Kasijs nesteidzas.
Raupji švirkstēdami, neglītie asmeņi triecas viens pret otru. Metāls skan skarbi. Asmeņos paliek robi. Tie beržas viens gar otru. Tomēr cik tie ir klusi, kad atduras miesā.
Tits noelšas un pārrauj klusumu.
„Tu nogalināji Džulianu,” Kasijs klusi saka. „Džulianu au Bellonu no Bellonas nama.”
Viņš izvelk asmeni no Tita kājas un ieslidina to citur. Tad izrauj ārā.
Tits smejas un vāri grīļojas. Šobrīd tas jau ir nožēlojami.
„Tu nogalināji Džulianu.” Vārdiem seko dūriens pēc dūriena, vārdiem, ko viņš atkārto, līdz es vairs neskatos. „Tu nogalināji Džulianu.” Bet Tits jau sen ir miris. Pār Kvinnas vaigiem rit asaras. Roks aizved viņu un Leu prom. Mana armija klusē. Dadzis nospļaujas uz bruģa un apliek roku Olim ap pleciem. Klauns izskatās vēl nomāktāks nekā parasti. Pat proktoriem nav, ko piebilst. Pils pagalmu pilda Kasija dusmas, sirdi plosošas vaimanas par labestīgu brāli. Viņš teica, ka darīs to taisnības vārdā, lai godātu savu ģimeni un namu. Tomēr šī ir atriebība, un tā šķiet tik tukša.
Man kļūst auksti.
Tas bija domāts man. Ne jau manam nabaga brālim Titam —ja tas maz bija viņa īstais vārds. Viņš bija pelnījis labāku dzīvi.
Grasos raudāt. Izspiežoties cauri savas armijas rindām, rīklē kāpj dusmas un skumjas. Kad eju garām, uz mani palūkojas Roks. Viņa seja ir bāla kā līķim.
„Tā nebija taisna tiesa,” viņš nomurmina, neieskatījies man acīs.
Es neizturēju pārbaudījumu. Viņam taisnība. Tā nebija taisna tiesa. Tā ir bezkaislīga, tā ir cildena. Es esmu vadonis. Es piespriedu sodu. To būtu vajadzējis darīt man. Tā vietā es ļāvu vaļu atriebei un asinskārei. Audzējs nav izgriezts; esmu padarījis to spēcīgāku.
„Vismaz no Kasija atkal baidās,” Roks murmina. „Bet tas ir vienīgais, ko tev izdevies panākt.”
Nabaga Tits. Aproku viņu birzī pie upes. Es ceru, ka tas atvieglos viņa ceļu uz ieleju.
Tonakt neguļu.
Es nezinu, vai tie darījuši pāri viņa sievai, māsai vai mātei. Nezinu, no kurām raktuvēm viņš nācis. Viņa sāpes ir manas sāpes. Tās viņu salauza tāpat kā manējās toreiz uz ešafota. Tomēr man tika dota otra iespēja. Kur ir viņa iespēja?
Es ceru, ka nāvē viņa sāpes izzudīs. Es viņu nemīlēju, līdz viņš bija miris; un viņam vajadzētu būt mirušam, bet viņš tik un tā bija mans brālis. Tādēļ lūdzu, kaut viņš rastu mieru ielejā, lai tad, kad atkal viņu kādudien satikšu, mēs varētu apskauties kā brāļi un viņš piedotu man pāridarījumu, jo es to darīju mūsu sapņa, mūsu tautas dēļ.
Tagad pie mana vārda ir trīs stabiņi, un tas pacēlies vistuvāk pie Pirmā rokas.
Arī Kasijs ir pakāpies.
Tomēr Pirmais var būt tikai viens.
Tā kā nespēju aizmigt, nomainu Kasandru naktssardzes postenī. Ap robotajiem cietokšņa mūriem vijas miglas vāli, tāpēc aiz tiem piesienam aitas. Ja tuvosies ienaidnieks, tās blēs. Saožu savādu, bagātīgu un kūpinātu aromātu.
„Pīles cepeti?” Pagriezies ieraugu blakus stāvam Fičneru. Pār šauro pieri krīt nekārtīgas matu šķipsnas, bet mugurā šodien ir nevis zeltainas bruņas, bet gan zeltaini svītrota melna tunika. Viņš sniedz man gabalu cepeša. Smarža liek ierūkties vēderam.
„Mums visiem vajadzētu uz tevi dusmoties,” es saku.
Viņa sejā vīd pārsteigums. „Ļautiņi, kas tā saka, parasti grasās paskaidrot, kāpēc viņi nedusmojas.”
„Tu un proktori redzat visu, ja?”
„Pat to, kā tu noslauki pakaļu.”
„Un jūs neapturējāt Titu, jo tas viss ir daļa no mācību vielas.” „īstais jautājums ir — kāpēc mēs neapturējām tevi?”
„Ļāvāt man viņu nogalināt.”
„Jā, mazais. Bruņotajos spēkos viņš būtu bijis noderīgs — vai tev tā nešķiet? Varbūt ne gluži prētors ar kuģiem izplatījumā. Bet kas par legātu būtu no viņa sanācis! Kā viņš vestu vīrus zvaigžņCaulās caur ienaidnieka vārtiem, kamēr tā uguns kapātu viņu pulsLaukus. Vai esi kādreiz redzējis Dzelzs lietu? Kad vīri tiek izmesti no orbītas, lai iekarotu pilsētas? Viņš bija kā dzimis tam.”
