„Viņš ir mūsu pusē,” viņa saka.
„Patiešām?” Pakss brīnās. Viņa milzīgo seju pāršķeļ smaids. „Kādi jaunumi!” Un viņš sagrābj mani lāča apskāvienā. „Brīīīīīīvība, brāļi… un māsas! Saldā brīvestība!” Pametam Sīpio un pārējos pirm Atlases audzēkņus, kamēr tie sniegā vaid.
Caur ielejas mežiem skrienam uz ziemeļu pakalniem, pirms Marsa jātnieki paguvuši atgriezties gar bloķēto tiltu, lai mums uzbruktu, bet no Fobosa un Deimosa paceļas dūmu signāli. Sargi visu redzēja. Un viņiem vajadzētu būt šausmu pārņemtiem. Viss notika mazāk nekā minūtes laikā. Pakss nebeidz ķiķināt kā meitene.
Pēkšņi paretināto rindu dēļ Marsa nams būs apjucis. Tomēr man jāpanāk kas vairāk nekā apjukums. Man vajadzīgs, lai viņu priekšstatu par mani kā par vadoni ar trūkumiem aizstāj pārdabisks iespaids, kaut kas viņiem neizprotams. Man jākļūst tādam kā Šakālis — anonīmam pārcilvēkam.
Tonakt slīdu caur sniegu ziemeļos no Marsa pils. Gravā patrulē jātnieki. Nakts klusumā mīksti atbalsojas viņu zirgu soļi zālē. Dzirdu, kā tumsā šķind to iemaukti. Es viņus neredzu. Mans vilkādas apmetnis ir balts kā krītošais sniegs. Esmu uzvilcis galvā kapuci, tāpēc izskatos pēc radījuma, kas sargā elles aukstākos lokus. Klints ir stāvāka, nekā man palicis prātā. Rāpdamies pa sniegoto vertikāli, gandrīz nokrītu. Sasniedzu pils mūri. Uz vaļņiem mirgo lāpu gaisma. Vējš rausta liesmas. Mustanga droši vien ir gatava iedegt savu uguni.
Novelku savu apmetni un saritinu to. Mana āda ir nosmērēta ar ogli. Spraužu metāla āķus šuvēs starp akmeņiem. Atkal jūtos tā, it kā kāpelētu pa savu urbi, tikai tagad esmu spēcīgāks un nevalkāju sutastērpu. Viegli. Velkoties augšup, pret krūtīm sitas Pegaza kulons. Pēc sešām minūtēm sasniedzot mūra malu, neesmu pat aizelsies.
Ar pirkstiem ieķeros akmenī tieši zem vaļņa. Tā karājos un klausos, kā garām iet sargkareive. Protams, tā ir verdzene. Turklāt viņa nav stulba. Viņa ierauga mani, kad lienu pāri valnim, un grūž man pie rīkles šķēpu. Nozibinu savu Marsa gredzenu un piespiežu pie lūpām pirkstu.
„Kāpēc man nesaukt pēc palīdzības?” viņa noprasa. Šī meitene reiz bijusi Minervas audzēkne.
„Vai viņi tev lika sargāt sienu no ienaidniekiem? Esmu drošs, ka tā bija. Bet es esmu no Marsa nama. Par to liecina gredzens. Tad taču es nevaru būt ienaidnieks, vai ne?”
Viņa sarauc pieri. „Pirmais lika man pieskatīt, lai pa sienām nerāpjas iebrucēji, un tos nogalināt vai saukt pēc palīdzības…”
„Šīs ir manas mājas. Es esmu pilntiesīgais Marsa nama Pirmais. Es esmu tavs saimnieks, un es pieprasu, lai turpini sargāt mūrus no iebrucējiem. Tā ir pavēle.” Piemiedzu aci. „Es zvēru, ka Virdžīnija ļoti priecātos, ja tu turpinātu precīzi pildīt pavēles.”
Izdzirdējusi Mustangas īsto vārdu, meitene pieliec galvu un nopēta
mani.
„Mana Pirmā ir dzīva?”
„Minervas nams joprojām nav kritis,” es saku.
Meitene smaida tik plati, ka gandrīz izmežģī seju. „Tad… jau… šis droši vien ir tavas mājas. Nevaru atturēt tevi tajās ieiet. Zvērests liek man tev paklausīt, tā gan. Pagaidi… es tevi pazīstu. Viņi teica, ka tu esi miris.” „Par to, ka elpoju, jāpasakās tavai Pirmajai.”
No viņas uzzinu, ka nama locekļi guļ, kamēr vergi nakti sargā cietoksni. Lūk, tā ir vergturu problēma. Vergi ir tik kāri atrast iespējas, kā izvairīties no saviem pienākumiem, un tik priecīgi, ja gadās padalīties kādā noslēpumā. Atstāju meiteni uz mūra un iežogos cietoksnī ar atslēgu, ko viņa netīšām ieliek manā plaukstā.
Zagdamies caur savām mājām, jūtu kārdinājumu apciemot Kasiju. Tomēr neesmu šeit ieradies viņu nogalināt. Vardarbība ir muļķu risinājums. Dažkārt es esmu muļķis, tomēr šonakt jūtos gudrs. Tāpat neesmu ieradies, lai nozagtu viņu standartu. To viņi sargās. Nē. Esmu atnācis atgādināt viņiem, ka tie reiz no manis baidījās. Atgādināt, ka esmu vislabākais no viņiem. Es varu iet, kur vēlos. Darīt, ko vēlos.
