- Ēna? Tur!
Ēna aši pārlūkoja sirdsapziņu. Tīra. Taču tā nebija nekāda garantija, ka neiestigsi mēslos līdz ausīm. Cietumā tā gadās.
Viņi abi gāja, var teikt, līdzās, soļiem atbalsojoties metālā un betonā.
Ēna juta, ka rīkles galu aizžņaudz bailes, rūgtas kā veca kafija. Pienācis tas, no kā viņš baidījās. Tuvojas nelaime…
Prāta stūrītī skanēja balss, čukstēdama, ka spriedumam pieliks vēl gadu. Ietupinās karceri. Noraus rokas. Nocirtis galvu. Ēna centās sevi pārliecināt, ka tās ir muļķības, tomēr sirds dauzījās kā negudra, gatava izlauzties no krūtīm.
- Es tevi, Ēna, nesaprotu, Vilsons ierunājās.
- Kas tur ko nesaprast, ser?
- Nesaprotu. Tu esi sasodīti kluss. Pārlieku pieklājīgs. Lēnīgs kā večuks, bet cik tad tev gadu? Divdesmit pieci? Divdesmit astoņi?
- Trīsdesmit divi.
- Bet kas tu esi? Meksikānis? Čigāns?
- Nezinu teikt. Varbūt.
- Varbūt sajaucies ar melnajiem? Vai tev ir melnā asinis, Ēna?
- Iespējams, ser.
Ēna tik gāja, skatīdamies taisni uz priekšu. Galvenais tagad bija izturēt līdz galam.
- Nuja. Bet es zinu tikai vienu: kaut kas man tevī nepatīk. Vilsonam bija gaiši smilškrāsas mati, gaiša smilškrāsas
seja un smilškrāsas smaids.
- Tu drīzumā mūs pamet?
- Es ceru, ser.
- Tu atgriezīsies. Pēc acīm redzu. Tu esi sūdabrālis, Ēna. Ja man šeit būtu kāda teikšana, neviens no jums, mērgļiem, netiktu ārā. Iemestu jūs bedrē un aizmirstu uz visiem laikiem.
Iemestu kazemātā, nodomāja Ēna, bet neko neteica. Viņš bija apguvis izdzīvošanas likumus: nerunāt pretī, neuzsākt sarunu ar apsardzes vīriem, ne ar vienu neapspriest noziegumu nožēlošanu, atbrīvošanas vai recidīvisma rādītājus. Izvairīties no jokiem un gudrām piezīmēm un, ja bija jārunā ar cietuma amatpersonām, ja vien bija iespējams, labāk neteikt neko lai izvairītos no jebkādiem pārpratumiem. Runāt tikai tad, ja tev to liek. Atsēdēt savu laiku. Iznākt no cietuma. Braukt mājās. Izkarsēties vannā. Pateikt Lorai, ka mīli viņu. Uzcelt dzīvi no jauna.
Viņi gāja gar vairākiem sargposteņiem. Ik reizi Vilsons uzrādīja apliecību. Vēl augšā pa kāpnēm, un tad jau abi stāvēja pie galvenā cietumsarga kabineta durvīm, uz kurām melniem burtiem bija rakstīts priekšnieka vārds: G. Patersons. Pie durvīm karājās miniatūrs luksofors.
Tajā dega sarkana gaisma.
Vilsons nospieda pogu zem luksoforiņa.
Mirkli abi klusēdami gaidīja. Ēna domās atkārtoja, ka viss būs labi un piektdienas rītā viņš sēdēs lidmašīnā uz īglpointu, lai gan pats tam neticēja.
Sarkanā gaisma nodzisa, un iedegās zaļā. Vilsons atvēra durvis. Abi iegāja kabinetā.
Triju gadu laikā Ēna priekšnieku bija redzējis vairākas reizes. Vienreiz viņš vadāja pa zonu kādu politiķi. Otrreiz apspiežot cietumnieku dumpi, viņš uzrunāja ieslodzītos, kas bija sadzīti grupās pa simts cilvēkiem, un paziņoja, ka cietums ir pārpildīts un tāds arī paliks, tāpēc būs ar to jāsamierinās.
Tuvumā Patersons izskatījās sliktāk. Iegarena seja, sirmi, militārā ezītī apcirpti mati. Viņš smaržoja pēc Old Spice. Aiz priekšnieka muguras bija plaukts, pilns ar grāmatām. Katras nosaukumā bija vārds "cietums". Uz nevainojami tīrā rakstāmgalda nebija nekā, izņemot tālruni un noplēšamo humoristisko kalendāru Far Side. Labajā ausī viņam bija dzirdes aparāts.
Lūdzu, apsēdies!
Ēna apsēdās, pārsteigts par pieklājību. Vilsons nostājās viņam aiz muguras.
Priekšnieks atvēra atvilktni, izņēma mapi un nolika uz galda.
