„Precīzi. Es nogalināju viņu, tāpat kā būtu apgriezis sprandu skaistam sunim. Ātri. Viegli.” Viņš izspļauj kaulu. „Un tu nogalināji Džulianu. Vai es nemaldos?"
Par Pāreju nerunājam vairs nekad.
No rīta pametam augstieni un dodamies lejā ielejā. Zālē paretam saauguši koki. Laižam zirgus rikšos gadījumam, ja tuvumā patrulē Minervas vienības. Kad esam sasnieguši kokus, tālumā pamanu vienu no tām. Viņi mūs neredz. Tālu dienvidos debesīs ceļas dūmi. Virs Šakāļa valdījumiem riņķo vārnas.
Man gribētos pateikt Sevro ko vairāk, uzzināt vairāk par viņa dzīvi. Tomēr viņa skatiens ir pārāk caururbjošs. Negribu, lai viņš vaicā par
mani, lai redz man cauri tikpat viegli, kā es redzēju cauri Titam. Tas ir savādi. Es šim zēnam patīku. Viņš mani apvaino, tomēr es viņam patīku. Vēl dīvaināk ir tas, ka es izmisīgi vēlos patikt viņam. Kāpēc? Man šķiet, ka atšķirībā no Roka un Kasīja viņš ir vienīgais, kurš saprot dzīvi. Viņš ir neglīts pasaulē, kur viņam būtu jābūt skaistam, un savu trūkumu dēļ tika izvēlēts nāvei. Daudzējādā ziņā viņš ne ar ko nav labāks par sarkano.
Es gribu viņam pastāstīt, ka esmu sarkanais. Kāda daļa no manis pieņem iespēju, ka arī viņš tāds ir. Kāda cita daļa domā, ka viņš cienīs mani vairāk, ja zinās, ka esmu sarkanais. Es neesmu piedzimis priviliģēts. Esmu tāds pats kā viņš. Tomēr pievaldu mēli; bez šaubām, proktori mūs vēro.
Manam kumeļam Klusumam mežā nepatīk. Sākumā krūmāji ir tik biezi, ka mums jāizcērt sev ceļš ar zobeniem. Drīz pamežs izretojas un nonākam dievKoku valstībā. Nekas cits šeit nespēj augt. Milzīgie kolosi aizsedz saules gaismu, to saknes vijas kā taustekļi, kas no zemes uzsūc enerģiju, kamēr resnie stumbri izaug augsti kā debesskrāpji. Atkal esmu pilsētā — šeit rosās dzīvnieki, bet metāla un betona vietā skatu uz horizontu aizšķērso koku stumbri. Ieklīstot dziļāk mežā, tas man atgādina manas raktuves — zem zaru sijām ir tumšs un šaurs, it kā debesu vai saules nemaz nebūtu.
Zem kājām čaukst rudens lapas mana rumpja platumā. Es zinu, ka tiekam novēroti. Sevro tas nepatīk. Viņš grib aizlavīties, lai atrastu tos, kuru skatieni duras mums mugurās.
,,T^s nekalpos mūsu mērķim,” es saku.
„Tas nekalpos mūsu mērķim,” Sevro mēdās.
Piesēžam, lai paēstu salaupītas olīvas un kazas gaļu. Acis kokos domā, ka esmu par stulbu, lai mainītu paradigmu, it kā es nespētu pieņemt, ka viņi var slēpties virs manis, nevis uz zemes. Tomēr augšup nepalūkojos. Nav nekādas vajadzības tos idiotus izbiedēt vai likt manīt, ka man viņu spēlītes ir zināmas; drīz man viņi būs jāiekaro, ja vien joprojām būšu sava nama vadonis. Prātoju, vai no koka uz koku viņi pārlec ar virvju palīdzību. Varbūt zari ir pietiekami resni?
Sevro joprojām niez nagi izvilkt nažus un iemest tos kādā no lapotnēm. Nevajadzēja ņemt viņu līdzi. Viņš nav radīts diplomātijai.
Beidzot kāds izvēlas mani uzrunāt.
„Sveicināts, Mars!” kāds saka. Pa labi atbalsojas citas balsis. Stulbie bērni. Vajadzēja pataupīt savus trikus naktij. Tumsā šajā mežā, kad visapkārt skan balsis, es būtu juties nožēlojami. Kaut kas izbiedē zirgus. Dievietes Diānas dzīvnieki ir lācis, mežakuilis un briedis. Gadījumam, ja nāktos saķerties ar pirmajiem diviem, mums līdzi ir šķēpi. Šajos mežos vajadzētu būt lieliem asinskupriem — tēlnieku radītiem šaušalīgiem lāčiem, kas veidoti, visticamāk, tādēļ, ka tēlniekiem palika garlaicīgi, taisot stirniņas vien. Dzirdam, kā asinskupri rēc meža biezoknī. Nomierinu Klusumu.
„Mans vārds ir Dcrovs, esmu Marsa nama vadonis. Esmu šeit, lai tiktos ar jūsu Pirmo, ja jums tāds ir. Ja nav, pietiks arī ar jūsu vadoni. Un, ja jums nav arī tāda, aizvediet mani pie tā, kuram ir vislielākās olas.”
