„Kā tu uzzināji?” prasu, vērdamies pāri tumšā ūdens straumei. Sniegpārslas pazūd melnajā virsmā. Kalni ir vien ēnaini pauguri kaut kur tālumā. Upe burbuļo. Es nenokāpju no zirga.
„Ka tu izdarīji Augusta netīro darbu?” Viņš nicīgi nosmej. „Es tev uzticējos, Derov. Tāpēc man nebija ne mazākās vajadzības skatīties, ko Šakālis man atsūtījis. Bet, kad Sevro mēģināja man to nozagt, kamēr Dižmežā gulēju, sapratu — kaut kas nav kārtībā.” Viņš pamana manu reakciju. „Kas ir? Tev likās, ka saejies ar dulburiem?”
„Dažkārt. Jā.”
„Nu, es to šonakt noskatījos.”
Hologramma.
Notikums ar Roku un Leu bija licis man aizmirst par paciņu. Labāk tā arī būtu darījis. Labāk būtu uzticējies viņam un nesūtījis Sevro to nozagt. Varbūt Kasijs pats būtu no tās atbrīvojies. Varbūt viss būtu citādāk.
„Noskatījies ko?”
„Hologrammu, kurā parādīts, kā tu nogalināji Džulianu, brāl".' „Šakālis dabūjis hologrammu,” es nošņaukājos. „Tad to viņam iedevis viņa proktors. Tad jau tas nozīmē, ka šī spēle nav godīga. Pieļauju, ka tev vienalga, ka Šakālis ir arhiGubernatora dēls un viņš manipulē ar tevi, lai tiktu vaļā no manis.”
Viņš saraujas.
„Nezināji, ka Šakālis ir viņa dēls, ja? Pieņemu, ka tu viņu atpazītu, ja redzētu, tāpēc viņš atsūtīja Lailatu.”
„Es viņu nepazītu. Es nekad neesmu saticis nevienu no tā suņabērna kurkuļiem. Pirms Institūta viņš tos no mums slēpa. Un mana ģimene slēpa mūs pēc tam, kad…” Viņa balss pagaist, un skatiens aizklejo tālās atmiņās.
„Mēs varam sakaut viņu kopā, Kasij! Mums nav jābūt sašķeltiem—” „Tāpēc, ka tu nogalināji manu brāli?” Viņš nospļaujas. „Nekādu mēs nav, tu nevarīgais mīkstpēdiņ. Kāp nost no sava nolādētā zirga!”
Es nokāpju no zirga, un Kasijs man pamet vienu no jonZobeniem. Stāvu dubļos aci pret aci ar savu draugu. Mūs vēro vien vārnas un mēneši. Un proktori. Pie segliem piestiprināts mans sirpjAsmens; tas vismaz ir izliekts, tomēr pret jonAsmeni pilnīgi nederīgs. Kasijs mani nogalinās.
„Man nebija izvēles,” saku viņam. „Es ceru, ka tu to zini.”
„Tu sadegsi ellē, manipulējošais kuņasdēls!” viņš iesaucas. „Tu ļāvi man saukt sevi par brāli\"
„Ko tad tu būtu gribējis, lai es daru? Vai Pārejā man vajadzēja ļaut Džulianam sevi nogalināt? Vai tu būtu ļāvis?”
Tas liek viņam sastingt.
„Galvenais ir, kā tu viņu nogalināji.” Viņš mirkli klusē. „Mēs ierodamies kā prinči, un šai skolai jāiemāca mūs kļūt par nezvēriem. Tu biji nezvērs.”
Rūgti iesmejos. „Un kas biji tu, kad sagriezi gabalos Titu?”
„Es nebiju tāds'kā tu!” Kasijs kliedz.
„Es ļāvu tev viņu nogalināt, Kasij, lai nams aizmirstu, ka ducis zēnu ilgi un pamatīgi apčurāja tavu seju. Tāpēc neizliecies, ka es esmu kaut kāds briesmonis.”
„Tu esi,” viņš izsmējīgi novelk.
„Ai, aizver savu sasodīto klabekli un ķeramies pie lietas. Liekulis.”
Divkauja nav ilga. Kopā ar viņu esmu trenējies mēnešiem ilgi. Kasijs izspēlējis divkaujas visu savu mūžu. Asmeņu sadursme atbalsojas pār ūdens straumi. Krīt sniegs. Dubļi slīd un līp pie zābakiem. Abi smagi elpojam. Elpa izgaro. Asmeņiem saduroties un skrāpējoties, rokās atbalsojas vibrācija. Esmu par viņu ātrāks, manas kustības ir plūstošākas. Gandrīz trāpu viņa augšstilbā, bet Kasijs labi zina šīs spēles matemātiku. Ar vieglu plaukstas kustību pasitis manu zobenu sānis, viņš izklupienā triec jonAsmeni caur manām bruņām vēderā. Tam vajadzētu brūci piededzināt un iznīcināt nervus, ievainot mani, bet atstāt dzīvu, tomēr Kasijs izslēdzis jona lādiņu, tādēļ es jūtu tikai šausmīgu vilkšanu, kad svešais metāls ieslīd manā ķermenī un no tā sāk sūkties siltums.
Aizmirstu, kā elpot. Tad noelšos. Ķermenis trīc. Apskauj zobenu. Es jūtu Kasija smaržu. Viņš ir tuvu. Tik tuvu kā'brīžos, kad mēdza saņemt manu skaustu un saukt mani par brāli. Viņa mati ir eļļaini.
Pašcieņa mani pamet, un sāku smilkstēt kā suns.
