Man nepieciešama uzvara, bet Mustanga atsakās tikties atklātā kaujā, un ielauzties aiz trīsdesmit metrus augstajām Minervas nama sienām vairs nav tik vienkārši, kā bija agrāk. Sevro soļo šurpu turpu mūsu kara apspriežu zālē un saka, ka šī spēle ir stulbi izveidota.
„Viņiem taču bija jāzina, ka nespēsim nolādēti tikt garām viens otra sienām. Un neviens nav tik dumjš, lai sūtītu uzbrukumā spēkus, ko nedrīkst atļauties zaudēt. It sevišķi Mustanga. Varbūt Pakss to darītu.
Viņš ir idiots — miesas būve kā dievam, tomēr idiots, un viņš grib tavas olas. Es dzirdēju, ka tu viņam vienu sasiti.”
„Abas.”
„Vajadzētu vienkārši ielādēt Oli vai Goblinu katapultā un pārmest pāri viņu mūriem,” ieminas Kasijs. „Protams, vispirms mums vajadzētu atrast katapultu…”
Šis karš ar Mustangu ir mani nogurdinājis. Kaut kur dienvidos vai rietumos savus spēkus vairo Šakālis. Mans ienaidnieks, arhiGubernatora dēls, kaut kur gatavojas mani iznīcināt.
„Mēs uz to lūkojamies nepareizi,” saku Sevro, Kvinnai, Rokam un Kasijam. Mēs apspriežu zālē esam vieni. Rudens vējš pa logu ienes mirstošu lapu smaržu.
„Ak, padalies ar mums, viedais prāts!” Kasijs smiedams saka. Viņš guļ uz vairākiem krēsliem, galvu ielicis Kvinnai klēpī. Meitene spēlējas ar viņa matiem. „Mēs vai mirstam nost no ziņkāres.”
„Šī skola ir pastāvējusi cik — vairāk nekā trīssimt gadus? Tāpēc katrs iespējamais pavērsiens jau ir pieredzēts. Katra problēma, ar ko saskaramies, ir veidota tā, lai būtu pārvarama. Sevro, tu saki, ka cietokšņi nav ieņemami? Nu, proktori to noteikti zina. Tas nozīmē, ka mums jāmaina paradigma. Mums vajadzīgi sabiedrotie.”
„Pret ko?” Sevro vaicā. „Hipotētiski.”
„Pret Minervu,” atbild Roks.
„Stulba doma,” Sevro norūc, notīra nazi un ieslidina to savā melnajā piedurknē. „Viņu pils ir taktiski nenozīmīgs punkts. Nekādas vērtības. Nekādas. Mums vajadzīga zeme pie upes.”
„Domā, ka mums vajadzīgas Cereras krāsnis?” ieminas Kvinna. „Es šobrīd no maizes neatteiktos.”
Neatteiktos neviens no mums. Gaļas un ogu diēta pārvērtusi mūs muskuļotos kaulu kambaros.
„Jā, ja spēle ievelkas līdz ziemai.” Sevro krakšķina pirkstu kauliņus. „Bet šie cietokšņi nav salaužami. Stulba spēle. Tātad mums vajadzīga viņu maize un pieeja ūdenim.”
„Ūdens mums ir,” viņam atgādina Kasijs.
Sevro nepacietīgi nopūšas. „Lai to dabūtu, mums jāiziet no pils, scr Muļķpauri. īstā aplenkumā? Neatjaunojot ūdens krājumus, mēs izvilktu piecas dienas. Septiņas, ja dzertu dzīvnieku asinis kā Morgdijs. Mums vajadzīgs Ccrcras cietoksnis. Tie lauku pāķi nespēj kārtīgi cīnīties pat tad, ja no tā atkarīgas viņu dzīvības, tomēr viņiem tur kaut kas ir.”
„Lauku pāķi? Hahaha!” Kasijs bļaustās.
„Pārtrauciet visi runāt!” es saku. Viņi neklausās. Viņiem tas šķiet jautri. Tā ir spēle. Viņi nejūt steigu, izmisīgu vajadzību. Katru brīdi, ko izniekojam, Šakālis izmanto, lai kļūtu stiprāks. Mani biedē izteiksme, kādā Mustanga un Fičners par viņu runāja. Vai varbūt tas, ka viņš ir mana ienaidnieka dēls? Man vajadzētu gribēt viņu nogalināt; tā vietā, iedomājoties viņa vārdu, man gribas bēgt un slēpties.
Par zūdošo līdera pozīciju liecina fakts, ka man jāpieceļas.
„Klusumu!" iesaucos, un viņi beidzot apklust.
„Mēs esam redzējuši ugunsgrēkus pie apvāršņa. Dienvidus, kur klejo Šakālis, aprij karš.”
Padzirdējis par Šakāli, Kasijs iesmejas. Viņš domā, ka tas ir kāds manis izdomāts rēgs.
„Vai tu reiz beigsi par visu smieties?” es aizsvilstos. „Tas nav nekāds nolādēts joks, ja vien nedomā, ka tavs brālis mira, lai tu varētu uzjautrināties.”
