Tad es iegaudojos.
Gaudo viņi visi.
Minervas zemes pieskandina gaudas. Gaudo mana tālumā izvietotā armija. Gaudo mani pirmAtlases slepkavas, kas palīdzēja izveidot šo divkaujas apli. Gaudas atskan arī no nāves lauka. Pagriezusi zirgu, Mustanga dzird briesmīgās skaņas sev aiz muguras. Viņas seja šausmās pārvērtusies. Gaudo smejošie proktori — visi, izņemot Minervu, Apolonu un Jupiteru. Gaudas atskan no nāves laukā izkaisīto beigto zirgu vēderiem. Tiem, kas guļ netālu no Mustangas atvērtajiem vārtiem.
„Viņi ir dubļos!” meitene iesaucas.
Viņai ir gandrīz taisnība. Tomēr viņa domā kā zelts. Kāds iekliedzas, redzēdams Sevro un viņa gaudoņus izgriežam sev ceļu ārā no aizšūtajiem, uzpūstajiem beigto zirgu vēderiem, kas izkaisīti kaujas laukā pie vārtiem. Kā dzimstoši dēmoni viņi veļas un slīd pa piepūstām zarnām un sadalītiem orgāniem. Līdz ar viņiem izlien arī desmit labākie Diānas nama karavīri. No bālas ķēves vēdera izsprāgst Takts ar saviem uzkasītajiem matiem. Viņš skrien plecu pie pleca ar Nezāli, Dadzi un Klaunu. Visi ir apmēram piecdesmit metru rādiusā no masīvajiem, lēnajiem vārtiem.
Visi M inervas sargi stāv uz vaļņiem, kur bija vērojuši divkauju. Viņi nespēs atvairīt pēkšņo dēmonu kareivju zibenstriecienu, aizverot savus lēnos vārtus. Viņi tik tikko paspēj atvilkt loku stiegras, kad Sevro, gaudoņi un mūsu sabiedrotie jau ir iespraukušies pa ciet slīdošajiem vārtiem. Otrā pilsētas pusē Diānas nama kareivji lēni rāpsies pāri sienām pa virvēm, ko izmanto, lai kāptu savos muļķīgajos kokos. Jā. Tagad no otras puses atskan svilpe. Tos pamanījis kāds sargs. Neviens viņam nenāks palīgā. Tuvojas mana armija ar viltus gaudoņiem priekšgalā — tos mēs aizņēmāmies no Diānas un ietērpām tā, lai viņi izskatās pēc Sevro un viņa bandas.
Iznīcinām Minervas namu dažu minūšu laikā. Augstu virs mūsu galvām joprojām smejas un gaudo proktori. Man šķiet, ka viņi ir piedzērušies. Viss ir galā, pirms Mustanga pagūst ko pasākt, un viņai neatliek nekas cits, kā auļot prom pa dubļaino lauku. Pakaļ dzenas kāds ducis jātnieku, starp viņiem arī Vikss un Kasandra. Viņu noķers vēl pirms tumsas, un, zinādams, ko Vikss nodara saviem gūstekņiem un viņu ausīm, lecu mugurā Klusumam un viņiem sekoju.
Mustanga pamet savu auļotāju pie maza mežiņa dienvidos. Lecam no zirgu mugurām un atstājam trīs vīrus tos sargāt gadījumam, ja viņa nodomājusi ievilināt mūs mežā un atgriezties. Kasandra nozūd biezoknī. Vikss seko man, ar nolūku mīdams uz papēžiem, it kā es varētu zināt, kur slēpjas Mustanga. Man tas nepatīk. Man nepatīk būt mežā kopā ar Viksu un Kasandru. Pietiktu ar dunci mugurā. Uz to būtu spējīgi viņi
abi. Atšķirībā no Polluka viņi abi mani joprojām ienīst, bet mani gaudoņi un Kasijs ir tālu prom. Tomēr dunci mugurā nesaņemu.
Mustangu atrodu netīšām. No dubļu bedres pretī lūkojas zeltainu acu pāris. Mūsu skatieni sastopas. Man blakus ir Vikss. Viņš lādējas par to, cik priecīgs esot, ka beidzot varēs iejāt to nolāpīto ķēvi, un nevarot sagaidīt, kad redzēs viņu iegrožotu. Tur stāvēdams un glūnēdams kādā krūmā, viņš izskatās sagriezies, izliecies un ļauns — kā pēc ugunsgrēka nokaltis koks. Viksam ir mazāk ķermeņa tauku nekā jebkuram, ko esmu redzējis, tāpēc zem nostieptās ādas izspiežas un virmo katrs asinsvads, katra cīpsla. Viņš pārlaiž mēli pār nevainojami līdzenajiem zobiem. Zinu, ka viņš mani provocē, tāpēc aizvilinu viņu prom no dubļu lāmas.
Ēo nebija pelnījusi mirt kā Sabiedrības verdzene. Un, par spīti viņas krāsai, Mustanga nav pelnījusi nekādus grožus.
