„Esmu cienījams, par spīti savai zemajai izcelsmei. Es esmu svarīgs.” Viņa cirvim līdzīgais ģīmis izaicina mani, lai uzdrīkstos iebilst. „Es esmu zelts. Es esmu cilvēku karalis. Es nemainos, lai piemērotos citu vēlmēm.” „Ja tas ir tiesa, kādēļ košļāt vielmaiņas līdzekļus?” Fičners neatbild. „Un kāpēc tu esi tikai proktors?”
„Proktors ir prestižs amats, zēn,” Fičners aizsvilstas. „Atlasītāji ievēlēja mani par nama pārstāvi.”
„Tomēr tu neesi imperators. Tu nekomandē flotes. Tu neesi pat prētors, kas komandē eskadronu. Tu neesi arī gubernators. Cik daudzi spēj visas tās lietas, ko pieproti tu?”
„Daži,” viņš saka ļoti klusi, sejā nav nekā, izņemot dusmas. „Nedaudzi.” Fičners paceļ galvu. „Kādu atalgojumu tu vēlies par Minervas standarta sagrābšanu?”
„Vai tas nebūtu jājautā Sevro?” vaicāju, sapratis', ka šī saruna tuvojas noslēgumam.
„Viņš ir atvēlējis to tev.”
Prasu zirgus, ieročus un sērkociņus. Viņš strupi piekrīt tos piešķirt un pagriežas, lai ietu, pirms pagūstu uzdot vēl pēdējo jautājumu. Kad Fičners sāk celties gaisā, satveru viņa roku. Notiek kaut kas negaidīts. Mani nervi cepas. Gluži kā skābes adatas manā rokā. Noelšos. Mirkli nestrādā plaušas.
„Nolādētā elle,” izdvešu un nokrītu zemē. Viņam mugurā ir pulsBruņas. Pat neredzu, kur paslēpts ģenerators. Tas ir kā pulsLauks, bet iebūvēts bruņu virsmā.
Viņš nesmaida un gaida, kad atgūšos.
„Šakālis,” es saku. „Tu viņu pieminēji. Par viņu runāja minerviešu meitene. Kas viņš ir?”
„Viņš ir arhiGubernatora dēls, Derov. Un Tits salīdzinājumā ar viņu ir šļupstošs mazulis.”
Nākamajā rītā laukos ganās lieli zirgi. Vilki mēģina ielenkt kādu mazāku ķēvi. Pieskrien palss ērzelis un nospārda vienu no vilkiem līdz nāvei. Saku, ka viņš būs mans. Pārējie nosauc viņu par Klusumu.
Viņš man atgādina Pegazu, kas izglāba Andromedu. Dziesmās, ko dziedājām Likosā, bija minēti arī zirgi. Es zinu, ka Ēo būtu patikusi iespēja izjāt ar vienu no tiem.
Tikai pēc vairākām dienām aptveru, ka, nosaukdami manu zirgu par Klusumu, viņi izsmējuši manu lomu Tita nāvē.
30.DIĀNAS NAMS
Paiet mēnesis. Pēc Tita nāves Marsa nams kļūst spēcīgāks. To stiprina nevis pirmAtlases audzēkņi, bet gan atlases pārpalikumi, mana cilts un vidAtlase. Esmu aizliedzis darīt pāri vergiem. Lai gan vergi no Cereras nama joprojām ir tramīgi Viksa un dažu citu klātbūtnē, viņi mums nodrošina pārtiku un uztur pavardā uguni; kaut kam citam viņi nav īpaši noderīgi. Aplenkuma gadījumam pilī savestas piecdesmit kazas un aitas, tāpat sanesta arī malka. Tomēr mums nav ūdens. Pēc pirmās dienas pārstāja darboties dušu sūkņi, un mums nav spaiņu, kuros glabāt ūdeni aplenkuma gadījumā. Šaubos, ka tā ir nejaušība.
Sitot ar āmuriem, vairogus izlokām par bļodām un ar ķiverēm sanesam ūdeni no upes, kas plūst gar augstajiem pils mūriem. Cērtam kokus un izgrebjam celmus, kuros glabāt ūdeni. Izceļam bruģakmeņus un rokam aku, tomēr tas ir veltīgi, jo bedres dibenā ūdens neparādās. Tad izklājam akas dibenu ar akmeni un koksni un mēģinām izmantot to par ūdens tvertni. Tas sasūcas augsnē. Tāpēc atmetam ar roku un samierināmies ar savām silēm. Nedrīkstam pieļaut, lai tiekam aplenkti.
Pils ir tīrāka.
Redzējis, kas notika ar Titu, lūdzu, lai Kasijs man iemāca cīnīties ar zobenu. Esmu neiedomājami apķērīgs skolnieks. Mācos ar taisnu asmeni. Savu sirpjAsmeni nekad neizmantoju; tas kļuvis gluži vai par mana ķermeņa daļu. Šo mācību jēga nav iemācīties lietot taisno asmeni, bet gan
izzināt, kā tas tiks izmantots pret mani. Nevēlos, lai Kasijs apgūst ciņu ar izliekto asmeni. Sirpis ir mana vienīgā cerība, ja viņš kādreiz uzzinās patiesību par Džulianu.
