Ilgi klejojām pa mirušās pilsētas ielām, nerazdami nevienas vaļējas durvis, pat ne tādas, kuras būtu iespējams uzlauzt. Neizprotamu iemeslu dēļ iedzīvotāji pirms savas boja ejas visas mājas bija rūpīgi noslēguši. Vairākus kilometrus no pirmā laukuma ceļā gadījās interesants atradums — ļoti zema mašīna uz sešiem riteņiem. Kad taisījos to pamatīgāk aplūkot, mūs atkal ielenca misliki. Planējot gaisā pāris pēdu virs zemes, tie steidzas šurp bariem. Pat mūsu termiskās pistoles tos nekavēja pēc inerces turpināt lidojumu, un mums ar mokām izdevās paglābties. Tad misliki mainīja taktiku, viņi uzbruka tik spēji un negaidīti, ka mums vajadzēja pieplakt zemei un atklāt īstu sprostuguni, izšķiežot bezgala daudz munīcijas. Pēc paris minūtēm ieļ ;un tuvējo namu sienas bija tā sakarsušas un izstaroja tādu siltumu, ka misliki vairs neiedrošinājās šeit rādīties un uzbrukumu pārtrauca.
Mēs noskumuši apmetāmies uz kāpnītēm pie kāda nama sliekšņa. Gaisā mums bija palicis trim stundām, tikai trim stundām! Nogurums lika sevi manīt, aiz caurspīdīgās ķiveres Ilnas sejiņa bija pavisam gurdena, acis iekritušas. Runājām maz. Lai atzītos mīlestībā, kā zināms, romānu varoņi izvēlas visbezcerīgākās situācijas, bet zvēru, ka mums tobrīd ne prātā nenāca kaut kas tamlīdzīgs. Tā sēdējām ilgi, un man pat sāka uzmākties snaudiens.
Pēkšņi Ilna mani sapurināja:
— Misliki! Misliki atgriežas!
Šoreiz tie tuvojās rāpus, līkumojot starp savu ci.ltsbrāļu līķu kaudzēm. Nopratuši, ka nāvei tikpat neizbēgt, pielaidām ienaidnieku pēc iespējas tuvāk. Tad sākām šaut. Pēkšņi viens no mislikiem, pacēlies gaisā, metās mums virsū, bet padrāzās garām un sadragāja durvis, pie kurām bijām patvērušies. Ilna veikli ielavījās durvju spraugā, un es viņai sekoju. Mēs bijām iekļuvuši plaša, tukšā telpā. Tur, kur kādreiz droši vien atradās mēbeles, tagad bija vienīgi nožēlojamas gruvešu kaudzes. Velti meklējām kāpnes vai liftu, kas vestu uz augšējiem stāviem. Iespējams, ka agrāk šeit netrūka ne kāpņu, ne lifta, bet nu jau sen viss bija pārvērties putekļos. Toties uzgājām eju, kas veda šaurā pazemes tunelī, pa kuru varēja virzīties uz
priekšu tikai pieliecies. Drīz k|uva skaidrs, ka tunelis ir paralēls augšējai ielai. Mēs devāmies taisnā ceļā uz priekšu, nekur nenogriezdamies, jo sānu nozarojumi, kā pāris reizes pārliecinājāmies, veda tikpat tukšās, nenozīmīgiem gruvešiem pārpilnās telpās kā pirmā, caur kuru šeit iekļuvām. Tobrīd uz arheoloģiskiem pētījumiem man prāts vairs nenesās!
Tad mūsu ceļš tikko jaušami sāka vest lejup. Neliekoties par to ne zinis, kā pa sapņiem soļojām tālāk, līdz beidzot es no visa spēka ietriecos metāla durvīs. Šeit tunelis izbeidzās. Durvis rotāja daudzstarains aplis vai stilizēts saules attēls — pirmais bareljefs, ko redzējām uz šīs planētas.
Nokļuvuši strupceļā, mēs pēkšņi sajūtām nepārvaramu nogurumu. Bijām klaiņojuši desmit stundas, un gaisa bija palicis vēl tikai vienai stundai. Instinktīvi pametu acis barometrā uz skafandra piedurknes atloka: atmosfēras spiediens jau bija cēlies virs nulles, bet termometrs rādīja plus astoņus grādus. Tātad mēs atradāmies mislikiem nepieejamā zonā. Te, bez šaubām, vajadzēja būt gaisam, kaut vai niecīgā daudzumā. Bet ar to nepietiktu pat, lai iedarbinātu pie mūsu ķiverēm aizmugurē piestiprinātos vieglos kompresorus. Un tomēr tā bija laba zīme: varbūt aiz šīm metāla durvīm gaiss ir pietiekami blīvs, elpošanai derīgs.
Drudžaini pētījām durvis. Tajās neatradām ne slēdzi, ne atslēgas caurumu, taču dažādi smalki durvju slēgšanas paņēmieni man vairs nebija sveši. Pacietīgi aptaustījām durvju virsmu, mēģinājām nospiest un pagriezt pa kārtai visus saules stariņus. Tomēr velti! Tā aizritēja pusstunda. Skābeķļa balona manometra bultiņa lēnām un nenovēršami tuvojās nullei.
