Protams, tiklīdz pirmais apjukums bija pāri, sākām meklēt plāksni un visai ātri to uzgājām. Zem tās bija vītņu kāpnes. Drošības pēc uzvilkusi skafandrus, nokāpām lejā, lielā, maigas, zaļganas gaismas pielijušā telpā. Izgājuši tai cauri, nonācām otrā zālē, no tās — trešā un tā joprojām no zāles zālē, kas virknējās cita aiz citas. Pirmā no tām bija tukša, bet pārējās gandrīz līdz griestiem piekrautas ar metāla lādēm, kuras velti pūlējāmies atvērt… Pēdējās zāles galā otras vītņu kāpnes veda augšup, un pēc ceturtdaļstundas gājiena nokļuvām zem caurspīdīga kupola, ko izolēja slūžu kamera. Kupols atradās tumšā klajumā, kaut kur aiz pilsētas robežām. Pa slūžu kameras dubultdurvīm varēja iziet laukā, bet mēs šo iespēju neizmantojām, jo visa apkārtne bija kā nosēta ar mislikiem.
Kopš šā brīža sākās dīvaina dzīve, kas ilga veselu Zemes mēnesi. Gaisa nu vairs netrūka; tomēr Ilna atklāja, ka paņēmusi līdzi tikai divas rezerves pārtikas kārbas un vienu ar kosmonautu barības tabletēm. Ar vienu šādu kārbu mums uztura pietiktu vairāk nekā gadam, toties ūdens aptrūktu jau pēc pāris mēnešiem: mūsu skafandru mugursomās bija iemontētas nelielas, asprātīgas ierīces, ar kuru palīdzību uz mirušajām planētām no šķidrām vai sastingušām gāzēm varēja viegli iegūt ūdeni, taču šo agregātu filtri derēja ne ilgāk kā vienu mēnesi. Par spīti visam, tagad tomēr varējām cerēt, ka glābšanas ekspedīcija mūs atradīs, jo Suilika norādījumus bijām» stingri ievērojuši.
Kad draudošās briesmas uz laiku bija novērstas, Ilna ļāva vaļu savām bēdām. Centos meiteni mierināt: mūsu ksills taču bija ļoti izturīgs, iespējams, ka Akeijons ir dzīvs un, kad ieradīsies isi, izglābsies kopā ar mums. Ilnu pārliecināt man neizdevās. Tomēr vēlāk īstenība izrādījās daudz neticamāka!
Pašlaik mēs nevarējām neko citu darīt, kā vien ēst, gulēt un gaidīt. Vairākkārt noskatoties filmu par Sifana bojā eju, iegaumējām to visos sīkumos un nemitīgi slavējām ģeniālo būtni, kas izgudrojusi šo slēptuvi un saglabājusi atmiņas par savu tautu. Caur observatorijas kupolu vērojām mislikus. Tie drīz vien mūs pamanīja, bet, pārliecinājušies, ka starot nav vērts un ka sadragāt kupolu nebūs iespējams, nelikās par mums vairs ne zinis.
Stiprā, caurspīdīgā kupola patvērumā es augām dienām pētīju šos savādos radījumus. Salīdzināju sevi ar bioloģijasstudentu, kurš mikroskopā pētī jaunatklātus mikrobus vai nepazīstamus kukaiņus. Tiesa, mans stāvoklis bija neapskaužams, jo šeit trūka jebkādas iespējas eksperimentēt. Visu šo gūstā pavadīto mēnesi es velti lūkoju izprast misliku kustības. Gandrīz pilnīgi droši var sacīt, ka neviens cits plašajā pasaulē tagad nepazīst šīs būtnes tik labi (nerunājot, protams, par mislikiem pašiem) kā mēs ar Ilnu. Un tomēr mēneša beigās nepavisam nebijām gudrāki kā sākumā. Šajos neparastajos metāla briesmoņos neatklājām neko tādu, ko mūsu izpratnē varētu dēvēt par organizētu darbību, neko; kas atgādinātu instinktu, pat ne kaut ko līdzīgu visvienkāršākajam tropismam. Taču mana pieredze Sansinas salā liecināja, ka mislikam piemīt ne vien saprāts, kam gan nav nekā kopēja ar mūsējo, bet arī jūtas, kas mums labāk uztveramas.
Acīmredzot maņu orgāni mislikiem ir, kaut gan grūti iedomāties, kādi: kupolam misliki nekad neuzgrūdās, ja neskaita pirmās dienas, kad viņi lūkoja to sadragāt. Mūsu esamību šīs būtnes noteikti nojauta. Pēc kāda laika mēs pat iemācījāmies atšķirt «pazīstamos» ienaidniekus no «svešajiem», kuri garāmejot velti raidīja uz mums savus starus. Daži, kurus viegli varēja pazīt pēc īpašā bruņu veidojuma, šajā mirušajā pilsētā uzturējās pastāvīgi.
