Atkal iemiegu.
Kad pamostos, Mustanga sēž pie ugunskura. Viņa zina, ka esmu pamodies, bet ļauj man izlikties, ka tā nav. Guļu ar aizvērtām acīm un klausos, kā viņa dungo. Tā ir pazīstama dziesma. Dziesma, ko dzirdu sapņos. Manas mīlas nāves atbalss. Dziesma, ko dziedāja meitene, ko tie dēvē par Persefoni. Kā Ēo sapņa atbalsi to dungo viena no izcilajiem.
Raudu. Ja man kādreiz ir liecies, ka Dievs pastāv, tas noteikti ir tagad, kad klausos sērīgajā melodijā. Mana sieva ir mirusi, bet kaut kas no viņas joprojām ir palicis.
Nākamajā rītā uzrunāju Mustangu.
„Kur tu dzirdēji to dziesmu?” vaicāju, palikdams guļus.
„Holokanālā,” viņa piesarkdama atzīst. „To dziedāja kāda maza meitene. Tā ir nomierinoša.”
„Tā ir skumja.”
„Vairums lietu ir skumjas.”
Mustanga pastāsta man, ka pagājušas četras nedēļas. Kasijs ir Pirmais. Iestājusies ziema. Cereras aplenkums ir beidzies. Mežā dažkārt ieklīst Jupitera kareivji. Tālumā dzirdamas ziemeļu lielvaru — Marsa un Jupitera — kaujas. Jupiters rietumos, Marss austrumos. Pēc tam, kad upe aizsalusi, viņi sākuši to šķērsot, lai sirotu viens otra teritorijās. Mūsu klijāni pacēlušies spārnos un pametuši aizas, kurās mājoja. Naktis gaudo vilki. No dienvidiem šurp lido vārnu bari. Tomēr patiesībā Mustanga zina ļoti maz, tas dara mani nepacietīgu.
„Manu uzmanību nedaudz novērsa mēģinājumi uzturēt tevi pie dzīvības,” viņa man atgādina. Mustangas nama standarts paslēpts zem segas pie manām kājām. Viņa ir pēdējā Minervas nama audzēkne. Tomēr neiegrožota. Turklāt viņa nav paverdzinājusi mani.
„Vergi ir stulbi,” viņa saka. „Un tu jau tāpat esi kroplis. Kādēļ gan padarīt tevi ari dumju?”
Paiet vairākas dienas, līdz spēju noturēties uz kājām. Prātoju, kur gan nevainojami precīzie medBoti ir tagad. Noteikti rūpējas par kādu, kas proktoriem iepaticies labāk. Es izcīnīju Pirmā godu, bet viņi to man tā arī nepiešķīra. Tagad es zinu, kāpēc Šakālis uzvarēs. Tie atbrīvojas no viņa sāncenšiem.
Turpmāko nedēļu laikā Mustanga kopā ar mani klejo pa mežu. Biezajā sniegā manas kustības ir stīvas, tomēr spēki atgriežas. Mustanga saka, ka tas ir medikamentu dēļ, ko viņa atrada zem kāda krūma, kur tie bija uzkrītoši atstāti. Tos tur nolicis draudzīgs proktors. Ieraudzījuši briedi, apstājamies. Izvelku savu loku, bet nespēju atvilkt stiegru līdz ausij. Sāp mans ievainojums. Mustanga mani vēro. Mēģinu vēlreiz. Dziļi iekšās ieduras sāpes. Ļauju bultai lidot. Netrāpu. Tovakar ēdam pāri palikušo truša cepeti. Tas garšo savādi, un pēc tam man sāp vēders. Tagad vēders sāp visu laiku. Tas ir arī ūdens dēļ. Mums nav neviena trauka,
kurā to uzvārīt. Nav joda. Tikai sniegs un sīka upīte, no kuras padzerties. Dažkārt nedrīkstam kurt uguni.
„Tev būtu vajadzējis nogalināt Kasīju vai aizsūtīt viņu prom,” Mustanga man saka.
„Man likās, ka tu esi cildenāka,” es atbildu.
„Man patīk uzvarēt. Tas iedzimts manā ģimenē. Un dažkārt krāpšanās ir atļauta noteikumos.” Viņa pasmaida. „Par katru reizi, kad atgūsti savu standartu, tev tiek piešķirts nopelnu stabiņš. Tā nu es vairākas reizes noorganizēju, lai kāds no manējiem standartu pazaudē un tas nokļūst pie Diānas nama. Tad jāju to atgūt. Kļuvu par Pirmo nedēļas laikā.”
„Cik viltīgi. Tomēr tavai armijai tu patiki,” es saku.
„Es patīku visiem. Tagad ēd savu sasodīto trusi. Tu esi tievs kā
slāte.”
Ziemas sals pieņemas spēkā. Dzīvojam dziļi ziemeļu mežos, tālu uz ziemeļiem no Cereras, ziemeļrietumos no augstienes, kur atrodas manas bijušās mājas. Joprojām neesmu redzējis nevienu Marsa kareivi. Es nezinu, ko iesāktu, ja kādu ieraudzītu.