Kad bijām zaudējuši pēdējās cerības, durvis pēkšņi nočīkstēja un atvērās. Mēs devāmies uz priekšu, durvis aiz sevis atkal aizvērdami. Tālāko ceļu noslēdza otras līdzīgas durvis.
— Šī laikam ir slūžu kamera, — Ilna nočukstēja. — Varbūt aiz otrām durvīm būs gaiss?
Lūkojām atcerēties, kā bija laimējies atvērt pirmās durvis. Pēc brīža atradām īsto paņēmienu — bija jānospiež un viegli jāpagriež pa kreisi viens no bareljefa augšējiem stariem. Tā nokļuvām tumšā zālē, kur elliešu barometrs rādīja gandrīz vienu atmosfēru. Ieslēdzu analizatoru — tā caurulītes cita pēc citas kļuva sārtas, tātad skābekļa šeit netrūka, indīgu gāzu nebija. Piesardzīgi atvēris ķiveres lodziņu, ievilku elpu. Sausais, svaigais gaiss lieliski derēja elpošanai. Kaut arī to nevarēja uzskatīt par glābiņu, tomēr vismaz ar garāku atelpas brīdi tagad bijām nodrošināti.
No plašās, tukšās telpas, šķiet, nebija citas izejas, kā vien durvis, pa kurām ienācām. Vispirms mēs steidzīgi atbrīvojāmies no smagajiem skafandriem, kas spieda plecus, tad, bezgala noguruši, apgūlāmies viens otram līdzās uz grīdas un, izdzēsuši gaismu, acumirklī iemigām.
Acīmredzot gulēju nemierīgi, jo pa miegam biju aizvēlies līdz pretējai sienai. Tumsā meklēdams lukturi, piecēlos sēdus un neviļus galvas augstumā sataustīju nelielu sviru. Tā padevās un … pēkšņi notika brīnums: man likās, ka telpas dibenā ir atvērušās otras durvis un gaiša taisnstūra fonā iznira siluets, kas atgādināja pamaza auguma cilvēku. Saskatīt varēja tikai vispārējās kontūras, bet sejas vaibstus nebija iespējams skaidri atšķirt. Kad siluets tikpat spēji nozuda, tā vietā parādījās ugunīga bumba un atskanēja svešāda balss.
— Ilna! — es iesaucos. — Mosties!
Pēc mirkļa ugunīgās bumbas vietā uz ekrāna atainojās zvaigžņotās debesis. Tajās bija redzama planēta: sākumā tā bija uzņemta no liela augstuma, tad arvien tuvāk un tuvāk. Mūsu acu priekšā slīdēja kalni, meži, okeāni, līdzenumi un dīvainā balss nemitīgi atkārtoja:
— Sifans, Sifans, Sifans …
Sapratu, ka tas ir planētas nosaukums.
Svešā planēta beidza griezties, un mēs
ieraudzījām šo pašu, tikai žilbinošas saules gaismas pielijušu pilsētu, kuras vārds laikam bija Gersēa. Pa laukumiem un ielāmtraucās mašīnas, steidzās dzīvas būtnes, tomēr attālums bija pārāk liels, lai tās varētu skaidri saskatīt.
Uz ekrāna — tas patiesi bija ekrāns — tīrumi mijās ar purpursarkanu augu plantācijām. Šie augi atgādināja Ellas koku sinisi vai, kā stāstīja Ilna, uz Arbora sastopamo krūmaugu trentehoru. Pa zilgano ceļu drāzās automašīna, līdzīga tai, kūru īsti nepaguvām aplūkot, kad mums uzbruka misliki. Ar skatienu pavadījām mašīnu. Tās ceļš vijās augšup uz observatoriju kalna virsotnē — vismaz mēs pieņēmām, ka šī celtne ir observatorija. Kamēr attēli mainījās, nemitīgi skanēja diktora balss, taču rnēs no komentāriem nesapratām ne vārda. Tad ieraudzījām mašīnu tuvplānā, no tās izkāpa divkājaina būtne ar četrām rokām un apaļu galvu. Dīvainā radījuma seja nebija lāga saskatāma, un tas nozuda kādā namā.
Ekrāns uz mirkli satumsa, pēc tam uz tā parādījās saules attēls: redzējām, kā spīdeklis pamazām zaudē spožumu, kļūst sarkans. Sapratām, ka mūsu acu priekšā atklājas šīs planētas cilvēces bojā ejas vēsture. Cilvēks, kas brauca mašīnā, droši vien bija bijis kāds zinātnieks vai plaši pazīstams valstsvīrs, jo vairākkārt redzējām viņu gan runājam sapulcēs, vadām neparastas mašīnas, gan arī kā armijas virspavēlnieku. Galu galā, tērpies caurspīdīgā skafandrā, viņš krita cīņā pret mislikiem. Pirms tam vērojām, kā viņš izrīko darbus, regulē mikroskopiska lieluma ierīces, noslēdz durvis, uz kurām rotājās daudzstarainās saules simbols — bareljefs, kuru mēs uzreiz pazinām. Filma nobeidzās ar to, ka viens no dīvainajiem svešiniekiem pacēla akmens plāksni grīdā tieši zem sviras, ko es nejauši biju nospiedis.