„Man likās, ka viņa tev nepatīk. Viņa tev visur seko kā kucēns.” Iesmejos.
„Nu, jā. Sākumā viņa mani neintriģēja, jo es domāju, ka viņa pieķērusies man kā slīcējs pieķertos… glābšanas laivai, lai nenogrimtu. Bet… viņa ir izaugusi…”
Skatos uz Roku un smejos. Nevaru vien beigt smieties.
Mēs izskatāmies pēc blondiem vilkiem. Esam kalsnāki nekā tad, kad Institūts sākās. Netīrāki. Mūsu mati ir gari. Mums ir rētas. Man to ir vairāk nekā citiem. Droši vien esmu pārāk atkarīgs no sarkanās gaļas. Sašķēlies viens no maniem dzerokļiem. Tomēr es smejos. Smejos, līdz dzeroklis to vairs nespēj izturēt. Es biju aizmirsis, ka esam cilvēki, jaunieši, kuriem patīk meitenes.
„Nu, neiznieko pirmo skūpstu,” es saku. „Tas ir vienīgais padoms, ko varu tev dot.”
Pasaku Rokam, lai aizved viņu uz kādu īpašu vietu. Kādu stūrīti šeit, kas viņam vai tiem abiem kaut ko nozīmē. Es aizvedu Ēo pie sava urbja — Lorens un Bārlovs pēc tam plēsa jokus par to. Agregāts bija izslēgts un novietots ventilētā tunelī, tāpēc mums nevajadzēja vilkt sutastērpu ķiveres un atlika vienīgi uzmanīties no zemesčūskām. Tik un tā viņa bija uztraukumā nosvīdusi. Pie viņas sejas un skausta lipa mati. Ēo tik cieši satvēra manu plaukstu un palaida vaļā tikai tad, kad zināja, ka būšu viņas. Tad, kad es viņu noskūpstīju.
Es smīnu un, vēlēdams veiksmi, uzsitu Rokam pa pēcpusi. Tēvocis Nerols teica, ka tā ir tradīcija. Man viņš uzsita ar sirpjAsmens kātu. Es domāju, ka viņš meloja.
Naktī sapņoju par Ēo. Tikai retu reizi viņu neredzu sapņos. Pils augstā torņa divstāvu gultas ir tukšas. Prom ir gan Roks, gan Lea, Kasijs, Sevro un gaudoņi. Izņemot Kvinnu, pilī nav neviena no maniem draugiem. Es esmu Pirmais, tomēr jūtos tik vientuļš. Sprakšķ uguns. Pa logu ieplūst vēss rudens vējš. Tas gaudo kā caurvējš pamestajos raktuvju tuneļos un atgādina man par manu sievu.
Ēo. Man pietrūkst viņas siltuma līdzās gultā. Man pietrūkst viņas kakla. Man pietrūkst skūpstu, kuriem nosēju viņas maigo ādu, pietrūkst viņas matu smaržas, viņas lūpu garšas, kad viņa čukstēja, kā mani mīl.
Tad izdzirdu soļus un viņa pagaist.
Pa guļamtelpas durvīm klupdama ieskrien Lea. Viņa drudžaini kaut ko stāsta. Tik tikko spēju saprast, ko viņa saka. Stāvu, noliecies pār viņu, un uzlieku uz pleca roku, lai nomierinātu. Tas nav iespējams. Caur īsi apgriezto matu šķipsnām mani veras pārbiedētas acis.
„Roks!” viņa vaimanā. „Roks iekritis plaisā. Viņš salauzis kājas. Es nespēju viņu aizsniegt!”
Sekoju viņai tik ātri, ka pat nepaņemu ne apmetni, ne sirpjAsmeni. Pilī guļ visi, izņemot sargus. Traucamies cauri vārtiem, aizmirsuši par zirgiem. Saucu, lai viena no sardzēm nāk man palīgā. Pat nepametu skatu pār plecu, lai redzētu, vai viņa nāk. Lea skrien pa priekšu, vezdama mani lejā gravā un pēc tam atkal augšup ziemeļu pakalnos uz augstienes aizu, kurā pirmoreiz kūrām ugunskurus kā vienota cilts. Migla ir bieza. Nakts tumša. Un es aptveru, cik esmu dumjš.
Tās ir lamatas.
Pārtraucu sekot Leai. Viņai to nesaku. Nezinu, vai tie man seko no aizmugures, tāpēc nokrītu uz vēdera un ieraušos grāvī takas malā, lai miglā mani nevarētu redzēt. Apsedzos ar paparžu lapām. Tagad izdzirdu viņus. Zobenu skaņas. Soļus un strāvas šķēpus. Kāds lādējas. Cik viņu ir? Lea izmisīgi sauc manu vārdu. Tagad viņa vairs nav viena. Viņa ir atvedusi mani pie tiem. Dzirdu nekrietno Viksu. Saožu Kasandras ziedus. Viņa allaž smērē tos uz ādas, lai nomāktu ķermeņa aromātu.
Tumsā sasaucas viņu balsis. Viņi zina, ka esmu atklājis viņu slazdu. Kā lai tieku atpakaļ pie savas armijas? Es neuzdrīkstos pakustēties. Cik viņu ir? Viņi mani meklē. Vai izdotos aizbēgt, ja es mestos skriet? Vai varbūt es ņemtu galu uz zobena asmens? Man zābakos ir divi naži. Tas ari viss. Izvelku tos ārā.