Uzplaukst pulsējošas sāpes, tās sākas kā spiediens, cietais metāls manā vēderā pārvēršas sāpju šausmās. Drebēdams kampju pēc elpas. Sāp. Tā ir viena lieta. Vēl ir šausmas un bailes. Mans ķermenis zina, ka šādi beidzas dzīvība. Tad zobens ir prom, sākas mokas. Kasijs mani asiņojošu un šņukstošu pamet sniegā. Viss, kas esmu, kaut kur pagaist, un es kļūstu par sava ķermeņa vergu. Es raudu.
Atkal kļūstu par bērnu. Pievelku ceļus pie vēdera. Ak Dievs, cik šausmīgi! Es šīs sāpes nesaprotu. Tās mani aprij. Es neesmu vīrietis, es
esmu bērns. Ļaujiet man ātrāk nomirt! Grimstu aukstajos, aukstajos dubļos. Drebu un raudu. Nespēju neko padarīt. Mans ķermenis rīkojas pret manu gribu. Tas mani nodod. Metāls sagrieza manu vēderu.
Iztek manas asinis. Līdz ar tām dubļos sasūcas Dejotāja cerības, mana tēva upuris, Ēo sapnis. Tik tikko spēju par viņiem padomāt. Dubļi ir tumši un auksti. Cik ļoti sāp! Ēo. Man viņas pietrūkst. Man pietrūkst manu māju. Tagad es zinu, kas ir sāpes. Nekas nav tā vērts. Nekas. Ļaujiet man atkal būt vergam, ļaujiet sastapt Ēo, ļaujiet nomirt. Tikai ne šo.
4 . daļa. PĻĀVĒJS
Likosas zintnieces saka —ja kādu sakodušas zemesčūskas, no koduma jāizsūc visa inde, jo tā ir bīstama. Kad sakoda mani, tēvocis Nerols ar nolūku neizsūca visu.
34.ZIEMELMEŽI
Agonija.
Un klaustrofobija.
Esmu slims un ievainots.
Sāpes mani vajā sapņos.
Tās ņudz tumsā. Tās urda manu vēderu.
Es pamostos un kliedzu, maigu roku turēts.
Redzu kādu.
Ēo? Es čukstu viņas vārdu un pastiepju rokas. Mana dubļainā plauksta nosmērē viņas seju. Viņas eņģeļa seju. Viņa ir atnākusi, lai aizvestu mani uz ieleju. Viņas mati ir kļuvuši zeltaini. Vienmēr biju domājis, ka viņa varētu būt zelts. Viņas krāsas ir zelta spārni. Uz rokām nav sarkanas zīmes. To paņēmusi nāve.
Es svīstu, par spīti lietavām un sniegputeņiem, kas seko. Kaut kas mani paslēpj no tiem. Es drebu. Žņaudzu rokās savu sarkano pieres apsēju. Hemanti esmu pazaudējis. Kad tas bija? Man matos ir dubļi. Ēo tos izmazgā. Maigi noglāsta manu pieri. Es viņu mīlu. Kaut kas manī asiņo. Dzirdu, kā Ēo runā ar sevi, ar vēl kādu. Man vairs nav daudz atlicis. Vai man vispār vēl ir laiks? Vai esmu ielejā? Te ir migla. Te ir debesis un milzīgs koks. Uguns. Dūmi.
Es kratos drudzī un svīstu. Sadedz ellē, Kasij! Es biju tavs draugs. Es nogalināju tavu brāli, bet man nebija izvēles. Toties tev bija. Tu augstprātīgais jākli. Es viņu ienīstu. Es ienīstu Augustu. Redzu, kā tie kopā pakar Ēo. Viņi par mani ņirgājas. Viņi smejas. Es ienīstu Antoniju. Ienīstu Fičneru. Ienīstu Titu. Es ienīstu. Ienīstu. Ienīstu sevi par visu, ko esmu izdarījis. Visu, ko esmu izdarījis. Un kālab? Lai uzvarētu spēlē. Lai uzvarētu spēlē Ēo dēļ, lai gan viņa nekad vairs par mani neko neuzzinās. Viņa ir mirusi. Nav tā, ka viņa kādreiz atgriezīsies, lai redzētu visu, ko viņas dēļ esmu paveicis.
Mirusi.
Tad es pamostos. Sāpes joprojām ir tur, manā vēderā. Tās strāvo man cauri. Tomēr es vairs nesvīstu. Drudzis ir mitējies, un niknās, sarkanās infekcijas pazīmes ir pazudušas. Es esmu alā. Dažas collas no manis kuras ugunskurs un guļ kāda meitene. Viņu sedz kažokādas. Viņa klusi ieelpo pēc dūmiem smaržojošo gaisu. No zvērādām vīd izspūruši, zeltaini mati. Tā nav Ēo. Mustanga.
Klusi raudu. Es gribu Ēo! Kāpēc es nevaru dabūt viņu? Kāpēc nevaru viņu atdzīvināt? Es gribu Ēo. Negribu sev blakus šo meiteni. Tas sāp vēl ļaunāk nekā ievainojums. To, kas notika ar Ēo, es nespēšu vērst par labu nekad. Es pat nespēju vadīt savu armiju. Nespēju uzvarēt. Nespēju sakaut Kasiju, par Šakāli nemaz nerunājot. Es biju vislabākais ellesnirējs, bet šeit neesmu nekas. Pasaule ir pārāk liela un auksta. Es esmu pārāk mazs. Pasaule ir aizmirsusi Ēo. Tā jau ir aizmirsusi viņas upuri. Vairs nekas nav palicis pāri.