Fransiss Karsaks. Atnācēji no nekurienes
.
Priekšvārds
Atšķirībā no daudziem citiem Rietumu rakstniekiem fantastiem, kas, daudzveidojot sižeta kolīzijas, paplašinot savu varoņu darbības sfēru līdz kosmiskajai telpai vai pat pārnesot to ārpus galaktikas, tikai retumis pieskaras nopietnām sociālām vai morāles problēmām, franču rakstnieks Fransiss Karsaks neatkāpjas no jaunatnes fantastiskās literatūras klasiskajām humānismā tradīcijām. Viņš ir pārliecināts optimists, kas tic labā uzvarai un skaistākai cilvēces nākotnei. Pasaule bez kariem un varmācības, bez rasistiskiem aizspriedumiem un atomkara draudiem — lūk, sapnis, kas radis iemiesojumu Karsaka daiļdarbos. Gandrīz visos savos darbos viņš parāda, kā starp dažādu planētu civilizācijām nodibinās draudzīgi sakari.
Romānā «Kosmosa robinsoni» Karsaks apraksta, kā kosmiskas katastrofas rezultātā no Zemes atdalījies gabals kopā ar cilvēkiem īonāk pasaules telpā. Liekot saviem varoņiem darboties neparastos apstākļos — uz svešasļ planētas, ko apdzīvo citas saprātīgas būtnes, rakstnieks risina problēmas, kas ir aktuālas uz Zemes.
«Kosmosa robinsonos» skartie jautājumi— divējāda veida saprātīgu būtņu līdzāspastāvēšana, divu rasu eksistence uz vienas plaļ nētas — sīkāk attēloti savstarpēji saistītajos romānos «Atnācēji no nekurienes» un «Su pasaule pieder mums». Tieši ar šiem darbiem Karsaks kļūst plaši pazīstams kā talantīgsf mūsdienu piedzīvojumu fantastiskās literatūras žanra meistars.
Karsaks tēlo civilizēto planētu iedzīvotāju konfliktu ar agresīvajiem svešo pasauļu iemītniekiem, viņš poetizē visu cilvēču kopīgo radošo darbu ne vien mūsu Saules sistēmā, bet pat ārpus tās. Milzīgie attālumi viņa varoņiem nav nekāds šķērslis. Zvaigžņu kuģi ienirst «ahūnā», kas aptver mūsu Telpu atdalot to no antipasaulēm, un, bez grūtibām pārvarējuši telpas un laika barjeru, veic miljoniem gaismas gadu lielus attālumus dažās stundās vai dienās, rēķinot Zemes laika vienībās. Ar šādu vienkāršu, kaut arī nevisai oriģinālu paņēmienu autors panāk vajadzīgo efektu.
Romānos «Atnācēji no nekurienes» un «Šī pasaule pieder mums» attēlotajām civilizācijām ir raksturīgs augsts zinātnes, tehnikas, un morāles līmenis, par negrozāmu likumu tajās ir kļuvusi miera saglabāšana uz neskaitāmām Piena Ceļa planētām. Viena no romāna «Šī pasaule pieder mums» sižeta līnijām — Apdzīvoto planētu savienības cīņa pret ļaunajiem spēkiem mislikiem, kuri dzēš zvaigznes un cenšas pakļaut Visumu Mūžīgas Tumsas valstībai — kļūst par galveno ari romānā «Atnācēji no nekurienes». Centrālais tēls — Vsevolods Klērs — skaidri pauž autora demokrātiskos, humānos uzskatus.
Pēc apbrīnojamiem piedzīvojumiem Klērs tālās pasaulēs iepazīstas ar dažādu svešu civilizāciju pārstāvjiem— Apdzīvoto planētu savienības locekļiem. Šajā savienībā uzņem līkai tos, kas uz savām planētām izbeiguši I ubkurus iekšējus konfliktus un uz mūžīgiem [ laikiem nodibinājuši mieru. Apvienoto planētu savienības galvenais mērķis — uzveikt mislikus, kas apdraud ikvienu dzīvības formu Visumā. Šie briesmoņi eksistē ļoti zemā temperatūrā, kas ir tuva absolūtajai nullei, un spēj pārtraukt zvaigžņu kodolreakcijas. Nesot iznīcību dažādu sauļu sistēmu planētām, tie ielaužas Galaktikas dzīlēs.
Romāna optimistiskā izskaņa liecina par autora bezgalīgo ticību Prāta un Zinātnes uzvarai. īsi — intelektuāli augsti attīstītie tālas planētas Ellas iedzīvotāji, kuri, apciemojot Zemi, aizved sev līdzi Klēru, beidzot atrod efektīvu līdzekli cīņai pret mislikiem — iespēju mākslīgi atjaunot atomreakcijas mirušajās zvaigznēs.
