„Takt, ej prom!” ieņurdas Tamāra.
„Protams,” Takts palokās. „Došos spēlēties ar pārējiem bērniem, māt.” Viņš nomet manu ieroci zemē un piemiedz man ar aci, it kā mēs divi vien zinātu kādu joku, kas drīz sagaidāms.
„Atvainojiet,” Tamāra saka. „Viņš nav īsti pieklājīgs.”
„Tas nekas,” es saku.
„Es esmu Tamāra no… Gandrīz pateicu savas īstās ģimenes vārdu,” viņa iesmejas. „No Diānas nama.”
„Un viņi būtu?” vaicāju par zēniem.
„Mani miesassargi. Un tu esi…” Viņa paceļ pirkstu. „Ļauj minēt. Ļauj minēt. Pļāvējs. O, mēs par tevi esam dzirdējuši. Minervas namam tu it nemaz nepatīc.”
Sevro iespurdzas par manu slikto slavu.
„Un viņš būtu?” meitene vaicā, pacēlusi uzaci.
„Mans miesassargs.”
„Miesassargs? Bet viņš ir tik īss!”
„Bet tu izskaties pēc—” Sevro ierūcas.
„Arī vilki nav milži!” atbildu, pārtraukdams viņu pusvārdā.
„Mēs šeit vairāk baidāmies no šakāļiem, nevis vilkiem.”
Varbūt Kasijam būtu vajadzējis nākt līdzi tikai tāpēc, lai zinātu, ka pats neesmu izdomājis to suņabērnu. Vaicāju meitenei par Šakāli, bet viņa izliekas, ka nav dzirdējusi jautājumu.
„Izpalīdzi man,” Tamāra izjusti iesāk. „Ja kāds man teiktu, ka Pļāvējs no Miesnieku nama nāks uz manu noru un lūgs diplomātiskas pārrunas, es nospriestu, ka tas ir proktoru joks. Ko tu patiesībā vēlies?”
„Tikt vaļā no Minervas nama.”
„Lai tā vietā vari nākt un cīnīties ar mums?” ierūcas viens no viņas miesassargiem.
Pagriežos pret Tamāru ar samierinošu smaidu sejā un izstāstu viņai patiesību. „Protams, vēlos atkratīties no Minervas nama, lai varu nākt un uzveikt jūs.” Un tad uzvarēt šajā stulbajā spēlē un iznīcināt jūsu civilizāciju.
Viņi smejas.
„Katrā ziņā tu esi godīgs. Tomēr šķiet, ka ne ar pārāk gaišu galvu. Tavam namam atbilstoši. Ļauj tev ko teikt, Pļāvēj. Mūsu proktors saka, ka tavs nams nav uzvarējis gadiem ilgi. Kāpēc? Tāpēc, ka jūs, miesnieki, esat kā meža ugunsgrēks. Spēles sākotnējos posmos jūs nodedzināt visu, kam pieskaraties. Jūs iznīcināt. Jūs aprijat. Jūs sagraujat namus, jo nespējat paši sevi uzturēt. Bet tad jūs sākat ciest badu, jo vairs nav nekā, ko varētu dedzināt. Aplenkumi. Ziema. Tehnoloģiskais pārspēks. Tas noslāpē jūsu asinskāri, jūsu izslavēto niknumu. Tāpēc pastāsti man, kādēļ lai es spiestu roku meža ugunsgrēkam, ja varu apsēsties un noskatīties, kā tam izbeidzas lietas, ko aprīt?”
Es pamāju ar galvu un viņas priekšā pašūpoju ēsmu.
„Uguns var būt noderīga.”
„Paskaidro!”
„Varbūt mēs cietīsim badu, kamēr tu noskaties, bet vai tu gribi skatīties kā cita nama verdzene? Vai varbūt skatīsies no sava spēcīgā nama cietokšņa augstajiem mūriem, kamēr tava armija apjomā ir pieaugusi divtik un ir gatava aizslaucīt pelnus?”
„Ar to nepietiek.”
„Es personīgi apsolu, ka Marsa nams nevērsīs agresiju pret Diānas namu, kamēr vien netiek pārkāpta mūsu vienošanās. Ja tu man palīdzēsi ieņemt Minervu, es tev palīdzēšu sagrābt Cereru.”
„Cereras nams…” viņa saka, palūkodamās uz saviem miesassargiem.
„Neesi tik alkatīga,” es saku. „Ja dosies pret Cereru vienatnē, pret tevi nostāsies gan Marss, gan Minerva.”
„Jā. Jā.” Viņa aizkaitināta atgaiņājas. „Cerera ir tuvu?”
„Ļoti tuvu. Un viņiem ir maize.” Palūkojos uz kažokādām, kurās ietērpti viņas vīri. „Iztēlojos, ka tā būtu jauka pārmaiņa pēc visas tās gaļas.”
Viņa pārnes svaru uz pirkstgaliem, un es zinu, ka Diāna ir man rokā. Allaž tirgojies ar pārtiku. Paturēšu to prātā.
Tamāra nokremšļojas. „Tātad tu saki, ka varu padarīt savu armiju divreiz lielāku?”
