„O, urrā! Urrā!” Viņš mēģina aplaudēt ar savažotajām rokām. „Man par to nospļauties.”
„Cik daudzus tu nogalināji?”
„Ne pietiekami.” Viņš pieliec savu lielo galvu. Tita mati ir taukaini un tumši no netīrumiem, šķiet, it kā viņš būtu gribējis zeltīto pārkrāsot melnu. Izskatās, ka viņam patīk netīrumi. Tie ir zem viņa nagiem un klāj spodro ādu. „Mēģināju sašķaidīt viņu galvas. Nokaut šos, pirms ierodas mcdBoti. Tomēr tie vienmēr bija tik ātri.”
„Kāpēc tu gribēji viņus nogalināt? Es nesaprotu, kāda tam ir jēga. Tie ir tavi paša ļaudis.”
To izdzirdējis, viņš smīkņā. „Tu būtu varējis nest pārmaiņas, tu suņabērns.” Viņa lielās acis ir mierīgākas, skumjākas, nekā es atceros. Aptveru, ka Tits vairs neizskatās pēc sevis. Viņā ir pārāk daudz sēru. Lepnums, ko viņam piedēvēju, nemaz nav lepnums — tikai nicinājums. „Tu saki, ka es biju nežēlīgs, bet tev pašam bija sērkociņi un jods. Nedomā, ka es to nezināju, pirms vēl biju saodis. Mēs cietām badu, bet tu izmantoji savu atradumu, lai kļūtu par vadoni. Tāpēc nelasi man te morāli, tu nodevīgais izdzimteni.” „Kāpēc tu neko neiesāki?”
„Polluks un Vikss no tevis baidījās. Tāpat kā pārējie. Un viņi domāja, ka Goblins tos nožmiegs miegā. Ko es varēju iesākt, ja biju vienīgais, kurš nebaidās?”
„Kāpēc tu nebaidies?”
Viņš skaļi iesmejas. „Tu esi tikai puika ar sirpjAsmeni. Sākumā domāju, ka būsi ciets rieksts. Domāju, ka mēs skatāmies uz lietām līdzīgi.” Viņš aplaiza asiņainās lūpas. „Tā saltuma dēļ', kas ir tavās acīs, es domāju, ka tu esi tāds pats kā es, tikai ļaunāks. Bet tu neesi salts. Tev šie mīzalastes ir dārgi.”
Saraucu uzacis. „Kāpēc tu tā domā?”
„Vienkārši. Tu iedraudzējies. Ar Roku. Kasiju. Leu. Kvinnu.” „Tāpat kā tu. Ar Polluku. Kasandru. Viksu.”
Tits šausmīgi saviebj seju. „Draugi?" viņš nospļaujas. „Draugos ar tiem? Tiem zeltvaidžiem? Viņi ir briesmoņi, izdzimteņi bez dvēseles. Viņi visi ir tikai kanibālu bars. Viņi darīja to pašu ko es, bet — pfffi
„Joprojām nesaprotu, kāpēc tu tā izrīkojies ar vergiem,” es saku. „Izvarošana, Tit. Izvarošana.”
Viņa seja ir nocietināta un nežēlīga. „Viņi to izdarīja pirmie.”
„Kas?”
Tomēr viņš vairs neklausās. Pēkšņi viņš stāsta, kā tie paņēmuši „viņu” un izvarojuši „viņu” Tita acu priekšā. Tad sajātie nelieši pēc nedēļas atgriezušies, lai turpinātu. Tāpēc viņš tos nogalināja, sadragāja viņu galvas. „Es nogalināju tos nolāpītos briesmoņus. Tagad viņu meitas nolāpīti dabū to pašu, kas tika viņai.”
Jūtos tā, it kā man būtu iesists pa seju.
O, ellē!
Pār muguru noskrien drebuļi.
Nolāpīts.
Pēkšņi klupdams atkāpjos.
„Pie velna, kas tev notika?” Tits noprasa. Ja es būtu zelts, nebūtu to ievērojis, varbūt tikai pabrīnījies par savādo vārdu. Es neesmu zelts. „Derov?”
Izeju gaitenī. Kustos kā noreibis. Tagad viss ir skaidrs. Naids. Riebums. Atriebība. Kanibāli ēd savējos. Viņš nosauca tos par kanibāliem. Polluks, Kasandra, Vikss — kas ir tie? Tie. Zelts. Nolāpīts. Ne nolādēts. Tits teica nolāpīts. Zelts tā nerunā. Nekad. Un viņš to nosauca par sirpjAsmeni, nevis pļāvēja izkapti.
Ak, ellē ratā!
Tits ir sarkanais.
29.VIENOTĪBA
Tits ir tas, par ko Dejotājs negribēja, lai es kļūstu. Viņš ir kā Harmonija. Viņš ir atriebes gars. Sacelšanās Tita vadībā izgāztos pāris nedēļu laikā. Jo ļaunāk—ja Tits turpinās tikpat nelīdzsvaroti, viņš mani apdraudēs. Vai nu Dejotājs meloja, vai arī nezināja, ka izgrebti arī citi sarkanie, citi sarkanie, kas uzlikuši Zelta maskas. Cik vēl tādu ir? Cik tādu Arējs iefiltrējis Sabiedrībā? Institūtā? Nav svarīgi, vai tas ir tūkstotis vai tikai viens. Tita nelīdzsvarotība apdraud ikvienu sarkano, kas izgrebts par zeltu. Viņš apdraud Eo sapni. Un to es nedrīkstu pieļaut. Ēo negāja bojā, lai Tits varētu nogalināt pāris bērnus.
