Kad nākam caur vārtiem, Kvinna mūs sagaida, klaigādama un vēcinādama rokas.
„Es nezināju, kur, nolādēts, visi pazuduši! Pirms atgriezāties jūs, vergu šeit bija četras reizes vairāk nekā mūs. Bet ir jau labi. Ir labi.” Kad pastāstām, kas noticis, viņa pieķeras pie Kasija rokas. Meitenes acīs saskrien asaras par Leu, bet Kvinna atsakās ticēt, ka Roks ir miris. Viņa nebeidz kratīt galvu. „Mēs varam likt vergiem meklēt Roku. Viņš droši vien ir ievainots un slēpjas kaut kur ārā. Tā ir. Tā jābūt.”
Mēs viņu neatrodam. Meklē visa mana armija. Ne miņas. Sapulcējamies ap garo galdu kara apspriežu zālē.
„Viņš droši vien ir miris un iegrūsts kādā grāvī,” Sevro tovakar saka. Gandrīz iesitu viņam. Tomēr viņam ir taisnība.
„To izdarīja Šakālis,” es nomurminu.
„Nevar būt!” viņš sarkastiski nosaka.
„Kā lūdzu?”
„Sevro grib teikt, ka nav nozīmes, ja to izdarīja viņš. Šobrīd pret Šakāli nevaram neko iesākt. Pat tad, ja viņš mēģināja atņemt tev dzīvību, mēs šobrīd neesam tādā stāvoklī, lai varētu viņam ko nodarīt,” paziņo Kvinna. „Vispirms tiksim galā ar mūsu kaimiņiem.”
„Stulbums” noburkšķ Sevro.
„Kāds pārsteigums! Izskatās, ka Goblins ir citās domās,” Kasijs aizsvilstas. „Runā skaļi, ja tev ir kaut kas sakāms, pigmej.”
„Nerunā ar mani kā ar zemāku,” Sevro nicīgi iebilst.
Kasijs iesmejas. „Nečurā man uz zābaka, jo sniedzies man tikai līdz ceļiem.”
„Esmu tev vienlīdzīgs visos veidos.” Sevro sejas izteiksme pārvēršas tā, ka pēkšņi paliecos uz priekšu izbailēs, ka Kasija aci tūlīt tiks ietriekts nazis.
„Man vienlīdzīgs? Kurā vietā? Piedzimstot?” Kasijs smīkņā. „Ak, pagaidi, es gribēju teikt— augumā, izskatā, inteliģencē, naudas ziņā? Vai man pārtraukt?”
Kvinna pamatīgi iesper pa viņa krēsla kāju.
„Kas tev, ellēj kaiš?” viņa uzbrūk Kasijam. „Lai paliek. Pie velna, vienkārši aizveries!”
Sevro lūkojas zemē. Mani pārņem pēkšņa vēlme uzlikt viņam uz pleca roku.
„Ko tu teici, Sevro?” Kvinna jautā.
„Neko.”
„Nu?”
„Viņš teica, ka neko.” Kasijs smej.
„Kasij!” Mana balss liek viņam aizvērties. „Sevro, lūdzu!”
Sevro nopūšas un palūkojas uz mani dusmās piesarkušiem vaigiem. „Es vienkārši domāju, ka mums nevajadzētu kasīt pakaļas šeit, kamēr Šakālis dara visu, kas šim ienāk prātā.” Viņš parausta plecus. „Sūti mani uz dienvidiem! Un ļauj sacelt tur traci.”
„Traci?” Kasijs pārjautā. „Ko tu grasies darīt? Nogalināt Šakāli?” „Jā.” Sevro mierīgi palūkojas uz Kasiju. „Es iegrūdīšu viņam rīklē dunci un urbšu caurumu, līdz redzēšu viņa mugurkaulu.”
Jau šī spriedze vien liek man justies neomulīgi.
„Nevar būt, ka tu runā nopietni,” Kvinna klusi saka.
„Viņš runā nopietni.” Kasijs sarauc pieri. „Un viņš runā nepareizi. Mēs neesam briesmoņi. Vismaz ne tu un es, Derov. Bellonas prētori nav dunči nakti. Mums jāsargā piecsimt gadu gods.”
„Mīzali un meli.” Sevro atmet ar roku.
„Tāda ir mūsu audzināšana.” Kasijs tikko manāmi paceļ degunu augstāk.
Sevro ļauni savelk muti. „Ja tu uz to visu uzķeries, tad esi elfs. Domā, ka tavs papucis izcīnīja ceļu līdz imperatora vārdam, būdams godājams?” „Sauc to par bruņnieciskumu, Goblin" Kasijs smīkņā. „Mēģināt kādu aukstasinīgi nogalināt nebūtu pareizi, it sevišķi jau skolā."
„Es piekritu Kasijam,” saku, pārtraukdams klusēt.
„Nav nekāds brīnums.” Pēkšņi Sevro pieceļas, lai ietu prom. Es prasu, kurp viņš dodas.
„Es tev acīmredzami neesmu vajadzīgs. Visus nepieciešamos padomus jau esi saņēmis!”
„Sevro.”