32 .ANTONIJA
Šo pārbaudījumu esmu izturējis. Nerimstošais karš ar Minervas namu ir galā. Turklāt esmu iedzinis slazdā Diānas namu.
Pirms kaujas Diānas namam bija trīs izvēles iespējas. Viņi būtu varējuši nodot mani Minervai un saņemt manu namu verdzībā, bet es biju licis Kasijam izsūtīt patruļas, kas pārtvertu jebkuru jātnieku. Viņi būtu varējuši rīkoties tā, kā mēs vienojāmies. Vai arī būtu varējuši doties uz mūsu pili un mēģināt to ieņemt. Ja viņi būtu izvēlējušies šo iespēju, tas mani nepavisam neuztrauktu; tās bija lamatas. Mēs aiz mūriem neatstājām ne pilītes ūdens, un viņi nebūtu izturējuši aplenkumu.
Tagad viņiem ir Minervas cietoksnis, bet mēs esam izvietojušies līdzenumos ap to. Viņi varētu ievērot vienošanos. Mēs iegūtu standartu; viņi iegūtu pilsētu un visus tās iemītniekus. Tomēr es zinu, ka viņi kļūs alkatīgi. Un tā patiešām notiek. Vārti aizveras, un Diānas nams domā, ka ir ieņēmis stratēģisku bastionu. Labi. Tieši tāpēc kopā ar viņiem iekšā esmu iesūtījis Sevro.
Drīz ceļas dūmu stabi. Kamēr Diānas kareivji paverdzina minerviešus un sargā mūrus no manas armijas, Sevro iznīcina pārtikas noliktavas. Tad viņš saindē akas ar izkārnījumiem un kopā ar saviem gaudoņiem noslēpjas pagrabos.
Diānas nams nav radis pie šāda kara. Viņi nekad tā pa īstam nav bijuši ārpus sava meža. Sagaidīt, līdz viņi neizturēs, nepavisam nav grūti.
Pēc trim dienām viņi ir acīmredzami pārsteigti, ka nedodamies prom. Tā vietā izveidojam nometnes dienvidos un ziemeļos no pilsētas, kur ļaujam zirgiem ganīties un kuram ugunskurus, lai Diāna naktī neaizlavās prom. Viņi cieš slāpes. Viņu vadone Tamāra atsakās ar mani tikties. Viņa ir pārāk nokaunējusies‘par to, ka pieķerta nodevībā.
Ceturtajā dienā Tamāra galu galā man piedāvā desmit Minervas vergus un visus mūsu paverdzinātos kareivjus, ja ļaušu viņai doties mājās. Aizsūtu Leu pateikt, lai viņa izjāj sevi. Atgriezusies Lea ķiķina kā bērns. Viņa atmet matus uz muguras, sagrābj manu roku un pieliecas tuvāk, izsmiedama Tamāras izmisumu.
„Kur tavs gods?" viņa iesaucas. „Vai tu esi virs, kas netur doto vārdu?"
Kad piektajā naktī viņi mēģina izlauzties ārā, sagūstām visus līdz pēdējam. Izņemot Tamāru. Viņa nokrita no zirga un dubļos tika sabradāta līdz nāvei.
„Viņas seglu siksna apakšā pārgriezta.” Sevro rāda man precīzi sagriezto ādas loksni. „Takts?”
„Droši vien.”
„Viņa māte ir senatore, bet tēvs prētors.” Sevro nospļaujas. „Satiku viņu, kad bijām bērni. Sadauzīja kādu meiteni pusdzīvu, jo tā atteicās skūpstīt šo uz vaiga. Jukušais suņabērns.”
„Lai paliek,” es saku. „Mēs neko nevaram pierādīt.” Takts ir mūsu vergs, tāpat kā visi pārējie Diānas un Minervas nama audzēkņi. Pat Pakss. Kopā ar Kasiju un Roku sēžam savu rikšotāju mugurās un vērojam, kā jaunie vergi strādā, sakraudami malku un sienu Minervas cietokšņa ēkās. Tad viņi iekur milzīgu sārtu un mēs apsveicam viens otru ar uzvaru.
„Šis būs tavs pēdējais nopelnu stabiņš,” Kasijs man saka. „Tas nozīmē, ka būsi Pirmais, brāl’.” Viņš uzsit man pa plecu, un es redzu Kasija acis tikai sīku greizsirdības dzirksteli. „Labāku vadoni mēs nevarētu vēlēties.”
„Augstais kungs, nekad nebiju iedomājies, ka redzēšu mūsu izskatīgo draugu šādā gaismā,” Roks brīnās. „Pieticība! Kasij, vai tas patiesi esi tu?”
Kasijs parausta plecus. „Sī spēle ir tikai viens gads mūsu dzīvēs, varbūt pat mazāk. Pēc tam mūs gaida mācekļa gadi vai akadēmijas. Pēc tam
sāksies mūsu dzīve. Man tikai prieks, ka mēs trīs bijām vienā namā — ar laiku par saviem nopelniem katrs saņemsim taisnīgas algas.”