— Csst! Nejautā! Tu taču zini — tas ir noslēpums!
— Nu labi, lai paliek, noslēpumainais atompētniek! Starp citu, esmu jums daudz pateicības parādā par radioaktīvo izotopu pēdējo sūtījumu. Tas lieti noderēja. Turpmāk gan centīšos jūs vairs neapgrūtināt. Man pašam tagad ir kaut kas vērtīgāks.
— Vērtīgāks? — es brīnījos.
— Csst! Nejautā! Tas ir noslēpums.
Gaitenī aiz mums saklausīju vieglus soļus, aiz puspievērtajām durvīm šķita pavīdam trausls sievietes siluets. Bet es taču zināju, ka Klērs nav precējies un ar sievietēm neaizraujas.
It kā uztvēris manu skatienu, draugs aplika roku man ap pleciem un pagrieza ar muguru pret durvīm.
— Tu nemaz neesi mainījies. Tāds pats kā arvien! Iesim nu iekšā!
— Tev gan nevaru teikt to pašu. Tu esi novecojis.
— Var jau būt, var jau būt… Lūdzu, ej pirmais!
Klēra darba kabinetu ar grāmatu pieblīvētajiem plauktiem, kur medicīnas literatūras nebija daudz, es labi pazinu. Kaut gan tobrīd kabinetā neviena neredzēju, gaisā bija jaušams viegls, tīkams aromāts, un es to dziļi ieelpoju. To ievērojis, Klērs, aizsteigdamies priekšā maniem jautājumiem, paskaidroja:
— Pirms dažām dienām mani apmeklēja kāda ievērojama aktrise, protams, kā paciente, un, redzi, viņas smaržas joprojām šeit saglabājušās. Cik apbrīnojami progresē mūsdienu ķīmija!
Kā parasti tamlīdzīgos gadījumos, sākās nesakarīga, saraustīta sarIlna. Kad pastāstīju Klēram par savas māmuļas nāvi, mani nepatīkami pārsteidza viņa vārdi:
— Lūk kā? Lieliski!
— Kā tā — lieliski? — es sašutis un sarūgtināts iesaucos.
— Ak nē! Es tikai gribēju teikt, ka beidzot saprotu, kāpēc tu tik ilgi biji nozudis. Tātad tagad tu esi gluži viens šai pasaulē?
— Jā.
— Iespejams, ka tada gadījumā varēšu tev ko interesantu piedāvāt. Pagaidām gan tas vēl tikai projekts. Sīkāk par to parunāsim vakarā.
— Un tava laboratorija? Vai tajā ir kas jauns?
— Ja vēlies palūkoties, nāc līdz.
Klērs savu laboratoriju bija iekārtojis pēc tam, kad es pēdējoreiz pirms četriem gadiem šeit viesojos. Tā bija plaša, gaiša, iegarena telpa, kas aizņēma visu mājas dibenplānu. Apstājies uz sliekšņa, es pat sajūsmā iesvilpos. Pametis skatienu apkārt, ievēroju mikromanipulatoru un mākslīgo sirdi. Nelielā. nišā blakustelpā slējās milzīgs rentgenaparāts. Laboratorijas vidū uz galda viegls pārklājs sedza vēl kādu ierīci.
— Kas tas? — es pavaicāju.
— Tas? Tāpat vien… Vēl nav gatavs. Tikai modelis …
— Nemaz nezināju, ka tu proti konstruēt aparātus. Varbūt es kā fiziķis varēšu tev palīdzēt?
— Vēlāk redzēsim. Pagaidām par to nerunāsim.
— Kā tev tīk, — aizvainoti atteicu. Bet ja nu šis daikts tev deguna priekšā eksplodē?
Zvans pie ārdurvīm mūs iztraucēja.
— Nolādēts! Madlēna ir aizgājusi. Būs pašam jāielaiž.
Palicis vienatnē, piegāju pie noslēpumainā aparāta, bez liekām ceremonijām pacēlu pārklāju un pārsteigumā sastingu. Primitīva modeļa vietā, ko biju cerējis ieraudzīt, manām acīm atklājās sarežģīta metāla un stikla cauruļu, caurspīdīgu un matētu spuldžu un stingri nostieptu vadu konstrukcija. Neskaitāmo ciparnīcu savādās divkāršās bultas rādīja man nezināmu mērvienību iedaļas. Esmu redzējis daudz un dažādas, pat ārkārtīgi komplicētas ierīces, un tādu arī mūsu laboratorijā netrūksi, taču kaut ko tamlīdzīgu skatīju pirmoreiz.
Gaitenī uz akmens plākšņu grīdas atskanēja drauga steidzīgie soļi. Atri nolaidis pārklāju, vienaldzīgi sāku vērties pa logu dārzā.
— Kāds bērns saslimis ar difteriju. Mana kolēģa nav mājās. Pie slimnieka došos es pats. Pasēdi tikmēr kabinetā un palasi kādu grāmatu.