Tas liek viņam aizvērties.
„Pirms darām jebko citu,” cs uzsveru, „mums vajag neitralizēt Minervas namu un Mustangu.”
„Mustanga. Mustanga. Mustanga. Es domāju, ka tu vienkārši gribi ielīst viņai biksēs,” Sevro vīpsnā. Kvinna protestējot iesaucas.
Sagrābju Sevro apkakli un ar vienu roku paceļu zēnu gaisā. Viņš mēģina izrauties, bet nav tik žigls kā es, tāpēc nu karājas divas pēdas virs zemes.
„Vairs ne reizi,” saku, pievilkdams viņu tuvāk pie sejas.
„Skaidrs, Pļāvēj.” Viņa sīkās ačteles mirdz pretī dažas collas no manas sejas. „Robežas.” Nolieku viņu zemē, un viņš sakārto apkakli. „Tātad dodamies uz Dižmežu slēgt to savienību, ja?”
Jā.”
„Tad aidā līksmā piedzīvojumā!” paziņo Kasijs, pieceldamies sēdus. „Būsim komanda!”
„Nē. Tikai es un Goblins. Tu nenāksi,” es nosaku.
„Man ir garlaicīgi, es domāju, ka iešu.”
„Tu paliec,” atkārtoju. „Tu man esi vajadzīgs šeit.”
„Vai tā ir pavēle?” viņš vaicā.
„Jā,” atbild Sevro.
Kasijs skatās uz mani. „Tu pavēlēsi man?’ viņš savādā balsī prasa. „Iespējams, esi aizmirsis, ka es eju tur, kur pašam tīk.”
„Tātad tu atstāsi vadību Antonijas rokās, kamēr abi iesim riskēt ar savām galvām?” jautāju.
Kvinna paspiež viņa apakšdelmu. Viņa domā, ka es to neievēroju. Kasijs palūkojas uz meiteni un pasmaida. „Protams, Pļāvēj. Protams, ka palikšu šeit. Gluži kā tu iesaki.”
Abi ar Sevro dienvidu augstienēs izveidojam nometni ar skatu uz Dižmežu. Uguni neiededzam. Šajos kalnos naktī klīst gan mūsu, gan citu namu izlūki. Attāla paugura virsotnē aiz kupoljumta rietošās saules fonā redzu divu jātnieku siluetus. Gaismai atstarojoties kupolā, saulrietu caurvij violetas, sarkanas un sārtas strēles; tas man atgādina Jorktonas ielas skatā no putna lidojuma. Tad tas apdziest un abi ar Sevro sēžam tumsā.
Sevro domā, ka šī spēle ir stulba.
„Tad kādēļ tu to spēlē?” vaicāju.
„Kā es varēju zināt, kāda tā būs? Domā, ka saņēmu brošūru? Vai tu dabūji sajātu brošūru?” viņš aizkaitināts prasa. Sevro baksta zobus ar kaulu. „Stulbums.”
Tomēr kuģī uz šejieni šķita, ka viņš zina, kas ir Pāreja. Pasaku viņam to.
„Es nezināju.”
„Turklāt šķiet, ka tev piemīt ikviena no nolādētajām prasmēm, kas nepieciešamas šajā skolā.”
„Nu un? Ja tava māte būtu laba gultā, vai tu pieņemtu, ka viņa ir sārtā? Visi pielāgojas.”
„Piemīlīgi,” nomurminu.
Viņš saka, lai nerunāju aplinkus.
„Tu ielavījies cietoksnī, nozagi mūsu standartu un apraki to. Izglābi to. Un tad pamanījies nozagt Minervas standartu. Tomēr tu neiegūsti nevienu pašu stabiņu, lai kļūtu par Pirmo. Vai tev tas nešķiet savādi?” „Nē.”
„Runā nopietni!”
„Ko man vajadzētu teikt? Es nekur un nekad nevienam neesmu paticis.” Viņš parausta plecus. „Es nepiedzimu smukiņš un slaids kā tu un tavs pakaļbučotājs Kasijs. Man nācās cīnīties par to, ko gribu. Tas mani nepadara patīkamu. Tikai par nejauku, sīku Goblinu.”
Pastāstu Sevro, ko esmu dzirdējis. Viņu atlasē izvēlējās pēdējo. Fičners neesot viņu gribējis, bet atlasītāji esot uzstājuši. Sevro tumsā mani vēro. Viņš klusē.
„Tu tiki izvēlēts, jo biji vismazākais zēns. Izskatījies vājāks par pārējiem. Briesmīgi rezultāti un tik sīks. Viņi izvēlējās tevi tāpat kā visus pārējos zemAtlases audzēkņus — tāpēc, ka Pārejā tevi būtu viegli nogalināt. Upurjērs kādam, kuram tie iecerējuši spožu, ļoti spožu nākotni. Tu nogalināji Priamu, Sevro. Tāpēc viņi neļauj tev kļūt par Pirmo. Vai es nemaldos?”