Karsaka romāns dzīvi sasaucas ar mūsdienu notikumiem. Tas uzrakstīts 50. gadu vidū, tāpčc tajā skaidri jaušams otrā pasaules kara atspulgs un pēckara dzīves pretrunas. Misliki ir alegorisks fašistisko barbaru attēlojums, bet Apdzīvoto planētu savienība: simbolizē apvienoto nākotnes cilvēci. Viss darbs konsekventi pauž autora antimilitāristiskos uzskatus.
Karsaks ir lielisks stāstītājs, viņš prot lasītāju saintriģēt ar saistošu sižetu, ar koncentrētu, dinamisku un mērķtiecīgu darbību. Tiesa, reizēm viņš dažādus notikumus pārmērīgi sablīvē, kas, bez šaubām, vājina darba iekšējo loģiku un rada psiholoģiskus vienkāršojumus.
Romānā «Atnācēji no nekurienes» progresīvais idejiskais saturs apvienojas ar nenoliedzamām literārām vērtībām: raitu darbību, atjautīgu sižetu, asprātīgu, tipiski francisku, viegli plūstošu valodu.
Viss tas Karsaka romānu padara par vienu no Rietumu modernās fantastikas labākajiem paraugiem.
S. Cepurniece
.
.
PIRMĀ DAĻA ATNĀCĒJI
.
Prologs
Kad 195… gada marta rītā zvanīju pie sava vecā drauga doktora Klēra durvīm, man nebija ne jausmas, ka drīz vien dzirdēšu pavisam neticamu, fantastisku stāstu. Kaut gan mums abiem nav vairāk par trīsdesmit gadiem, dēvēju Klēru par savu «veco draugu», jo esam labi pazīstami kopš bērnības, un tikai pēdējos četros gados bijām zaudējuši ciešākus sakarus.
Durvis atvēra, pareizāk sakot, pavēra kāda sieviņa, tērpusies melnās drēbēs, kā visas vecākas sievietes šajā apkaimē.
— Ja nākat ārstēties, — viņa norūca, doktors šodien nepieņem. Viņš nodarbojas ar saviem «espermentiem».
Klērs ir lielisks ārsts, taču regulāri šajā profesijā nepraktizē. Spīdošs materiālais stāvoklis ļauj viņam gandrīz visu savu laiku ziedot_sarežģītiem bioloģiskiem eksperimentiem. Ārzemju speciālisti, kas ir apmeklējuši viņa priekšzīmīgi iekārtoto laboratoriju tēva mājās Rufiņjakas tuvumā, atzīst, ka tā ir viena no labākajām pasaulē. Par saviem pētījumiem mans draugs mēdz runāt ļoti atturīgi un retajās vēstulēs, ar kurām apmainījāmies, šo jautājumu skāra tikai garāmejot, taču mediķu aprindās Klēru, kā zināms, pieskaita tiem visās pasaules malās izkaisītajiem entuziastiem, kas neatlaidīgi tuvojas vēža problēmas atrisinājumam.
Vecā sieviņa neuzticīgi mani vēroja.
— Nē, ārsta padoms man nav vajadzīgs,— es teicu. — Pasakiet doktoram, ka viņu vēlas sastapt Franks Borī.
— Ak, tad jūs esat Franks Borī kungs! Nu tas jau ir pavisam kas cits. Doktors jūs gaida.
Sajā mirklī gaiteņa galā atskanēja zema krūšu balss:
— Kas tur notiek, Madlēn? Kas ir atnācis?
— Tas esmu es, Seva.
— Nolādēts! Nāc taču iekšā!
Būdams krievu emigrantu pēctecis no mātes puses, Klērs bija mantojis zemu šaļapinisku basu, Sibīrijas kazaka plecīgo augumu un priekšvārdu Vsevolods, bet no tēva, īsta dienvidfrancūža — tumsnēju ādas krāsu un tik melnus matus, ka studiju gados ieguva palamu «Tumšā Gaisma».1 Klērs, franču valodā «CIair» — gaisma.
Platiem soļiem piesteidzies klāt un sasveicinoties gandrīz izmežģījis man roku, Klērs uzsita man uz pleca tā, ka es, kas reiz biju varens regbija spēlētājs, sagrīļojos, tad, nelūgdams mani kā parasti savā kabinetā, nez kāpēc vilka atpakaļ uz durvīm.
— Burvīga diena! — viņš pārspīlēti svinīgā tonī iesāka. — Tu esi šeit, un atkal spīd saule! Jāatzīstas gan, ka gaidīju tevi tikai ar vakara autobusu …
— Atbraucu savā mašīnā. Vai netraucēju tevi?
— Nebūt ne! Nekada ziņā! Velnišķīgi priecājos tevi redzēt! Stāsti tak, kā klājas? Kā darbojas tava jaunā baterija?