— Ja vēlies, varu tevi turp aizvest savā mašīnā. Tā stāv tepat laukā.
— Lieliski. Nevajadzēs ņemt no garāžas manējo.
Sēdēdams pie stūres, nemitīgi domāju par pamanītajām dīvainībām. Klērs bija gaidījis mani tikai vakarā, bet, kad ierados agrāk, likās samulsis. Kādu brīdi viņš kavējās uz sliekšņa, neaicinādams mani iekšā, kaut gan laukā bija dzestrs, lai neteiktu vairāk. Redzēju gaitenī pazibam sievietes siluetu, tūlīt pēc tam Klērs lūdza mani ienākt. Kāpēc viņš kļuva tik priecīgs, kad uzzināja, ka mana māte mirusi? Un beidzot —dīvainā ierīce.. Velns zin, kādam nolūkam tā kalpo? Turklāt biologa laboratorijā! Kas to izgudrojis? Vai Klērs? Visai iespējams. Bet kas to konstruējis? Atcerējies, kādas shēmas Klērs montēja un lodēja institūtā, es neviļus pasmaidīju.
Mēs apturējām mašīnu pie kādas vientuļas fermas. Klērs pie slimnieka uzkavējās ne ilgāk kā piecpadsmit minūtes.
— Nekas nopietns nedraud. Mēs ieradāmies laikus. Ārstēšanu varēs turpināt mans kolēģis.
— Vai tu nemaz vairs nepraktizē?
— Nē. Tam neatliek laika. Daru to vienīgi lad, kad doktors Gotjē aizbraucis vai arī ja viņš lūdz manu konsultāciju.
Atgriezāmies mājās. Klērs lika novietot mašīnu garāžā un palīdzēja ienest ceļa somas istabā, kuru man mēdza ierādīt, kad es šeit viesojos. Blakus atradās Klēra guļamistaba, un, ejot tai garām, šķita, ka sadzirdu vieglus soļus.
Kā allaž, Klēra auklītes, vecās Madlēnas, gatavotā pusdienu maltīte bija ļoti garšīga. Taču Klērs runāja maz. Viņš izskatījās nobažījies, šaubu pilns. Kad ieminējos, ka pēcpusdienā vēlos apciemot dažus paziņas Eizisā, viņš atviegloti nopūtās un teica, ka gaidīs mani atpakaļ ap septiņiem.
Eizisā sastapu paleontologu Bušāru, viņš pastāstīja man neparastu notikumu. Pirms pusgada visu apkaimi satraukusi vēsts, ka Rufiņjakas mežos parādījušies «nelabie». Klīdušas pat baumas, ka tie esot aizrāvuši līdzi doktoru Klēru, taču izrādās — tās bijušas tikai pasakas: divas dienas pēc tam, kad «nelabie», augšup uzšaujoties zaļam uguns stabam, izgaisuši, doktors sveiks un vesels atkal redzēts mājās. Uz pāris dienām viņš bijis ieslēdzies laboratorijā un veicis kārtējo eksperimentu.
Dīvainākais ir tas, ka ne mazāk kā piecpadsmit zemnieku apzvērējuši — viņi šos cilvēkiem līdzīgos «nelabos» esot redzējuši paši savām acīm; tiem piemītot pārdabiskas spējas pienaglot katru pie zemes. Gan prefekts, gan Perigē bīskaps pavēlējis uzsākt izmeklēšanu. Taču oficiālajā pratināšanā zemnieku liecības tik pārliecināti vairs neskanējušas. Galu galā viss noklusis.
— Un tomēr, — piebilda Bušārs, — man jāatzīstas, ka tonakt, kad «nelabie» nozuda, arī es pie debesīm Rufiņjakas pusē redzēju spilgti zaļu uzliesmojumu.
Notikums pats par sevi likās nenozīmīgs. Līdzīgus stāstus var dzirdēt, cik vien tīk, uz katra soļa. Bet šoreiz tas neizprotami saistīja manu uzmanību, un es te klusībā meklēju kādu sakaru ar Klēra savādībām.
Kad atgriezos mājās, Klērs šķita daudz mierīgāks, it kā pēc ilgām šaubām būtu pieņēmis noteiktu lēmumu. Ēdamistabā galds bija klāts trim personām. To ievērojis, pavaicāju:
— Tu vēl kādu gaidi?
— Nē, gribu tikai iepazīstināt tevi ar savu sievu.
— Sievu? Vai tad esi precējies?
Pēkšņi klusībā iedomājos «siluetu»!
— Oficiāli vēl ne. Bet visā drīzumā tas notiks. Tiklīdz būs kārtībā dokumenti. Ilna ir ārzemniece.
Klērs mirkli vilcinājās.
— Mana sieva dzimusi Skandināvijā. Viņa ir somiete. Brīdinu, ka viņa vēl ļoti slikti runā franciski.
— Pirmoreiz dzirdu, ka tu proti somu valodu!