prom uzvaras mirklī? Antonija nav atkāpusies no manis. Tāpat kā vārtu vērējs Polluks. Viņi turas dažu metru rādiusā, lai tiktu saistīti ar manu varu. Sevro un Dadzis tos vēro un viltīgi smīn.
„Vai tāpēc šeit esi arī tu, viltīgā zebiekste?” prasu Rokam. „Lai padalītos triumfā?”
Viņš parausta plecus un iekožas jēra ciskā, ko viņam atnesusi Lca.
„Pajāt. Es te esmu ēdiena dēļ.”
Tits ir pagrabā. Pēc tam, kad minervieši ieraudzīja, kas noticis ar meitenēm tornī, tie viņu sasēja un sasita zili melnu. Tāda ir viņu taisnā tiesa. Tits smaida, kad nostājos viņam pretī.
„Cik Cereras nama audzēkņu tu nogalināji savos sirojumos?” es noprasu.
„Atsūkā man!” Viņš spļauj asiņainas gļotas. Es izvairos.
Tik tikko saņemos, lai viņam neiespertu. Šodien jau pietiek ar Pakšu. Titam pietiek iekšu pajautāt, kas noticis tālāk.
„Tagad Marsa namā valdu es.”
„Piespēlēji savu netīro darbu minerviešiem, ja? Negribēji stāties man pretī? Tipisks Zelta gļēvulis.”
Man no viņa bail. Es nezinu, kādēļ. Tomēr nometos uz ceļa un ielūkojos viņam acīs.
„Tu esi galīgs muļķis, Tit. Tu neaugi. Netiki tālāk par pirmo pārbaudījumu. Tu domāji, ka visa jēga ir vardarbībā un slepkavošanā. Idiots. Šī ir civilizācijas, nevis kara spēle. Lai tev piederētu armija, vispirms jāizveido civilizācija — tu meties taisnā ceļā pie vardarbības, gluži kā tie gribēja, lai darām. Kā tev šķiet, kāpēc viņi mums, Marsam, neiedeva neko, bet citiem namiem ir tik daudz resursu? Mums jācīnās kā trakiem, bet mums ari jāizdeg tā, kā tas noticis ar tevi. Bet es šo pārbaudījumu izturēju. Tagad es esmu varonis. Nevis uzurpators. Un tu esi tikai ķēdēs iekalts cilvēkēdājs.”