„O, Pļāvēj!” miglā sauc Antonija. Viņa ir kaut kur virs manis. „Bezbailīgais vadoni? Ak, Pļāvēj. Nav nekādas vajadzības slēpties, dārgais. Mēs nedusmojamies par to, ka dīdīji mūs riņķi kā tāds karalis. Mēs neesam tik nikni, lai iegrūstu tev acīs savus nažus. Nepavisam nē. Dārgumiņ?”
Viņi mani skaļi izsmej, spēlēdami uz manu iedomību. Man gan tās nekad nav bijis sevišķi daudz, taču viņiem to nesaprast. Netālu no manas galvas apstājas zābaks. Tumsā spīd zaļas acis. Man šķiet, ka tās mani
redz. Tomēr tā nav. Kāds iedevis viņiem naktsOptiku. Dzirdu Viksu un Kasandru. Antonija sāk nervozēt.
„Pļāvēj, ja tu nenāksi ārā spēlēties, būs sekas.” Viņa nopūšas. „Tu vaicā — kādas sekas? Nu, es pārgriezīšu mazās Leas rīkli līdz kaulam.” Izdzirdu kliedzienu, kad tiek sagrābti Leas mati. „Roka mīļotā meitene…”
Es nepametu slēptuvi. Sasodīts. Es nepametu slēptuvi. Mana dzīve nepieder man. Tā pieder Eo un manai ģimenei. Es nedrīkstu to izniekot ne sava lepnuma dēļ, ne Leas dēļ, ne tādēļ, lai izvairītos no sāpēm, kad pazaudēšu vēl vienu draugu. Vai pie viņiem ir arī Roks?
Man sāp žoklis. Sakožu zobus. Smeldz mans dzeroklis. Antonija to nedarīs.
Viņa nedrīkst.
„Pēdējā iespēja, manu dārgumiņ. Nē?” Dzirdu gaļīgu skaņu, kurai seko gārdziens un būkšķis, ķermenim sabrūkot zemē. „Cik žēl.”
Mēmi kliedzu, redzēdams, kā caur nakts miglu dūcot nolaižas medBots. Ar visu spēku manās rokās, manā ķermenī nepietiek, esmu bezspēcīgs un nespēju to visu — viņus — apturēt.
Nepakustos līdz pat rīta agrumam, līdz esmu pārliecināts, ka viņi ir prom. MedBoti neaiznesa Leas līķi. Proktori to atstāja šeit, lai es zinātu, ka viņa ir mirusi, lai es nevarētu turēties pie cerības, ka viņa kaut kādā veidā izdzīvojusi. Nelieši. Viņas augums nāvē ir tik trausls. Kā mazs putniņš, kas izkritis no ligzdas. Sakrauju ap viņu akmeņus. Tie ir augsti, bet vilkus neaizkavēs.
Roka līķi neatrodu, tāpēc nezinu, kas ar viņu noticis. Vai mans draugs ir miris?
Jūtos kā rēgs, kamēr lavos pa augstieni, riņķodams ap pili, lai izvairītos no Antonijas rokaspuišiem. Dodos uz ceļu, pa kuru, atgriezdamies no Dižmeža, jās Kasijs, un noslēpjos krūmos, lai nerādītos nevienam acīs. Kad viņš atgriežas nelielas jātnieku un vergu kolonnas pavadībā, ir jau pusdienlaiks. Kad iznāku no krūmāja, Kasijs iecērt papēžus zirgam sānos un jāj sasveicināties.
„Brāli!” viņš sauc. „Es atvedu tev dāvanu!” Kasijs nolec no zirga un apskauj mani, tad izvelk vienu no Diānas nama gobelēniem un apliek to
man ap pleciem. Tad viņš atkāpjas. „Tu esi bāls kā spoks. Kas noticis?” Viņš izņem manos matos ieķērušos lapu. Varbūt tieši tobrīd viņš ierauga skumjas manās acīs.
Sevro piejāj, kamēr stāstu viņiem kas noticis.
„Kuce,” Kasijs murmina. Sevro klusē. „Nabaga Lea. Nabaga Lea. Viņa bija tik jauka meitene. Vai tev šķiet, ka Roks ir miris?”
„Es nezinu,” atbildu. „Es vienkārši nezinu.”
„Nolādēts.” Kasijs šūpo galvu.
„NaktsOptiku Antonijai būs iedevis kāds no proktoriem,” spriež Sevro. „Vai arī viņu piekukuļojis Šakālis. Nebūtu nekāds brīnums.”
„Kāda starpība?” novēcinādams roku, iesaucas Kasijs. „Roks var būt kaut kur ievainots vai miris, cilvēk. Vai tu nesaproti?” Viņš sagrābj mani aiz skausta un piespiež manu pieri pie savējās. „Mēs viņu atradīsim, Derov. Mēs atradīsim savu brāli.”
Pamāju, juzdams tukšumu plešamies krūtīs.
Antonija mūsu pilī neatgriezās. Tāpat ari viņas rokaspuiši un Vikss ar Kasandru. Viņiem neizdevās mani nogalināt, tādēļ tie droši vien aizbēguši.