Paspiežu viņa plecu. „Piekritu.”
Kasijs joprojām ir nodūris acis, nespēdams uz mums paskatīties, līdz atkal atgūst balsi.
„Es… pazaudēju šeit brāli. Tās sāpes neizgaisīs. Tomēr man ir sajūta, ka esmu ieguvis divus citus.” Viņš strauji palūkojas uz mums. „Un es runāju nopietni, draugi. Nolādēti nopietni. Mums šeit jāpierāda sevi. Jāsakauj vēl daži nami, jāuzvar visā sasodītajā pasākumā, bet manam tēvam būs vajadzīgi virsnieki viņa armādas kuģiem… tas ir, ja jūs tas interesē. Bellonas namam vienmēr vajadzīgi prētori, kas padarīs mūs spēcīgākus.”
Pēdējos vārdus viņš saka tik bikli, it kā mums būtu kas labāks, ko darīt.
Satveru viņa plecu vēlreiz un pamāju, lai gan Roks izmet kaut ko asprātīgu par to, ka grib būt politiķis, lai var sūtīt nāvē citus, nevis doties tajā pats. Ja es kļūtu par Bellonas nama prētoru, Arēja dēli kāri siekalotos.
„Neuztraucies, Rok, es pastāstīšu tēvam par tavu dzeju,” Kasijs smejas. „Viņš allaž ir gribējis savos pulkos bardu karotāju.”
„Protams,” Roks ākstās. „Lūdzu, liec dārgajam imperatoram Bellonam manīt, ka esmu metaforu meistars un nāvējošs ar asonansi.”
„Nāvējošs Roks… ak Dievs!” smejos, bet pie mums piejāj Sevro un Kvinna kopā ar kādu meiteni agrāk neredzēta zirga mugurā. Meitenei pār galvu pārvilkts maiss. Kvinna paziņo, ka tā esot Plutona nama sūtne.
Viņas vārds esot Lailata, un viņi to sastapuši stāvam un gaidām mežmalā. Viņa vēloties runāt ar Kasiju.
Reiz Lailata bijusi meitene ar apaļu sejiņu un smaidošiem vaigiem, bet nu tā vairs nav. Tie ir iekrituši, apsviluši saulē, plankumaini un piedod viņas vaibstiem nežēlību. Šī meitene ir cietusi badu, un viņā ir agrāk neredzēts saltums. Man bail. Jūtos kā Mikijs, kad viņš skatījās uz mani. Es biju salta, klusa būtne, ko viņš neizprata. Tāda ir arī viņa. Jūtos tā, it kā skatītos uz savādu zivi no pazemes upes.
Lailatas vārdi plūst lēni un paliek karājamies gaisā.
„Mani sūta Šakālis.”
„Lūdzu, sauc viņu īstajā vārdā,” es ieminos.
„Es nenācu runāt ar tevi,” viņa pilnīgi bezkaislīgi saka. „Es atnācu pie Kasija.”
Viņas zirgs ir neliels un kalsns. Tā nagi šķelti. Segli tukli no piestiprinātā liekā apģērba. Citus ieročus, izņemot arbaletu, neredzu. Viņu nams atrodas kalnos — vairāk apģērba aukstākam klimatam, mazāki zirgi klinšainākām takām. Ja vien tas nav apmāns. Lieku meitenei parādīt viņas gredzenu. Tas ir sēru koks — Plutona ciprese. Tās saknes ietiecas zemē. Viņai trūkst divu pirkstu. Stumbeņu gali piededzināti — tas nozīmē, ka viņiem ir jonu ieroči. Kad meitene kustas, viņas mati grab. Es nezinu, kāpēc.
Viņa klusi mani nopēta, it kā salīdzinātu ar savu saimnieku.
Acīmredzot man ir trūkumi.
„Kasij au Bellona, mans saimnieks vēlas Pļāvēju.” Viņa turpina, pirms kāds no mums pagūst bilst kaut vārdu. Esam pārāk pārsteigti. „Dzīvu. Mirušu. Mums vienalga. Apmaiņā pret viņu tu saņemsi piecdesmit šādus savai… armijai.”
Viņa pamet Kasijam divus jonAsmeņus.
„Vari pateikt savam saimniekam, lai nāk un pats stājas man pretī,” es noskaldu.
„Es ar mirušiem zēniem nerunāju,” Lailata saka tukšam gaisam. „Mans saimnieks ir Pļāvēju iezīmējis. Pirms iestāsies ziema, viņš būs kritis. No vienas rokas vai citas.”
„Vari iet un izjāt sevi,” Kasijs atbild.
Viņa pamet Kasijam nelielu ādas maisiņu. „Tas palīdzēs tev pieņemt lēmumu.”
Pēc tam viņa nesaka ne vārda. Kvinna izbrīnā paceļ uzacis un, paraustījusi plecus, aizved Lailatu prom.
Palūkojos uz mazo maisiņu, ko Kasijs tur rokās. Mani pārņem paranoja. Kas tajā iekšā?
„Atver to!” es saku.
,,Nē-e. Tā tur ir traka kā violetā,” Kasijs smejas. „Nevajag, lai viņa ar to aplaiž arī mūs.” Tomēr viņš iebāž maisiņu zābakā. Gribu kliegt, lai Kasijs to atver, bet tā vietā smaidu, it kā nebūtu, par ko raizēties.