Kravate man nepadodas tik meistarīgi. Es nepieprotu spērienus. Tomēr iemācos, kā sašķaidīt trahejas. Iemācos, kā pienācīgi izmantot rokas. Vairs nekādu vējdzirnavu sitienu. Vairs nekādas muļķīgas pašaizsardzības. Esmu nāvējošs un ātrs, bet man nepatīk disciplīna, ko prasa Kravate. Es vēlos būt efektīvs cīnītājs. Tas arī viss. Šķiet, ka Kravates nolūks ir iemācīt man iekšēju mieru. Tā spēle jau ir zaudēta.
Tomēr tagad turu rokas kā Kasijs, kā Džulians — augstu paceltas, elkoņi acu līmenī tā, ka vienmēr situ vai bloķēju triecienus virzienā no augšas uz leju. Dažkārt Kasijs piemin Džulianu un es jūtu, kā krūtīs aug tumsa. Domāju par proktoriem, kas to visu redz un smejas; es noteikti izskatos pēc ļauna, manipulatlva nelieša.
Aizmirstu, ka Kasijs, Roks un Scvro ir mani ienaidnieki. Sarkanais un Zelts. Aizmirstu, ka vienudien man var nākties viņus visus nogalināt. Šie zēni sauc mani par brāli, un es nespēju viņus neuztvert tāpat.
Karš ar Minervas namu sadalījies sīku kaujas vienību sadursmju virknē, kuras gaitā ne viena, ne otra puse neiegūst pietiekamu pārsvaru, lai varētu pasludināt sevi par uzvarētājiem. Mustanga neriskēs iesaistīties intensīvā kaujā, kādu vēlos es, un mums neizdodas viņus uz to izaicināt. Viņus uzvaras triumfs un vardarbība nevilina tik ļoti kā manus kareivjus.
Tik un tā minervieši izmisīgi vēlas mani notvert. Ieraugot mani, Pakss vai zaudē prātu. Antonija apgalvo, ka apmaiņā pret mani Mustanga pat mēģinājusi viņai piedāvāt savstarpējas aizsardzības vienošanos, duci zirgu, sešus strāvas šķēpus un septiņus vergus. Nezinu, vai viņa melo, man to stāstīdama.
„Ja tas ieceltu tevi Pirmā kārtā, tu mani nodotu, ne aci nepamirkšķinājusi,” viņai saku.
„Jā,” Antonija aizkaitināta atbild, it kā es būtu iztraucējis viņas smalko nagu kopšanas procedūru. „Bet, tā kā tu to gaidi, tā nebūtu īsta nodevība, dārgumiņ.”
„Tad kādēļ nepiekriti piedāvājumam?”
„Ak, mūsu pārpalikumi tevi apbrīno. Šobrīd tā būtu īsta katastrofa. Varbūt vēlāk, kad būsi kaut kur izgāzies, varbūt brīdī, kad inerce darbosies tev par ļaunu.”
„Vai arī tu gaidi vērtīgāku piedāvājumu.”
„Tieši tā, dārgumiņ.”
Neviens no mums nepiemin Scvro. Es zinu — viņa joprojām baidās, ka Goblins pārgriezīs tai rīkli, ja viņa man pieskarsies. Tagad viņš man seko, valkādams savu vilka ādu. Dažkārt viņš iet kājām. Citreiz jāj uz mazas, melnas ķēves. Viņam nepatīk bruņas. Dažkārt it kā nejauši pie viņa pienāk pa vilkam tā, it kā viņš būtu viens no to bara. Tie nāk ēst Ševro nogalinātās stirnas tāpēc, ka cieš izsalkumu, jo esam saveduši aiz savām sienām visas kazas un aitas. Kad kādu nokaujam, Olis allaž atstāj tiem pārtiku pie mūriem. Kad plēsoņas ierodas pa diviem vai pa trim, meitene tos vēro kā mazs bērns.
„Es nogalināju viņu barvedi,” saka Scvro, kad pajautāju, kāpēc vilki viņam seko. Viņš nomēra mani ar skatienu un no vilkādas kapuces apakšas nozibina muļķīgu smaidu. „Neuztraucies, tavā ādā es neielīstu.”
Esmu piešķīris Sevro atlases pārpalikumus, kurus komandēt, jo zinu, ka tie ir vienīgie cilvēki, kas viņam jebkad varētu iepatikties. Sākumā viņš neliekas par tiem ne zinis. Tad pamazām sāku ievērot, ka nakts gaisu pilda arvien vairāk un vairāk bezdievīgu gaudu. Pārējie iesauc viņus par gaudoņiem, un pēc pāris naktīm Sevro virsvadībā viņi visi jau nēsā melnas vilku ādas. Viņi ir seši: Sevro, Dadzis, Drātģīmis, Klauns, Olis un Nezāle. Palūkojoties uz viņiem, šķiet, šīs sejas bez izteiksmes veras pretī no atvērtas, zobotas vilka rīkles. Izmantoju viņus uzdevumiem, par kuriem skaļi nerunāju. Neesmu drošs, vai joprojām būtu vadonis, ja nebūtu šo sešu. Kamēr eju garām, mani kareivji par mani sačukstas. Vecās brūces nav sadzijušas.