31.MUSTANGAS SAKĀVE
Jāju tērpies kara drānās. Viss melnā. Mati mežonīgi un atsieti ar kazas zarnu. Apakšdelmus sedz rūdītā tērauda bruņu plāksnes, kas atņemtas kaujā sakautam ienaidniekam. Manas rūdītā tērauda muguras un krūšu bruņas ir melnas un vieglas; tās atvairīs jebkuru sitienu, kas raidīts ar ieroci, kas vājāks par jonAsmeni vai slāti. Mani zābaki ir dubļaini. Pār seju novilktas sarkanas un melnas svītras. Uz muguras — sirpjAsmens. Naži visur. Klusuma sānus rotā deviņi sarkanu, sakrustotu kaulu pāri un desmit vilki. Tos uzgleznoja Lea. Katrs krustoto kaulu pāris ir sakauts pretinieks, kas, medBotu izdziedēts, nereti atkal meties kaujā. Katrs vilks simbolizē sagūstītu vergu. Man līdzās jāj Kasijs. Viņš mirdz. Rūdītais tērauds, ko viņš saņēmis kā atalgojumu par nopelniem citās kaujās, nospodrināts tikpat spīdīgs kā viņa zaigojošais zobens un mati, kas plīvo ap majestātisko galvu kā viļņota zelta stīgas. It kā ap viņu neviens nekad nebūtu stāvējis un čurājis virsū.
„Nu, es domāju, ka esmu zibens,” Kasijs paziņo. „Un tu, mans apdomīgais draugs, esi pērkons.”
„Kas tad esmu es?” piejājis mums līdzās, vaicā Roks. „Vējš?”
„Tā tavā galvā ir pietiekami,” es nošņaukājos. „Karstā vēja.”
Aiz mums jāj nams. Visi, izņemot Kvinnu un Džūnu, kas palikušas par garnizonu mūsu pilī. Tā ir laimes spēle, jājam lēni, lai Minerva zina, ka tuvojamies. To, ka pirms dažām stundām biju tur nakts aizsegā,
un to, ka Sevro tur ir joprojām, — to gan viņi nezina. Aiz nagiem man joprojām ir dubļi.
Pār viņu teritorijas klinšainajiem pauguriem aiztraucas Minervas izlūki. Viņi izliekas, ka ņirgājas par mums, bet patiesībā skaita, cik mūsu ir, lai labāk izprastu uzbrucēju stratēģiju. Tomēr viņi šķiet apmulsuši, kad vienkārši iejājam viņu garās zāles un olīvkoku valstībā. Tik apmulsuši, ka iesauc izlūkus aiz pils sienām. Nekad iepriekš neesam nākuši pilnā sastāvā. Mūsu izlūki gaudoņi atklāti jāj uz saviem melnajiem zirgiem, melnie apmetņi plīvo kā vārnu spārni. Mūsu pirmAtlases slepkavas virzās kā galveno spēku priekšpulks — nežēlīgais Vikss, skarbais Polluks, spītīgā Kasandra un daudzi citi no Tita bandas. Vergi skriešus turas līdzās saviem saimniekiem — tiem, kas viņus sagūstījuši.
Jāju uz priekšu, man blakus ir Kasijs un Antonija. Šodien standartu nes viņa. Uz mūriem manāmi tikai daži strēlnieki, tāpēc pasaku Kasijam, lai pārliecinās, ka netiksim pārsteigti no sāniem gadījumā, ja kāds no Minervas nama novēro mūs ārpus tā sienām. Viņš aizauļo.
Simts metru rādiusā ap Minervas cietoksni plešas pagājušās nedēļas lietavās izskalots kailas zemes lauks. Tas ir nāves lauks. Ja iejāsi lokā, strēlnieki mēģinās nogalināt tavu zirgu. Ja uzreiz neatkāpsies, viņi centīsies nogalināt tevi pašu. Pils priekšā izkaisīti gandrīz divdesmit abu namu zirgu līķi. Vēl tikai pirms divām dienām Kasijs vadīja asiņainu uzbrukumu minerviešu vienībai līdz pat pašiem pils vārtiem.
Pirms nāves zonas aug zāle. Zāles okeāns, tik augsts, ka Sevro, tajā stāvot, varētu izslieties pilnā augumā un tik un tā palikt nepamanīts. Rudens pļavas puķu ielokā apstājamies pie dubļu loka robežas. Zeme zem kājām ir mīksta, un Klusums zem manis klusi iezviedzas.
„Paks!" es saucu. „Paks!"
Sviežu viņa vārdu pret mūriem, līdz lēni atveras galvenie pils vārti — tikpat lēni kā tonakt, kad ar Kasiju ielavījāmies iekšā. Izjāj Mustanga. Viņas zirgs lēni soļo pa dubļiem un apstājas netālu no mums. Meitenes skatiens uzsūc ainu, kas tai pavērusies.
„Vai tas būs duelis?” viņa smīnēdama noprasa. „Pakss no viedās un cildenās Minervas nama pret Pļāvēju no Asiņaino miesnieku nama?”
„Tu liec tam izklausīties tik aizraujoši,” nožāvājusies velk Antonija. Uz viņas apģērba nav manāms ne mazākais puteklītis.