Lūk, mani novērojumi par misliku dzīvi: šīs nemitīgi kustīgās būtnes miegu, šķiet, nepazīst. Vairāk nekā piecdesmit stundu pēc kārtas mēs arIlnu pārmaiņus vērojām kādu misliku, kurš mūsu kupola tuvumā nepārtraukti meta neizprotamus līkumus. Pa vienam misliki sastopami retumis,, kaut gan tas nenozīmē, ka tie dzīvotu baros. Misliku grupējumi ātri izirst, un tie bez noteikta iemesla rāpo no vienas grupas uz citu. Reizēm, sapulcējušies kopā pa simt vai pat vēl vairāk, misliki saplūst viengabalainā metāla masā. Tāds stāvoklis var ilgt no dažām minūtēm līdz pāris stundām. Pēc tam masa atkal sadalās atsevišķos individos. Sākumā uzskatīju to par misliku vairošanās procesu, taču, baram sadaloties, atsevišķo indivīdu skaits nemainījās. Novērojumus traucēja mūsu lukturu vājā gaisma, jo ārpus gaismas loka apkārtne grima necaurredzamā tumsā, bet galvenais — mums trūka aparāta skaņu ierakstiem. Es nebūtu žēlojis neko, lai tikai tajās dienās manā rīcībā būtu bijusi domu pastiprinātāja ķivere, kādu tiku lietojis Sansinas alā. Iespējams, ka tad man būtu izdevies tuvāk iepazīt šo metāla briesmoņu dabu. Bet šeit, ieslēgtam caurspīdīgajā kupolā, man vajadzēja samierināties ar pasīva vērotāja lomu.
Galu galā man izveidojās zināma teorija par misliku izcelšanos, un ar to es vēlāk iepazīstināju Aszu. Viņš manus uzskatus atzina par pilnīgi pamatotiem. Tu, bez šaubām, zini, ka temperatūrā, kas ir tuva absolūtajai nullei, metāli, kas vada elektrību, kļūst ultravadītspējīgi un pretestība tajos gandrīz zūd. Iespējams, ka ar šādām parādībām izskaidrojama misliku senču izcelšanās un ka no tagadējiem mislikiem tie atšķīrās tāpat kā pirmā dzīvā šūna uz Zemes no mums, cilvēkiem. Varbūt kādas mirušas planētas elektromagnētiskajā laukā ar sarežģītu, paātrinātu svārstību amplitūdu reiz nokļuvis kāds dzelzs niķeļa kristāls un no tā izveidojies kaut kas līdzīgs dzīvai elektriskai šūnai. Ja pieļauj šādu iespēju, tad misliku evolūciju var izskaidrot tapat kā dzīvības evolūciju uz Zemes. Indukcijas ceļā šis kristāls izraisīja savdabīgas dzīvības formas citos kristālos ar jauniem variantiem un jaunām, daudz sarežģītākām īpašībām. Kaut gan misliku nāvējošais izstarojums nav elektromagnētiska parādība, tomēr katru no šīm būtnēm ietver spēcīgs elektromagnētisks lauks.
Trešajā dienā mūsu ūdens krājumi izsīka un mēs bijām spiesti atstāt savu slēptuvi. Sim nolūkam izvēlējāmies brīdi, kad ārpusei, bija redzami tikai divi misliki. Izgāju laukā pirmais un ar pāris šāvieniem tos iznīcināju. Tikmēr Ilna steidzās piepildīt mugursomas ar sastingušā gaisa un ledus gabaliem. Pēc tam ar lielām pūlēm atvēru vienu metāla lādi apakšējā zālē. Lādes dibenā, kaudzē sakrautas, gulēja metāla plāksnes ar kmēru rakstu zīmēm līdzīgiem gravējumiem. Šo lādi pārvērtām ūdens tvertnē. Kad izgājām laukā otrreiz, pa kreisi no observatorijas atradām gluži tīra, sasaluša ūdens blāķus. Tā mēs savu rezervuāru piepildījām līdz malām. Mums nudien bija veicies, jo nākamajās dienās simtiem misliku nemitīgi lodāja ap mūsu torni.
Atceroties šo neticami laimīgo apstākļu sagadīšanos, man ikreiz gribas sev jautāt, vai patiesi mūs toreiz nesargāja kāda augstāka vara? No otras puses, tie, kuriem nelaimējas, vairs neatgriežas un nevar neko pastāstīt) bet tādu, bez šaubām ir vairākums; atgriežas tikai tie, kuriem talkā nāk labvēlīgi apstākļi — laimīgs gadījums vai kas cits. Un tomēr, dienām ritot, es sāku šaubīties, vai paliksim dzīvi. Arī Ilna bija atmetusi cerības glābties. Šī cīņās tik drosmīgā meitene ieslīga dziļās skumjās, galvenokārt brāļa bojā ejas dēļ. Izmisis raudzījos, kā viņa ar katru dienu kļūst bālāka un drūmāka, gandrīz neko neēd un zaudē spēkus. Pieķērusies manam elkonim, meitene stundām ilgi sēdēja man blakus. Un kaut gan abi zinājām, ka mīlam viens otru, šī apziņa nedeva mums mierinājumu, jo sinzu stingrā morāle liedz runāt par maigām jūtām, ja ģimenē ir sēras. Atklāt mīlestību sinzu meitenei, kas tikko zaudējusi tuvinieku, butu ne vien netaktiski, bet nozīmētu nekaunīgu apvainojumu.