Klusums.
„Paldies par palīdzību!” iesaucas Sevro.
Pacēlis uzaci, palūkojos viņā, bet šis tik parausta plecus. Šis klusums ir muļķīgs. Tam jāliek man manīt, ka viņi neklausa manām pavēlēm. Dara visu pēc sava prāta. Kādi lieli zēni un meitenes viņi ir! Tad no kāda attālāka koka aizsega iznāk divas gara auguma meitenes. Tērpi viņām mugurā ir meža krāsās. Pie mugurām piestiprināti loki. Zābakos sabāzti naži. Man šķiet, ka viena noslēpusi nazi savos savītajos matos. Ar meža ogu sulu uz sejām uzkrāsots mednieku mēness. Pie jostām piekārtas dzīvnieku ādas.
Es neizskatos pēc karavīra. Esmu izmazgājis matus tik tīrus, ka tie mirdz. Mana seja ir tīra, brūces apslēptas, saplēstais melnais audzēkņa tērps salāpīts. Ar smiltīm un dzīvnieku taukiem pat esmu izberzis no tā sviedru traipus. Kā apstiprināja gan Kvinna, gan Lea, izskatos bezdievīgi skaists. Es nevēlos Diānas namu iebiedēt. Tāpēc ļāvu nākt Sevro. Viņš izskatās smieklīgs un bērnišķīgs, kamēr neliek lietā savus nažus.
Abas meitenes pasmīn par Sevro, bet, ieraugot mani, nespēj sev neko padarīt, un viņu acis atmaigst. No kokiem nokāpj vēl citi. Viņi paņem lielāko daļu mūsu ieroču — tos, kurus spēj atrast. Tad pārmet mums pār galvām dzīvnieku ādas, lai neredzam ceļu uz viņu cietoksni.
Skaitu soļus. Skaita ari Sevro. Kažoks smird pēc puvuma. Dzirdu kaļam dzeņus un atceros joku, ko pret Diānu skolas pirmajā dienā izspēlēja Fičners. Droši vien esam tuvu, tāpēc paklupu un nokritu zemē. Krūmu šeit nav. Atkal tiekam griezti uz riņķi, lai zaudētu virziena izjūtu, un dzeņu radītais troksnis attālinās. Sākumā raizējos, ka šie mednieki ir gudrāki, nekā es būtu vēlējies. Tad saprotu, ka tā tomēr nav. Atkal dzirdu dzeņus.
„Hei, Tamāra! Viņi ir pie mums lejā!”
„Nevediet viņus augšā, jūs tukšpauri!” sauc meitenes balss. „Mēs neļausim viņiem te par brīvu izlūkot. Cik reizes man… Pagaidiet. Es nonākšu lejā.”
Viņi aizved mani kaut kur un pagrūž pret koku.
Man pār plecu ierunājas kāds zēns. Viņa balss ir lēna un garlaikota kā pār miesu slidināts naža asmens. „Es saku — nogriežam viņiem pautus.”
„Apklusti, Takt! Vienkārši padari viņus par vergiem, Tamāra! Te nekāda diplomātija nav vajadzīga.”
„Paskaties uz viņa ieroci! Sasodīta pļāvēja izkapts!”
,,Ā, tad tas ir viņš,” kāds novelk.
„Kad sadalīsim guvumu, piesakos uz viņa asmeni. Es gribētu arī viņa skalpu, ja nevienam citam tas nav vajadzīgs.” Takts izklausās pēc ļoti nepatīkama zēna.
„Aizverieties! Visi!” aizsvilstas kāda meitene. „Aizvāc to nazi, Takt!”
Viņi norauj man no galvas kažokādu. Abi ar Sevro stāvam nelielā birztalā. Pili neredzu, toties dzirdu dzeņus. Palūkojos visapkārt un saņemu asu sitienu pa galvu no slaida, kalsna jaunieša ar garlaikotām acīm un bronzas krāsas matiem, kas slejas uz visām pusēm, sasmērēti ar augu un sarkanu ogu sulu. Viņa āda ir tumša kā ozolu medus, un augstie vaigu kauli un iegrimušās acis piešķir viņa sejai nepārejošu nicinājuma izteiksmi.
„Tātad tu esi tas, kuru dēvē par Pļāvēju,” Takts novelk. Viņš iemēģinot pašūpo manu asmeni. „Tu izskaties pārāk glīts, lai vispār spētu kādam ko nodarīt!”
„Vai viņš ar mani flirtē?” vaicāju meitenei vārdā Tamāra.
„Takt, ej prom! Paldies, bet tagad ej prom,” saka kalsnā meitene ar ērgļa degunu. Viņas mati ir īsāki nekā manējie. Viņu apsargā trīs plecīgi zēni. Tas, kā viņi glūn uz Taktu, apstiprina manu spriedumu par viņa raksturu.
„Pļāvēj, kāpēc tev līdzi ir pigmejs?” Takts vaicā, norādījis uz Sevro. „Vai viņš spodrina tavus zābakus? Lasa knišļus tev no matiem?” Viņš smiedams palūkojas uz pārējiem zēniem. „Varbūt sulainis?”