„Derov, ļauj viņiem dzīvot,” viņa saka vēlreiz, čukstēdama man tā, kā Ēo būtu čukstējusi, ka mani mīl. Tas iegriežas līdz pat serdei. Es nespēju izturēt viņas balsi, šo niknumu manī.
Mana mute nestrādā. Seja gluži nejutīga. Es nespēju atslābināt niknumā savilktos vaibstus, tas joprojām kontrolē mani. Izvelku abus zēnus no alas aiz matiem un spārdu tos, līdz atnāk Mustanga. Pametu tos vaidošus sniegā un atgriežos alā, lai palīdzētu viņai apģērbties. Kad savelku dzīvnieku ādas ap viņas kaulainajiem pleciem, Mustanga šķiet tik trausla.
„Nazis vai sniegs,” viņa noprasa zēniem, kad ir apģērbusies. Viņas drebošajās rokās mirdz ugunī uzkarsētie asmeņi. Viņa klepo. Es zinu, ko Mustanga domā. Ja ļausim tiem iet, viņi nogalinās mūs, kamēr guļam. Viņu ievainojumi nav nāvējoši. Tādos gadījumos ierodas mcdBoti. Vai varbūt zvēresta lauzējus tie neglābj?
Zēni izvēlas sniegu.
Man prieks. Mustanga negribēja likt lietā nazi.
Izvedam tos mežmalā, piesienam pie kāda koka un par signālu iededzam ugunskuru, lai tos ieraudzītu kāds nams. Lai gan Mustanga visu ceļu klepoja, viņa uzstāja, ka dosies līdzi, it kā raizētos, ka nedarīšu tā, kā viņa lūgusi. Viņas bažas bija pamatotas.
Naktī, kad Mustanga iemigusi, pieceļos, lai dotos uz mežmalu un nogalinātu zvēresta lauzējus. Ja tos atradīs Jupiters vai Marss, tie izstāstīs par mūsu apmetni, un gūstā tiksim saņemti ārī mēs.
„Nevajag, Derov,” viņa saka, kad atsedzu ziemeļbrieža ādu. Pagriežos. No segu apakšas manī lūkojas viņas seja.
„Ja viņi paliks dzīvi, mums būs jāpārceļas,” es‘saku. „Un tu jau tā esi slima. Tu nomirsi.”
Šeit mums ir siltums. Patvērums.
„Tad no rīta atradīsim citu vietu,” viņa atbild. „Es esmu izturīgāka, nekā izskatās.”
Dažkārt tā ir taisnība. Tikai ne šoreiz.
No rīta pamodies atklāju, ka Mustanga naktī man pieglaudušies, lai būtu siltāk. Viņas augums ir tik trausls. Tas dreb kā lapa vējā. Jūtu viņas matu smaržu. Viņa klusi elpo. Sejā vīd nožuvušu asaru pēdas. Es gribu Ēo. Kaut tie būtu Ēo mati, viņas siltums. Tomēr es Mustangu neatgrūžu. Turot viņu savās rokās, jūtu sāpes, tomēr tās nāk no pagātnes,
ne no Mustangas. Viņa ir kas jauns, kas cerību pilns. Kā pavasaris, kas izbeigs manu bargo ziemu.
Kad pienāk rīts, pārceļamies dziļāk mežā un pie klints sienas saslejam būdiņu no kritušiem kokiem un sablietēta sniega. Tā arī nekad neuzzinām, kas notika ar zvēresta lauzējiem vai mūsu alu.
Mustanga klepo tik spēcīgi, ka gandrīz nevar pagulēt. Kad viņa ir man pieglaudušies un guļ, maigi noskūpstu viņas pakausi — maigi, lai nepamodinātu, lai gan klusībā ceru, ka viņa pamodīsies un jutīs, ka esmu šeit, lai viņu pasargātu. Viņas āda ir karsta. Dungoju Persefones dziesmu.
„Nekad nespēju atcerēties vārdus,” viņa man čukst. Šovakar viņa ielikusi galvu man klēpī. „Kaut es varētu!”
Neesmu dziedājis kopš Likosas laikiem. Mana balss ir iesērējusi un raupja. Dziesma nāk lēni.
Klau, Klau,
Atceries dienas,
Kad saule dzisa un vārpas liecās,
Mēs kritām un kritām,
Un griezāmies dejā Pie kapzvanu dziesmas,
Kas šķir labu no ļauna.
Un,
Mans dēls, mans dēls,
Atceries rūsu,
Kad lapkritis greznoja ieleju mūsu,
Mēs kritām un kritām,
Un dziedājām dziesmu,
Mūrējot celles Rudens liesmās.
Un
Lejā, ielejā,
Klau, pļāvējs izkapti vēzē, izkapti vēzē, izkapti vēzē.
Lejā, ielejā,
Klau, pļāvējs dzied Stāstu par ziemu garu.
Manu meitiņ, manu meitiņ,
Atceries salu,
Kurā ledus važas un sniegs nesa galu,
Mēs kritām un kritām,
Un griezāmies dejā Caur spelgoņa elli Viņu ziemas dzejās.
Mana miļā, mana mīļā,
Atceries raudas,
Kad pret ziedoņa debesi mira ziemas gaudas. Tās dunēt dunēja,
Bet mēs grābām sēklu Un sējām dziesmu Viņu alkatības rāvā.
