Mustanga neliekas ne zinis.
„Un vai esi drošs, ka tajā zālē neviens negaida, lai mums uzbruktu, kad iznāksim atbalstīt savu čempionu?” Mustanga man vaicā. „Vai mums vajadzētu to nodedzināt un noskaidrot?”
„Mums visi ir līdzi,” Antonija saka. „Tu zini mūsu skaitu.”
„Jā. Es protu skaitīt. Paldies.” Mustanga neskatās uz viņu. Tikai uz mani. Viņa šķiet noraizējusies; balss pieklust. „Pakss nodarīs tev pāri.” „Paks, kā tavas olas?" saucu Mustangai pār galvu. Meitene saraujas, kad aiz pils sienām pēkšņi sāk dārdēt bungas. Tikai tās gluži nav bungas. Pa vārtiem iznāk Pakss. Viņš sit kara cirvi pret vairogu. Mustanga uzsauc, lai viņš iet atpakaļ, un milzīgais zēns paklausa kā rātns suns, tikai sitieni pret vairogu nerimstas. Mēs vienojamies, ka likme būs visi atlikušie vergi. Pamatīgs guvums.
„Man likās, ka jūsu divkauju meistars ir Smukulltis.” Mustanga saka un parausta plecus. „Kur ir tas trakais dēlietis? Tava ēna — tas, kurš vada to vilku baru? Vai viņš slēpjas zālē? Es negribu, lai viņš atkal pēkšņi uzrodas man aiz muguras.”
Pasaucu Sevro. Gaudoņu pulkā tiek pacelta roka. No vilkādas kapuču apakšas glūn dubļiem notrieptas sejas. Mustanga skaita. Visi pieci gaudoņi saskaitīti. Patiesībā klāt ir visi mūsu spēki, izņemot vienu — Kvinnu. Mustanga joprojām nav apmierināta. Armija mums jāizvieto sešsimt metru attālumā no dubļu lauka malas. Viņa nodedzinās visu zāli simt metru rādiusā no vietas, kur stāvam. Kad zāle nodegs, izdegusī teritorija kļūs par divkaujas laukumu. Desmit viņas izvēlēti vīri piebiedrosies desmit manis izvēlētiem kareivjiem, lai izveidotu apli, kura vidū noritēs divkauja. Viņas pārējie spēki paliks pilsētā, bet mani — sešsimt metrus no dueļa norises vietas. „Neuzticies man?” es vaicāju. Zālē manu vīru nav.
„Labi! Tad jau neviens nesadegs.”
Neviens nesadeg. Kad uguns apsīkst un no zemes ap pili palikuši vien pelni, dūmi un dubļi, es pametu savu armiju. Mani pavada mani desmit karavīri. Pakss sit kara cirvi pret vairogu, uz kura uzgleznota
sievietes galva, viņai matu vietā ir čūskas. Medūza. Nekad agrāk neesmu stājies pretī ar vairogu bruņotam vīram. Viņa bruņas cieši pieguļ ķermenim, brīvas atstājot tikai locītavas. Turu strāvas šķēpu rokā, ko esmu nokrāsojis sarkanu, bet savu sirpjAsmeni — rokā, kas nokrāsota melna.
Ap mums veidojoties aplim, mana sirds satraukti sitās. Kasijs ar mājienu pieaicina mani pie sevis. Viņš spilgti mirdz pat krēslot sākušajā gaismā. Draugs ironiski pasmaida.
„Nepārtrauc kustēties. Tas ir kā Kravatē.” Viņš pamet skatu uz Pakšu. „Un tu esi ātrāks par šo nolādēto suņabērnu. Vai ne?” Viņš piemiedz ar aci. Tad uzsit pa plecu. „Vai ne, brāl’?”
„Sasodīts, jā.” Piemiedzu viņam pretī.
„Pērkons un zibens, brāli. Pērkons un zibens!”
Paksam ir obsidiāna miesasbūve. Viņš ir vairāk nekā septiņas pēdas garš un veikls kā nolāpīta pantera. Šajā gravitācijā .37 viņš varētu mani aizmest kādus trīsdesmit metrus vai vēl tālāk. Prātoju, cik gan augstu viņš spēj uzlēkt. Palēkāju, lai izstaipītu kājas. Gandrīz trīs metri. Varu nepiepūloties uzlēkt augstāk par viņa galvu. Zeme joprojām kūp.
„Lēkā. Lēkā, mazais sienāzīt,” viņš ņurd. „Šī būs pēdējā reize, kad liksi lietā savas kājas.”
„Ko tu teici?” es vaicāju.
„Es teicu, ka šī būs pēdējā reize, kad liksi lietā kājas!”
„Savādi,” murminu.
Viņš samirkšķina acis un sarauc pieri. „Kas ir… savādi?”
„Tu izklausies pēc meitenes. Vai kaut kas noticis ar tavām olām?” „Tu mazais…”
Piejāj Mustanga ar savu standartu un saka kaut ko par to, ka meitenes nekad neizaicina viena otru uz muļķīgām divkaujām. „Duelis ilgst līdz—”
„Viens no mums padodas,” Pakss nepacietīgi bilst.
„Līdz nāvei,” palaboju. Patiesībā tam nav nozīmes. Šobrīd es jau vairs tikai ākstos. Man atlicis vien dot signālu.