„Esmu noslēpusies no visiem, izņemot tevi,” Mustanga saka. „Tā es palieku dzīva un vesela.”
„Un kāds ir tavs plāns?” vaicāju.
Viņa pasmejas par sevi. „Palikt dzīvai un veselai.”
„Tev tas padodas labāk nekā man.”
„Kā tu to domā?”
„Neviens no tava nama nebūtu tevi nodevis.”
„Tas tāpēc, ka es nevaldīju kā tu,” viņa saka. „Tev jāatceras, ka cilvēkiem nepatīk, ja kāds viņiem saka, kas ir jādara. Tu vari izturēties pret saviem draugiem kā pret kalpotājiem, un viņi tevi mīlēs, bet, ja nosauksi tos par kalpotājiem, tie tevi nogalinās. Katrā ziņā tu pārāk paļāvies uz hierarhiju un bailēm.”
„Es?”
„Kurš gan vēl? Es to varēju pateikt jau pa gabalu. Viss, kas tev rūpēja, bija tava misija, lai kas tā arī būtu. Tu biji kā izšauta bulta ar ļoti nomācošu ēnu. Pirmoreiz, kad tevi satiku, jutu, ka tu pārgrieztu man
rīkli, ja tas palīdzētu tev iegūt to, ko tu gribi." Viņa mirkli klusē. „Starp citu, ko tu īsti gribi?”
„Uzvarēt,” es saku.
„Ak, lūdzu. Tu neesi tik vienkāršs.”
„Tu domā, ka pazīsti mani?” Mūsu mazajā ugunskurā sprakšķ
ogles.
„Es zinu, ka miegā tu sauc pēc meitenes vārdā Ēo. Māsa? Vai meitene, ko mīlēji? Tas ir izteikts bezKrāsas vārds. Tāpat kā tavējais.”
„Es esmu tālplanētu lauķis. Vai viņi tev to nestāstīja?”
„Man neko nestāstīja. Es daudz negrozos cilvēkos. Stingrs tēvs.” Viņa atmet ar roku. „Katrā ziņā tam nav nozīmes. Nozīme ir tam, ka neviens tev neuzticas, jo ir acīmredzams, ka tavs mērķis tev rūp vairāk nekā līdzcilvēki.”
„Un tu esi citāda?”
„O, un kā vēl, Pļāvēja kungs. Man cilvēki patīk vairāk nekā tev. Tu esi vilks, kas gaudo un kož. Es esmu mustangs, kas ar mīkstu purnu pabiksta roku. Cilvēki zina, ka ar mani var sadarboties. Ar tevi? Ellē — nogalini vai tiec nogalināts.”
Viņai taisnība.
Kad man bija cilts, viss izdevās pareizi. Es ļāvu katrai meitenei un katram zēnam sevi iemīļot. Ļāvu, lai viņi atpelna atpakaļ savu cietoksni. Es mācīju viņiem, kā kaut kazas, it kā pats to zinātu. Es devu viņiem uguni, it kā pats būtu radījis sērkociņus. Es dalījos ar viņiem noslēpumā — ka mums ir pārtika, bet Titam tās nav. Viņi saskatīja mani cilts tēvu. Atceros viņu skatienus. Kad Tits bija dzīvs, es biju cerības un visa labā simbols. Kad Tits nomira… es kļuvu tāds kā viņš.
„Dažkārt aizmirstu, ka Institūts ir paredzēts, lai man kaut ko iemācītu,” saku Mustangai.
Zeltmatainā meitene pieliec galvu un palūkojas manī. „Piemēram, to, ka mums jādzīvo kaut kā vairāk dēļ?”
Viņas vārdi caururbj manu sirdi. Tie atbalsojas cauri laikam, citu lūpu izrunāti. Dzīvot kam vairāk. Vairāk nekā varas dēļ. Vairāk nekā atriebes dēļ. Vairāk nekā tā dēļ, kas mums piešķirts.
Man viņi nevis vienkārši jāsakauj, bet gan jāmācās labāk nekā viņiem. Tā es palīdzēšu sarkanajiem. Es esmu puika. Es esmu muļķis. Tomēr, ja iemācīšos kļūt par vadoni, es varu kļūt par kaut ko vairāk nekā Arēja dēlu aģentu. Es varu sniegt savai tautai nākotni. Lūk, ko būtu gribējusi Ēo.
Dziļa ziema. Vilki tagad ir izsalkuši. Tie naktīs gaudo. Kad mums ar Mustangu izdodas kaut ko nomedīt, bieži vien nākas tos dzīt prom no mūsu guvuma. Kad krēslā nogalinām ziemeļbriedi, no ziemeļzemju puses atskrien vesels bars. Tie iznāk no koku aizsega kā tumši rēgi. Ēnas. Lielākais no tiem mērojas svarā ar mani. Tā kažoks ir balts. Pārējo spalva vairs nav melna, bet gan pelēka. Mijoties gadalaikiem, šie vilki maina kažoku. Noskatos, kā tie mūs ielenc. Katrs kustas ar sev vien raksturīgu viltību. Tomēr katrs nāk kā daļa bara.