Paslēpies ieroču noliktavā, es raudu, kad esmu pieņēmis lēmumu.
Šīs rokas atkal tiks mērktas asinīs, jo Tits ir traks suns, kurš jāiznīcina.
No rīta izvelku viņu laukumā nama priekšā. Audzēkņi aizvāc nakts dzīru pārpalikumus. Pat vergi ir atvesti skatīties. Augstu virs mūsu galvām mirdz dažu proktoru zābaki. Viņiem līdzās negaida neviens medBots, un tas droši vien nozīmē proktoru kluso piekrišanu.
Nogrūžu Titu zemē pie viņa bijušās cilts kājām. Viņi noskatās klusēdami, virs viņu galvām nolaidusies migla, nervozas pēdas šļūkā pa pagalma auksto bruģi. No mana sirpjAsmens roktura plaukstā plūst rūdītā tērauda aukstums.
„Par izvarošanu, sakropļošanu un sava nama audzēkņu slepkavības mēģinājumu piespriežu Titam au Ladram nāvessodu.” Uzskaitu iemeslus. „Vai kāds apšauba manas tiesības to darīt?” Vispirms palūkojos uz proktoriem mums virs galvas. Neviens nebilst ne vārda.
Skatos uz nežēlīgo Viksu. Viņa zilums joprojām nav nogājis. Tālāk manas acis pievēršas Kasandrai. Palūkojos pat uz skarbo Polluku, puisi, kurš izglāba Kasiju un atvēra mums vārtus. Viņš stāv līdzās Rokam. Cik ātri šeit mainās lojalitāte!
Cik ātri mainās manējā. Es likšu sarkanajam mirt par to, ka tas nogalinājis zeltus. Viņš raka zemi tāpat kā es. Viņam ir tāda pati dvēsele kā man. Nāvē tā dosies uz ieleju, bet dzīvē viņš savās bēdās bija savtīgs un dumjš. Viņam būtu vajadzējis būt labākam. Mēs, sarkanie, taču esam labāki nekā viņš, vai tad ne?
Tita cilts klusē. Vinu vaina ir saistīta ar vinu vadoni. Kad viņš mirs, > > > 7 tā pazudīs. Tā es sev stāstu. Viss būs labi.
„Es apšaubu šo spriedumu,” paziņo Tits. „Un metu tev, sūdabrāli, izaicinājumu!”
„Es to pieņemu, labo cilvēkīsi paklanos.
„Tad Zobena ordeņa tradīcijā noritēs divkauja,” paziņo Roks.
„Tādā gadījumā es izvēlos,” Tits iesāk, lūkodamies uz manu sirpjAsmeni. Taisnus asmeņus. Neko izliektu.
„Kā vēlies,” es saku, bet, kad pakāpjos malā, jūtu kādu roku, kas satvērusi manu elkoni, un draugu, kurš pienācis klāt.
„Derov, viņš ir mans,” Kasijs salti čukst. „Atceries?” Neļauju manīt, ka esmu to dzirdējis. „Lūdzu, Derov! Ļauj man godināt Bellonas namu!”
Pametu acis uz Roku; viņš noraidoši šūpo galvu. Tāpat arī Kvinna, kas stāv Kasijam aiz muguras. Tomēr vadonis šeit esmu es. Un es apsolīju savam draugam, kurš šobrīd ir atzinis manu vadību. Viņš neko nepieprasa, bet gan lūdz, tāpēc izliekos, ka apdomāju, un piekrītu. Nostājos malā, kamēr Kasijs iziet laukumā ar taisnu asmeni savā paukotāja tvērienā. Tas ir neglīts ierocis, bet viņš to asinājis pret akmeņiem.
„Mazais princis,” Tits vīpsnā. „Brīnišķīgi. Ar prieku vēlreiz izmērcēšu tavu līķi čurās, kad būsim galā.”
Tits ir radīts kautiņiem. Radīts dubļainiem kaujas laukiem un pilsoņu kariem. Prātoju, vai viņš apjauš, cik ātri šodien mirs.
Roks pelnos apvelk apli ap abiem cīnītājiem. Klauns un Drātģīmis iznāk no cietokšņa, nesdami pilnus klēpjus ieročiem. Tits izvēlas garu zobenu, ko pirms piecām dienām atņēmis kādam Cereras karavīram. Smailais metāla gals skrāpē bruģakmeni. Atbalsojas pagalma sienās. Viņš vienreiz, tad divreiz to pavēzē, lai iemēģinātu metālu. Kasijs nekustas.
„Jau čurā biksēs?” Tits noprasa. „Neuztraucies, es tevi ātri piežmiegšu.”
Roks veic formalitātes un dod zīmi sākt cīņu.