„Es iešu pārmeklēt grāvjus. Vēlreiz. Varu saderēt, ka Bellona to nedarītu. Negribētu sasmērēt savus godājamos ceļus.” Viņš izsmejoši paklanās Kasijam un aiziet.
Kara apspriežu zālē paliek Kvinna, Kasijs un es, līdz Kasijs nožāvājas un nosaka kaut ko par ātru snaudu, ko vajadzētu noķert pirms saullēkta, kas būs pēc sešām stundām. Paliekam abi ar Kvinnu. Viņas mati nogriezti īsi un robaini, tie sedz pieri tieši virs viņas šaurajām acīm. Kvinna knibina nagus, zēniski izgāzusies krēslā.
„Par ko tu domā?” viņa man vaicā.
„Roku… un I ,cu.” Prātā dzirdu gārdzienu. Līdz ar to atbalsojas visas nāves skaņas. Ēo krak. Džuliana klusums, kamēr viņš raustījās pats savās asinīs. Es esmu Pļāvējs, un nāve man seko kā ēna.
„Vai tas ir viss?” viņa vaicā.
„Es domāju, ka mums vajadzētu iet gulēt,” atbildu.
Meitene klusēdama noskatās, kā es aizeju.
33 . ATVAINOŠANĀS
Nakts vidū mani pamodina Kasijs.
„Sevro atradis Roku,” viņš klusi saka. „Viņš ir briesmīgā stāvokli.
Nāc!”
„Uz kurieni?”
„Uz ziemeļiem. Viņu nedrīkst pārvietot.”
Dvīņu mēnešu gaismā auļojam prom no pils. Agrs ziemas sniegs pilda gaisu dejojošām pūkām. Kamēr dodamies uz Mītas ziemeļiem, zirgu soļi rada dubļos sūcošu skaņu. Viss slīgst klusumā, dzirdama vien ūdens burbuļošana un vējš koku zaros. Izslaucījis no acīm miegu, palūkojos uz Kasiju. Viņš paņēmis līdzi abus mūsu jonZobcnus, un pēkšņi mana sirds Ierīt bezdibenī, jo saprotu, kas par lietu. Viņš nezina, kur ir Roks. Toties viņš zina ko citu.
Kasijs zina, ko esmu izdarījis.
Šīs ir lamatas, no kurām nevaru aizjāt prom. Laikam dzīvē pienāk tādi brīži. Sajūta kā skatoties uz zemi, kamēr krīti no liela augstuma. Redzēt tuvojamies beigas nenozīmē spēt no tām izvairīties, tās izmainīt vai apturēt.
Jājam vēl divdesmit minūtes.
„Tas nebija nekāds pārsteigums,” Kasijs pēkšņi saka.
„Kas?”
„To, ka Džulianam lemts mirt, zināju jau vairāk nekā gadu.” Kamēr abi jājam pa dubļiem, no debesīm klusi krīt sniegs. Zem manis kustas
karstā zirga mugura. Soli pēc soļa pa dubļiem. „Viņš salaida savu pārbaudījumu grīstē. Viņš nekad nebija bijis visgaišākā galva — ne jau tā, kā tie gribēja. O, viņš bija labestīgs, gaišs, ar ķērienu uz emocijām, skumjas vai dusmas prata sajust kā klikšķi. Tomēr empātija ir zemKrāsu greznība.” Es klusēju.
„Ir sāncensības, kas nekad nemainās, Derov. Kaķi un suņi. Ledus un uguns. Augusts un Bellona. Mana ģimene un arhiGubernatora ģimene.” Kasijs skatās taisni uz priekšu pat tad, kad viņa zirgs paklūp un viņa elpa gaisā pārvēršas miglā.
„Par spīti tam, kas viņam draudēja, Džulians bija priecīgs, kad saņēma ar arhiGubernatora personīgo zīmogu apstiprināto uzaicinājuma vēstuli. Man un pārējiem brāļiem tas šķita aizdomīgi. Nekad nebiju domājis, ka Džulians spētu tikt iekšā. Es viņu mīlēju tāpat kā visi mani brāļi un brālēni, bet tu viņu pazini. O, tu viņu pazini. Viņš nebija visapķērīgākais, bet ne arī gausākais no prātiem; viņš nebūtu nonācis pēdējā vienā procentā. Nekādas vajadzības atsijāt viņu no Zelta krājuma. Tomēr viņš nesa Bellonas vārdu. Vārdu, ko neieredz mūsu ienaidnieks. Tā nu tas izmantoja birokrātiju, savu titulu un dienesta stāvokli, lai noslepkavotu labestīgu zēnu. Noraidīt ielūgumu uz Institūtu ir pretlikumīgi. Un viņš bija tik priecīgs, un mēs — mana māte un tēvs, brāļi, māsas, brālēni un visi tuvinieki — bijām cerību pilni. Viņš tik cītīgi vingrinājās.” Viņa balss kļūst izsmejoša. „Tomēr galu galā Džulians tika izbarots vilkiem. Vai varbūt man vajadzētu teikt vilkam?”
Viņš aptur zirgu, un zeltainais skatiens ieurbjas mani.