„Ar viņu kaut kas nebija kārtībā. Nelikās pēc cilvēka,” es it kā starp citu saku.
„Izskatījās pēc viena no mūsu vilkiem badā.” Kasijs pavēzē jonAsmeni. Gaiss kliedz. „Vismaz mums palika šie divi. Tagad varēšu tev iemācīt, kā pienācīgi duelēties. Šie ies taisni cauri rūdītajām bruņām. Patiešām bīstami ieroči.”
Šakālis zina par mani. ŠI doma liek nodrebēt. Roka vārdi noskaņu neuzlabo.
„Vai ievērojāt, kā grabēja viņas mati?” viņš vaicā. Seja gluži balta. „Viņas bizēs bija iepīti zobi.”
Mums jāgatavojas tikties ar Šakāļa armiju. Tas nozīmē, ka jānostiprina mani spēki un jāneitralizē palikušie draudi. Jāiznlcina atlikušais Diānas nams Dižmežā. Un man vajadzīgs Cereras nams. Sūtu Kasiju kopā ar gaudoņiem un duci jātnieku iznīcināt Diānas nama pārpalikumus. Pārējo armiju un vergus vedu atpakaļ uz mūsu pili, kur varam gatavoties Šakāļa uzbrukumam. Plāna man vēl nav, bet būšu gatavs, ja viņš pabāzīs savu galvu.
„Pēc tam, kad mūsu gaudoņi ir gulējuši beigtos zirgos, viņi tos izsvēpēs no Dižmeža ar savu smaku vien!” Kasijs smej un zirga mugurā atdalās no lielās jātnieku kolonnas. „Es uzrīdīšu viņiem Goblinu un būšu atpakaļ, pirms jūs būsiet aizgājuši gulēt!”
Sevro negrib doties bez manis. Viņš nesaprot, kāpēc Kasijam būtu vajadzīga viņa palīdzība, iztīrot mežu no Diānas nama pārpalikumiem. Es izstāstu viņam taisnību.
„Kasijs ielicis zābakā maisiņu, to, ko viņam iedeva Lailata. Man vajag, lai tu to nozodz.”
Viņa skatiens netiesā. Pat ne tagad. Reizēm brīnos, ar ko esmu izpelnījies šādu uzticību, bet citkārt cenšos neizaicināt veiksmi, skatoties dāvinātam zirgam zobos.
Tonakt, kamēr Kasijs Dižmežā uzbrūk Diānas namam, mana atlikusī armija ēd uzvaras mielastu aiz mūsu augstajiem mūriem Marsa pilī. Cietoksnis ir tīrs, un pils pagalmā valda līksmība. Džūnas gatavotais cepetis ar timiānu un ar olīveļļu apslacītā brieža gaļa tiek pasniegta pat
vergiem. Vēroju to visu. Kad eju garām, vergi nokaunējušies nolaiž galvas — pat Fakss. Gaudojošā vilka zīmogs uz pieres ir sašķaidījis viņa lepnumu druskās. Man pretī skatās vienīgi Takts. Viņam ir tumša, medaina āda kā Kvinnai, toties acis atsauc prātā zemesčūskas.
Viņš man piemiedz.
Šķiet, ka pēc manas uzvaras pār Pakšu pirmAtlases kareivji beidzot pilnībā pieņēmuši manu vadību — pat Antonija. Tas atgādina to, kā apkārtējo izturēšanās ielās izmainījās, kad Mikijs bija mani izgrebis. Šeit es esmu zelts. Es esmu vara. Šādi jūtos pirmo reizi, kopš piespriedu nāvessodu Titam. Drīz nolaidīsies Fičners un piešķirs man Pirmā roku, kas glabājas uz akmens, un viss būs kārtībā.
Ar mani kopā ēd Roks, Kvinna, Lea un nu ari Polluks. Lai apsveiktu ar uzvaru, pie manis pienāk pat Vikss un Kasandra, kas parasti sēž kopā ar Antoniju. Viņi smejas un uzsit man pa plecu. Antonijas rotaļlieta Slpio skaita daudzos vergus. Pati Antonija pie manis nepienāk, tomēr atzinīgi pieliec savu zeltaino galvu. Brīnumi tiešām notiek.
Es esmu Pirmais. Man ir pieci zeltīti stabiņi. Drīz Fičners ieradīsies parādīt man godu. Rīt no rīta kritīs Cereras nams. Viņu ir par divām trešdaļām mazāk nekā mūsu. Kad būšu ieguvis viņu labību, ar ko pabarot savu armiju, un viņu cietoksni, ko izmantot par operāciju bāzi, manās rokās būt četru namu spēks. Mēs aizslaucīsim nebūtībā visu, kas palicis ziemeļos, un dosimies uz dienvidiem vēl pirms pirmā sniega. Tad es stāšos aci pret aci ar Šakāli.
Kamēr vēroju dzīres, man blakus nostājas Roks.
„Es domāju, ka varētu noskūpstīt Leu,” viņš man pēkšņi saka. Redzu, kā viņa pie viena no ugunskuriem smejas kopā ar vairākiem vidAtlases audzēkņiem. Lea nogriezusi savus matus īsus un uzmet mums skatu, koķeti pieliekdama galvu, kad sastopas ar Roka skatienu. Viņš arī nosarkst un novēršas.