Fičners nožāvājas vēlreiz. „Šajās dienās Olimpā maz guļam. Rosīgas dienas.”
„Kurš iedeva Šakālim hologrammu, kurā es nogalinu Džulianu?” es noprasu.
„Tu nudien netērē laiku laipnībām.”
Kolīdz ierunājos, viņš kaut ko izdarīja, un skaņa ap mums tika lokalizēta. Nedzirdu nekādas skaņas aiz neredzama piecus metrus plata burbuļa, kas mūs ieskauj. Nezināju, ka viņiem ir arī šādas rotaļlietas.
„Šakālim to iedeva proktori,” viņš man saka.
„Kuri?”
„Apolons. Mēs visi. Nav svarīgi.”
Es nesaprotu. „Droši vien tāpēc, ka viņiem labāk patīk Šakālis. Vai man taisnība?”
„Kā parasti.” Pārsprāgst košļājamās gumijas burbulis. „Diemžēl tev vienkārši nav ļauts uzvarēt, un tu jau biji ceļā uz to. Tāāāpēc…”
Es prasu, lai viņš paskaidro. Fičners atbild, ka tikko esot to izdarījis. Viņa skatiens ir noguris, un zem acīm gulst melni loki, par spīti kolagēnam un kosmētikai, ko viņš tagad izmanto, lai slēptu savu nogurumu. Arī vēders kļuvis lielāks. Rokas joprojām kaulainas. Fičneru kaut kas uztrauc, un pie vainas nav tikai viņa izskats.
„Ļauts?” pārvaicāju. „Ļauts. Nevienam nevar būt ļauts uzvarēt. Es domāju, ka spēles nolādētā jēga bija pašiem izveidot kāpnes, kas ved uz virsotni. Tātad, ja man nav ļauts uzvarēt, tas nozīmē, ka Šakālim tas ir ļauts.”
„Kā naglai uz galvas.” Viņš neizklausās pārāk laimīgs.
„Tad tam nav ne mazākās jēgas. Tas samaitā visu pasākumu,” es dedzīgi turpinu. „Tu pārkāpi noteikumus!”
Virsotnē jānonāk labākajam no Zelta, bet viņi jau ir izvēlējušies uzvarētāju. Tas ne tikai samaitā Institūtu, tas grauj visu Sabiedrību. Tagad, iesaistoties šajā kautiņā skolas pagalmā, viņi ir pārkāpuši paši savus principus. Atkal notiek tas pats, kas notika ar Lauriem. Liekuļi.
„Kas ir tas zeņķis? Dzimis Aleksandrs? Cēzars? Cingishans? Viginss?” es prasu. „Tās ir kaut kādas sajātas muļķības!”
„Adrijs ir mūsu mīļotā arhiGubcrnatora Augusta dēls. Nozīme ir vienīgi tam.”
„Jā, to tu man jau teici, bet kādēļ viņam jāuzvar? Vienkārši tāpēc, ka viņa tēvs ir svarīgs?”
„Diemžēl jā.”
„Paskaidro sīkāk.”
Fičners nopūšas. „ArhiGubernators ir slepeni piedraudējis, piekukuļojis un pierunājis mūs visus divpadsmit, lai mēs piekristu, ka viņa dēlam vajadzētu uzvarēt. Tomēr, šādi krāpjoties, mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Mani īstie priekšnieki atlasītāji no savām pilīm, kuģiem un tā tālāk vēro katru mūsu kustību. Ari viņi ir ļoti svarīgi cilvēki. Turklāt jāuztraucas arī par Kvalitātes kontroles padomi un valdniekiem, senatoriem un visiem pārējiem gubernatoriem. Jo, lai gan skolu ir daudz, katrs no viņiem var vērot tevi, kad vien labpatikas.”
„Ko? Kā?”
Viņš ar pirkstu uzsit pa manu vilka gredzenu.
„Biometriska nanoKamera. Neuztraucies, šobrīd tā viņiem rāda ko citu. Es ieslēdzu slāpLauku, turklāt rediģēšanas nolūkos pārraide ir novēlota par pusi dienas. Pārējā laikā katrs atlasītājs, katrs iezīmētais var tevi vērot, lai noskaidrotu, vai vēlēsies piedāvāt tev savu aizbildniecību, kad Institūts būs galā. O, kā tu viņiem patīc!”
Mani ir vērojuši tūkstošiem izcilo.
Manas jau tāpat nosalušās iekšas savelkas akmenī.
Sestās flotes imperators un Marsa nama atlasītājs Dēmetrs au Bellona, Kasija un Džuliana tēvs, ir redzējis, kā nogalinu vienu no viņa dēliem un nododu otru. Tas izsit man elpu no pakrūtes. Un ja nu es būtu pateicis Titam, ka esmu sarkanais, jo zināju, ka viņš ir sarkanais? Vai viņi ievēroja, kā Tits teica „nolāpīts”? Vai to, ka viņš ir sarkanais, es pateicu skaļi vai tikai savā galvā?