Es neatbildu.
Fičners noslauka taukaino muti tunikas melnajā piedurknē.
„Dzīve ir visefektīvākā skola, kāda jebkad radīta. Reiz, senos laikos, viņi lika bērniem liekt galvas un lasīt grāmatas. Lai tādā veidā kaut ko saprastu, vajadzīga vesela mūžība.” Viņš piesit pie galvas. „Mums tagad ir logrīki un viedpulkstcņi, mums, zeltiem, ir zemākās krāsas, kas mūsu vietā veic pētījumus. Mums nav jāstudē ķīmija vai fizika. Tam mums ir datori un citas krāsas. Mums ir jāstudē cilvēce. Lai valdītu, mums jāpārvalda politikas, psiholoģijas un uzvedības zinātnes — tas, kā izmisušas cilvēciskas būtnes reaģē viena uz otru, kā veidojas gfupas, kā funkcionē armijas, kā un kāpēc tas viss sagrūst. To tu nevari iemācīties nekur citur kā tikai šeit.”
„Nē, nolūku es saprotu,” murminu. „Kamēr kļūdas mani nenogalina, es vairāk iemācos, tās pieļaudams.” Cik labu mācību esmu guvis, mēģinot kļūt par mocekli!
„Labi! Tās tu pieļauj aumaļām. Tu esi mazs, impulsīvs sūdbambulis. Bet šī ir īstā vieta, kur pieņemties prātā. Mācīties. Sī ir dzīve… bet ar medBotiem, atkārtotām iespējām un mākslīgi radītiem scenārijiem. Varbūt būsi uzminējis, ka pirmais pārbaudījums — Pāreja — bija iespēja izvērtēt nepieciešamības nozīmi pār emocijām. Otrais bija cilšu
nesaskaņas. Tad nedaudz taisnīguma. Tālāk sekos vēl vairāk pārbaudījumu. Vēl vairāk atkārtotu iespēju, vēl vairāk apgūtu mācību.”
„Cik daudzi no mums var mirt?” pēkšņi vaicāju.
„Par to neuztraucies.”
„Cik daudzi?”
„Kvalitātes kontroles padome katru gadu nosaka skaita ierobežojumu, bet, par spīti tam, kas notika ar Šakāli, mēs joprojām lieliski iekļaujamies robežās.” Fičners pasmaida.
„Šakāli…” es atkārtoju. „Vai tā bija nakts, kad medBoti traucās dienvidu virzienā?”
„Man paspruka viņa vārds? Ak vai!” Viņš smīn. „Gribēju teikt, ka medBoti ir ārkārtīgi efektīvi. Tie sadziedē gandrīz jebkuru ievainojumu. Tomēr, vai tie būs tikpat iedarbīgi, kad Kasijs atklās, kurš patiesībā nogalināja viņa brāli?”
Mans vēders savelkas mezglā.
„Viņš Džuliana slepkavu jau nogalināja. Acīmredzot tu neskatījies.” „Protams. Protams. Merkurs domā, ka tu esi brīnumbērns. Apolons uzskata tevi par iedomīgu. Zini, tu viņam patiešām nepatīc.”
„It kā mani tas uztrauktu.”
„O, tev par to vajadzētu vairāk uztraukties. Apolons ir īsts jaukumiņš.”
„Kā tad. Un ko tu domā? Mans proktors esi tu.”
„Es domāju, ka tev ir sena dvēsele.” Viņš uzlūko mani un atbalstās pret valni. Aiz pils robežām nakts slīgst miglā. Kaut kur tās dziļumos iegaudojas vilks. „Es domāju, ka tu esi kā tas zvērs tur ārā. Daļa bara, tomēr dziļu skumju, dziļas vienatnes pilns. Un es nespēju atšifrēt, kāpēc tā ir, manu dārgo zēn. Cik tas viss ir jautri! Izbaudi to! Dzīve nemēdz būt labāka!” „Tu esi tāds pats,” es saku. „Vientuļš. Tu triec un sprēgā gluži kā Sevro, bet tā ir tikai maska. Vai tas ir tāpēc, ka neizskaties kā pārējie? Vai varbūt esi nabadzīgs? Kaut kādā veidā tu esi atkritējs.”
„Mans izskats?” viņš rejoši iesmejas. „Kāda tam nozīme? Domā, ka esmu bronziņš, jo neizskatos kā Adonīds?” Viņš paliecas tuvāk, jo tiešām grib dzirdēt, kas man sakāms.
„Tu esi neglīts un ēd kā cūka, Fičner, bet košļā vielmaiņas uzlabotājus, kad varētu vienkārši aiziet pie kāda tēlnieka un salāpīt sevi, lai izskaties tāpat kā pārējie. Viņi par tavu vēderu parūpētos vienā acumirklī.” Mirkli saspringst Fičnera žokļa muskuļi. Vai tās būtu dusmas? „Kāpēc man vājadzētu gribēt apmeklēt tēlnieku?” viņš pēkšņi šņāc. „Es varu ar kailām rokām nožmiegt obsidiānu. Obsidiānu. Diskusijā un pārrunās varu aptīt ap pirkstu jebkuru sudrabu. Spēju risināt matemātiku, par kādu zaļie tikai sapņo. Kāpēc man vajadzētu gribēt izskatīties citādi?” „Jo tas tevi bremzē.”