„Līdz viens no jums padodas,” Mustanga apstiprina. Viņa pabeidz formalitātes, un divkauja sākas. Gandrīz. Debesīs atskan virkne paukšķu,
kas liecina par virsskaņas būkšķiem, ar kādiem mums no Olimpa pievienojas proktori. Viņi virpuļodami nolaižas no vairākiem sava debesu zilgmē peldošā kalna torņiem. Katrs šodien nēsā sava nama ģerboni, galvā mirdzošas zelta ķiveres. Viņu bruņas ir vērā ņemams skats. Viņiem tās nav vajadzīgas, tomēr dieviem patīk greznoties. Šodien viņi paņēmuši līdzi galdu. Tas lido gravLifta nests, un uz tā rindojas lielas vīna krūkas un ēdienu paplātes, tāpēc izskatās, ka viņi ieturēs svētku vakariņas.
„Es ceru, ka būsim pietiekami laba izklaide!” saucu augšup. „Vai nevēlaties nomest lejā nedaudz vīna? Pagājis krietns laiciņš!”
„Labu veiksmi cīņā pret titānu, mazais mirstīgais!” lejup sauc Mērķu rs. Viņa bērnišķīgā seja dzīvespriecīgi smej, un viņš demonstratīvi ceļ pie lūpām kausu. Daļa vīna izlīst un krīt ceturtdaļjūdzi līdz zemei, kur šķīst pret manām bruņām. Dzēriens pil lejup kā asinis.
„Pieļauju, ka mums viņiem jāuzrīko laba izrāde,” dārdina Pakss.
Abi ar Pakšu sasmaidāmies pa īstam. Tas, ka viņi nolaidušies lejā, lai skatītos, savā ziņā ir kompliments. Tad, trejžubura galvasrotai sašūpojoties, kamēr viņa iemet mutē paipalas olu, Neptūna iesaucas, lai nevelkam garumā, un Pakša cirvis dūkdams tuvojas manām kājām kā ļauna slota. Zinu, ka viņš grib, lai lecu, jo grasās triekt pretī savu vairogu un aizsist mani pa gaisu kā tādu mušu. Tāpēc atkāpjos un metos uz priekšu, kad viņa roka vēl nav beigusi atvēzienu. Arī Pakss kustas, tomēr nepacietīgi sit augšup, ļaudams man pašauties garām viņa rokai un no visa spēka iegrūst strāvas šķēpu viņam padusē. Ierocis salūst uz pusēm. Tomēr Pakss nepakrīt pat tad, kamēr caur viņa nerviem strāvo elektrība. Tā vietā viņš tik spēcīgi sit atmuguriski, ka izlidoju no apļa un piezemējos dubļos. Salūst dzeroklis. Mute pilna ar zemi un asinīm. Atsitos pret zemi un veļos.
Atbalstījies pret sirpjAsmeni, piegrīļojos kājās. Mani klāj dubļi. Pametu skatu uz mūriem. Uz aizsargvaļņa sapulcējusies viņu armija — viņi nespēja noturēties, nepaskatījušies čempionu cīņu. Tāds bija mūsu mērķis. Es varētu dot signālu. Vārti ir vaļā gadījumam, ja nepieciešams sūtīt palīdzību. Mūsu tuvākais jātnieks stāv sešsimt metrus no tiem — daudz par tālu. Esmu ar to rēķinājies. Tomēr signālu nedodu. Šodien
gribu izcīnīt ari pats savu uzvaru pat tad, ja tā ir savtīga. Manai armijai jāzina, kāpēc es esmu vadonis.
Atgriežos aplī. Prātā nenāk nekas asprātīgs, ko varētu pateikt. Viņš ir spēcīgāks. Es esmu ātrāks. Tas ir viss, ko zinām viens par otru. Šī cīņa nav tāda, kā māca Kasijs. Šeit nav nekādu skaistu figūru. Tikai brutalitāte. Viņš sit man ar savu vairogu. Turos tuvumā, lai viņš nevarētu atvēzēt savu cirvi. Tas vairogs sadragās manu plecu. Katrs trieciens nosūta mokošu sāpju strāvu uz manu dzerokli. Pakss triec to atkal, bet es palecos, ar kreiso roku parauju vairogu un metos viņam pāri. No piedurknes pazib nazis, ko lidojumā duru viņam acis. Netrāpu un saskrāpēju viņa ķiveres sejsegu.
Ievērodams nelielu attālumu starp mums, sniedzos pēc naža un pamēģinu kādu pazīstamu triku. Viņš nicīgi atsit lidojošo asmeni ar savu vairogu. Bet, kad Pakss to nolaiž zemāk, lai uz mani palūkotos, jau esmu gaisā un ar visu svaru piezemējos uz viņa vairoga. Pēkšņā izbrīnā viņš ļauj tam noslīdēt tikai nedaudz zemāk. Ar brīvo roku iešķiežu viņam ķiverē dubļus.
Pakss ir akls. Vienā rokā āva. Otrā — vairogs. Sejsegu notīrīt nevar ne ar vienu, ne ar otru. Ja viņš spētu to izdarīt, tas būtu vienkārši. Tomēr viņš nespēj. Kādu duci reižu situ pa viņa plaukstas locītavu, līdz Pakss izmet cirvi no rokām. Tad paņemu milzīgo ieroci un situ ar to pa viņa ķiveri. Bruņas joprojām nelūst. Pakss triec vairogu pret mani tā, ka gandrīz zaudēju samaņu. Atvēzēju smago cirvi vēlreiz, un viņš beidzot sabrūk. Elsdams nokrītu uz ceļa.