Palieku ēnās, lai gan varētu tos pašus argumentus izmantot pret jebkuru vergu, ko sastopu ceļā. Tā vietā iegrebju sirpjAsmeni katrās cietoksnī atrodamajās durvīs. Ielavos kara apspriežu zālē un, lai radītu mītu, iegrebju sirpjAsmeni lielajā galdā. Tad, lai radītu tenkas, ieskrāpēju Kasija krēsla atzveltnē miroņgalvu un ietriecu tajā nazi.
Dodoties prom pa to pašu ceļu, pa kuru atnācu, redzu, kā pils ziemeļu pusē uzliesmo nogāze. Nakts tumsā spilgti deg Pļāvēja sirpjAsmens formā sakrautie krūmi.
Ja Sevro vēl ir Marsa namā, viņš mani atradis. Man lieti noderētu tā mazā suņabērna palīdzība.
36.OTRAIS PĀRBAUDĪJUMS
Ja vēlos armiju, man jāspēj tā pabarot. Tāpēc es sagrābšu Cereras maizes krāsnis, ko tik ļoti iekāro gan Jupiters, gan Marss.
Mūsu bandas jaunajiem locekļiem no Minervas nama nav nekādu grūtību pieņemt manu autoritāti. Es sevi nemuļķoju. Jā, tas, ka toreiz, pirms vairākiem mēnešiem, noslēpu savus gaudoņus beigtos zirgos, ir atstājis uz viņiem iespaidu, turklāt viņi atceras, kā uzveicu Pakšu. Tomēr viņi paklausa tikai tādēļ, ka uzticas Mustangai. Diānas nama audzēkņus pagaidām atstājam par vergiem. Viņu uzticība man vēl jāizpelnās. Savādi, ka vienīgais, kurš man uzticas, šķiet, ir Takts. Tomēr, ja tā padomā, vairāk nekā pirms mēneša lakoniskais jauneklis izplūda smaidā, kad viņam pateicu, ka iešūšu viņu beigta zirga vēderā. Starp mums ir vēl divi Diānas nama audzēkņi, ko toreiz iešuvu zirgos. Pārējie viņus sauc par beigtajiem bēriem, un katrs no tiem iepinis matos baltu zirga astru bizi. Man liekas, ka viņi ir nedaudz jukuši.
Ja mežā un augstienēs kaut kā ir papilnam, tad tie ir vilki. Medījam tos, lai iemācītu jauniesauktajiem manus cīņas paņēmienus. Nekādu greznu kavalērijas triecienu. Nekādu sasodītu šķēpu. Un pilnīgi noteikti nekādu stulbu cīņas likumu. Katram tiek pa vilkādas apmetnim, kas žūdams smird, kamēr no tā lobām nost pūstošas gaļas plēksnes. Pa apmetnim tiek katram, izņemot Pakšu. Vēl nav izgrebts vilks, kas būtu viņam pietiekami liels.
„Cereras nams labi zina, kas ir aplenkums,” saka Mustanga. Viņai ir taisnība.
Šķiet, ka nakti nomodā ir vairāk Cereras kareivju nekā dienā. Viņi uzmanās no uzbrukumiem tumsā. Pie sienu pamatiem naktī sakurti spoži ugunskuri. Viņi kaut kā tikuši pie suņiem. Tie klaiņo pa roboto cietokšņa mūru virsotnēm. Ūdens ceļš tiek apsargāts kopš tā laika, kad organizēju slepenu uzbrukumu vēl tad, kad karojām ar Minervu, mēģināju iesūtīt Sevro pilī caur atejām. Daudz netrūka, lai viņš man to nepiedotu. Ārpus mūriem Cereras audzēkņi vairs nenāk. Viņi ir guvuši mācību, ko nozīmē atklātā laukā cīnīties ar spēcīgākiem namiem. Viņi iebarikādēsies ziemai un, kad aukstums un izsalkums būs novājinājis pārējos namus, pavasarī iznāks no sava cietokšņa spēcīgi, disciplinēti un sagatavojušies.
Tomēr pavasari viņi nesagaidīs.
„Tātad mēs uzbrūkam dienā?” min Mustanga.
„Dabīgi,” es saku. Dažkārt brīnos, kāpēc mēs vispār pūlamies runāt. Viņa lasa manas domas. Pat vājprātīgās.
Šī ir sevišķi neprātīga iecere. Izmēģinājām to izcirtumā, ko ar cirvjiem iztīrījām Ziemeļmeža biezoknī. Šis plāns ir iespējams pateicoties Paksam. Sacenšamies, kurš spēj vislabāk noturēt līdzsvaru, ejot pa nocirstu koku. Uzvar Mustanga. Zirgaģīmis Milija ir otrā un spļauj melnu, jo nav pārspējusi Mustangu. Es esmu trešais.
Tāpat kā aizcērtot Marsa namam domātās lamatas, iepriekšējā naktī pielavāmies tik tuvu, cik uzdrošināmies, un ierokamies dziļajā sniegā. Atkal abi ar Mustangu paliekam pārī un saspiežamies cieši kopā zem sniega. Takts mēģina piebiedroties Milijai, bet meitene novēl viņam iet izjāt sevi.