„Kas notiek, ja es noņemu gredzenu?”
„Tad tu pazūdi un tevi redz vienīgi kameras, ko esam noslēpuši kaujas laukā.” Viņš piemiedz aci. „Nevienam nesaki. Ja atlasītāji atklās arhiGubernatora plānu… mums par to būs ellīgi jāsamaksā. Katrā ziņā
pieaugs spriedze starp skolas namiem. Tomēr vissvarīgākais ir tas, ka izceltos asinskarš starp Augusta un Bellonas dzimtām.”
„Un, ja viņi uzzinās par korupciju, tev būs nepatikšanas?”
„Es būšu beigts.” Viņš neveiksmīgi mēģina pasmaidīt.
„Tad tāpēc tu izskaties kā no elles iznācis. Tu stāvi vētras viducī. Un kāda ir mana loma tajā visā?”
Viņš sausi iesmejas.
„Tu patīc daudziem atlasītājiem. Marsa nama locekļi savu aizbildniecību varēs tev piedāvāt pirmie, tomēr tu vari piekrist arī piedāvājumiem, kas nāks ārpus nama. Ja tu nomirsi, viņi būs ļoti neapmierināti. It sevišķi Marsa nama Zobens. Viņa vārds ir Lorns au Arks; nešaubos, ka esi par viņu dzirdējis. Viņš ir prīmā slātes meistars.”
„Kāda. Ir. Mana. Loma?” es atkārtoju.
„Nekāda. Paliec dzīvs. Nemaisies pa kājām Šakālim. Citādi Jupiters vai Apolons tevi nogalinās un es nespēšu tev palīdzēt.”
„Tātad tie ir viņa sargsuņi, ja?”
„Jā, līdz ar daudziem citiem.”
„Ja viņi mani nogalinās, atlasītāji zinās, ka kaut kas nav kārtībā.” „Viņi to neuzzinās. Apolons savam mērķim izmantos citus namus, vai arī mēs to izdarīsim paši un izgriezīsim ierakstu no nanoKameru arhīva. Apolons un Jupiters nav muļķi. Tāpēc ar viņiem nepinies. Ļauj Šakālim spēlēt, tad tevi gaida gaiša nākotne.”
„Tāpat kā tevi.”
„Tāpat kā mani.”
„Es saprotu.”
„Labi. Labi! Es zināju, ka tu būsi prātīgs. Vai zini, daudziem proktoriem tu patīc. Pat Minervai. Sākumā viņa tevi ienīda, bet, tā kā palaidi vaļā Mustangu, viņai bija iespēja palikt Olimpā. Tu viņai aiztaupīji daudz kauna.” „Viņai ir atļauts palikt Olimpā?” nevainīgi pārvaicāju.
„Dabīgi. Tādi ir Institūta noteikumi. Kad tavs nams ir sakauts, proktors dodas mājās noklausīties pārmetumus un paskaidrot atlasītājiem, kas nogāja greizi.” Kad Fičners ierauga pēkšņo mirdzumu manās acīs, viņa smaids saviebjas.
„Tātad, ja viņu nams tiek iznīcināts, viņiem jādodas prom? Un tu teici, ka manu nāvi vēlas Apolons un Jupiters?”
„Nē…” Fičners lūdzas, pēkšņi izdzirdējis manā balsī draudus.
Es pieliecu galvu. „Nē?”
„Tu… nedrīksti!’1 viņš apjucis buldurē. „Es tev tikko teicu, ka sasodītā Marsa nama Zobens grib tevi par savu protežē. Un ir vēl citi — senatori, politiķi, prētori. Vai tu gribi, lai tev ir nākotne?”
„Es gribu noraut Šakālim olas. Tas arī viss. Tad es atradīšu, pie kā iet par mācekli. Iztēlojos, ka mans aizbildnis būs patiešām iespaidīgs, ja man tas izdosies.”
„Derov! Esi saprātīgs, cilvēk!”
„Fičner, arhiGubernatora spēlīšu dēļ mira mani draugi Roks un Lea. Paskatīsimies, kā viņam patiks, kad padarīšu viņa dēlu Šakāli par savu vergu.”
„Tu esi traks kā sarkanais!” viņš kratīdams galvu saka. „Tu rotaļājies ar proktoru labklājību. Pašreizējais amats nepatīk nevienam no viņiem. Viņi visi meklē veidus, kā kāpt augstāk pa sabiedrības kāpnēm. Ja tu apdraudēsi viņu nākotni, Apolons un Jupiters nolaidīsies lejā un nogriezīs tev galvu!”
„Tikai ne tad, ja vispirms iznīcināšu viņu namus.” Saraucu pieri. „Vai tad viņiem nebūs jādodas prom, ja to izdarīšu? Kāds uzticams cilvēks man teica, ka tādi ir noteikumi.” Sasitu plaukstas. „Bet tagad man ir vēl viens draugs, kurš mirst, un man noderētu nedaudz antibiotiku. Būtu prīmā, ja tu man šo to iedotu.”