Mans dēls, mans dēls.
Atceries par važām,
Kad ar dzelzs tvērienu zelts valdīja bez bažām, Mēs dunēt dunējām,
Rāvāmies, kliedzām Par ieleju savu, kurp sapņi tiecās.
Un
Lejā, ielejā,
Klau, pļāvējs izkapti vēzē, izkapti vēzē,
izkapti vēzē.
Lejā, ielejā,
Klau, pļāvējs dzied
Stāstu par ziemas galu.
„Savādi,” viņa saka.
„Kas?”
„Tēvs man stāstīja, ka šis dziesmas dēļ sāksies nemieri. Ka miršot cilvēki. Bet tai ir tik maiga melodija.” Viņa izklepo uz kažokādas asinis. „Mēs mēdzām dziedāt dziesmas pie ugunskura laukos, kur viņš mūs turēja prom no…” Viņa atkal klepo. „… prom no cilvēku skatieniem. Pēc tam, kad… nomira man brālis… tēvs ar mani kopā vairs nekad nedziedāja.”
Viņa drīz mirs. Tas ir tikai laika jautājums. Viņas seja ir bāla, smaidi — vāri. Tā kā medBoti nav ieradušies, man atliek tikai viens risinājums. Man būs viņa jāpamet un jāatrod medikamenti. Varbūt kāds no namiem ir atradis injicējamos līdzekļus vai saņēmis tos kā laupījumu sirojumos. Drīz vajadzēs doties ceļā, tomēr vispirms man jāsagādā viņai pārtika.
Todien, vienatnē medījot piesnigušajā sniegā, jūtu, ka man kāds seko. Man mugurā ir jaunais, baltais vilkādas apmetnis. Arī sekotājs ir saplūdis ar apkārtni. Es neredzu, kas viņš ir, tomēr jūtu klātbūtni. Izliekos, ka jānospriego loka stiegra, un zagšus palūkojos pār plecu. Nekā. Klusums. Sniegs. Vējš grabina kailos zarus. Kad dodos tālāk, sekotājs neatpaliek.
Es jūtu viņu sev aiz muguras. Sajūta nepamet mani kā ievainojuma sāpes vēderā. Izliekos, ka esmu ieraudzījis briedi, un strauji izlienu caur biežņu tikai tāpēc, lai veikli uzrāptos kādā augstā priedē aiz tās.
Izdzirdu paukšķi.
Sekotājs slīd garām zem manis. Jūtu to uz ādas, kaulos. Tāpēc sakratu zarus sev zem kājām. No tiem zemē birst sniegs. Sniega segā pie koka atklājas nevienmērīgas cilvēka stāva aprises. Viņš lūkojas uz mani.
„Fičner?” saucu lejup.
Atkal nopaukšķ viņa košļājamā gumija.
„Tagad vari nākt lejā, puis’!” Fičners sauc uz augšu. Viņš deaktivizē savu rēgSegu un gravZābakus un nolaižas sniegā. Proktoram mugurā ir plāns, melns termotērps. Manas kārtām savilktās audzēkņu uniformas un smirdīgie dzīvnieku kažoki nesilda mani ne uz pusi tik labi.
Pagājušas vairākas nedēļas, kopš viņu pēdējoreiz redzēju. Fičners izskatās noguris.
„Atnāci pabeigt Kasija iesākto?” noprasu, kad esmu nolēcis no
koka.
Viņš noskata mani un smīnēdams paziņo: „Tu izskaties briesmīgi.”
„Tu ari. Mīkstā gulta, siltais ēdiens un vīns neiet labumā?” Norādu uz debesīm. Caur kailo koku skeletveidīgajiem zariem tik tikko saskatāms Olimps.
Fičners pasmaida. „Rādītājos teikts, ka tu esi pazaudējis divdesmit mārciņas.”
„Bērna tauriņi,” es attraucu. „Tos nokasīja Kasija jonZobens.” Paceļu loku un notēmēju uz viņu. Prātoju, vai viņa pulsLauks ir ieslēgts. Tas apturēs jebko, izņemot pulsRīkus un slātes. Šos ieročus spēj atvairīt tikai atPlāksnes bruņas, un pat tās nav pilnīgi drošas. „Man vajadzētu tevi nošaut.”
„Tu neuzdrīkstēsies. Es esmu proktors, puis’.”
Izšauju, notēmējis uz viņa augšstilbu. Bulta zaudē ātrumu, pirms tā atsitas pret neredzamo pulsLauku, kas zaigodams novirmo, un tad tā nokrīt zemē. Tātad to viņi nēsā visu laiku pat tad, ja nav uzvilkuši atPlāksnes bruņas.
„Nu, tas gan bija nepieklājīgi.” Viņš nožāvājas.
PulsLauks, gravZābaki, rēgšegs — izskatās, ka viņam ir arī pulsDūre un slavenās slātes. Nosēžoties uz viņa ādas izkūst sniegs. Viņš redzēja mani, kad biju noslēpies kokā, tāpēc pieņemu, ka Fičnera acis injicēti optiski uzlabotāji. Katrā ziņā termoredze un nakts redze. Viņam ir arī logrīks un analīzesMods. Viņš zināja, cik sveru. Droši vien zina ari balto asinsķermenīšu skaitu manās asinīs. Un kā ar spektra analīzi?