- Te rakstīts, ka tev piespriesti seši gadi par uzbrukumu un smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Nosēdēji trīs gadus. Piektdien tev bija jāiet laukā.
Bija? Pakrūtē kaut kas iestrēga. Cik tad ilgi vēl te jāpaliek gadu? Divus? Visus trīs? Taču viņš neko nejautāja, tikai attrauca:
-Jā, ser.
Priekšnieks aplaizīja lūpas.
- Ko tu teici?
- Es teicu jā, ser.
- Ēna, izlaidīsim tevi jau šopēcpusdien. Tu tiec atbrīvots dažas dienas pirms termiņa.
Priekšnieka balsī nebija priecīga toņa, izklausījās, it kā viņš nolasītu nāves spriedumu.
Ēna pamāja, gaidīdams, kas sekos.
Priekšnieks uzmeta skatienu lapai sev priekšā.
- Te ir paziņojums no Džonsona slimnīcas īglpointā… Tava sieva. Nomira šīrita pirmajās stundās. Gāja bojā satiksmes negadījumā. Man tiešām žēl.
Ēna atkal pamāja.
Vilsons klusēdams aizveda viņu uz kameru. Atslēdza durvis, ielaida iekšā un tikai tad ierunājās:
- Tikpat kā jociņš par labo un slikto ziņu, vai ne? Labā tiksi ātrāk brīvībā. Sliktā tava sieva ir mirusi.
Vilsons iesmējās, it kā tas tiešām būtu ģeniāls joks.
Ēna neteica ne vārda.
* * *
Apstulbis viņš kravāja savu mantību, lielāko daļu atstādams citiem. Hērodota vēsture palika kamerā, tāpat arī grāmata par monētu trikiem, un, mirkli šaubījies, Ēna atstāja arī darbnīcā nočieptās tumšās, gludās, melnās metāla ripiņas, kas kalpoja monētu vietā, pirms viņš bija uzgājis Lokija monētas.
Brīvībā būs citas monētas, īstas monētas. Viņš noskuvās un pārģērbās civildrēbēs. Pēc tam izgāja pa vairākām durvīm, zinādams, ka nemūžam vairs pa tām neieies, un juzdams sirdī tukšumu.
Sāka līt. Un tad no pelēkajām debesīm pēkšņi gāza stindzinoši auksts lietus. Ledus adatiņas cirtās sejā, un lietus izmērcēja plāno mēteli īsajā gājienā līdz dzeltenajam savulaik skolas autobusam, kam viņš bija jāaizved uz tuvāko pilsētu.
Līdz autobusam visi bija izmirkuši līdz pēdējai vīlītei. Astoņi devās projām, pusotrs tūkstotis palika. Ēna sēdēja autobusā un drebinājās, līdz ieslēdzās apsildīšanas ierīce. Domās viņš pārlika, ko tagad darīs, kurp dosies.
Galvā nelūgti sāka drūzmēties rēgaini tēli. Iztēlē viņš pirms daudziem gadiem atstāja citu cietumu.
Veselu mūžību viņš bija turēts bez gaismas, apaudzis ar mežonīgu bārdu, sapinkātiem matiem. Sargi pa pelēku akmens kāpņu telpu aizveda viņu uz košu, krāsainu laukumu ar ļaudīm un precēm. Bija tirgus diena. Burzma un krāsas apžilbināja, liekot žmiegt acis gaismā, ko saule lēja pār laukumu. Viņš ieelpoja sāļo valgmi, kas piesātināja gaisu, un tirgus labumu smaržas, bet pa kreisi saulē vizuļoja ūdens…
Autobuss spēji apstājās sarkanā gaisma.
Visapkārt gaudoja vējš. Pa priekšstiklu turp un atpakaļ smagi švīkstēja slotiņas, izplūdinādamas pilsētas siluetu, pārvēršot to dzeltenos pleķos un sarkanā neonā. Bija vēla pēcpusdiena, bet caur stiklu izskatījās, ka pienākusi nakts.
-Velns lai parauj! iesaucās vīrs, kas sēdēja Ēnam aiz muguras, slaucīdams apsvīdušo stiklu un noskatīdamies izmirkušā stāvā, kas steidzās pa ietvi. Baigā čiepa!
Ēna norija siekalas. Negaidot iešāvās prātā, ka viņš nav vēl izraudājies, vispār neko nejūt. Nebija nedz asaru, nedz žēluma. Itin nekā.
Prātā ienāca pazīstams puisis, Džonijs Lārčs, pirmais cietuma kameras biedrs. Viņš bija stāstījis, kā savulaik, nosēdējis piecus gadus aiz restēm, ticis brīvībā ar simts dolāriem kabatā un biļeti uz Sietlu, kur dzīvoja viņa māsa.
Džonijs Lārčs aizkļuvis līdz lidostai, pasniedzis sievietei pār leti biļeti, bet viņa lūgusi uzrādīt autovadītāja apliecību.
Džonijs to parādījis. Tiesību derīguma termiņš bija beidzies pirms dažiem gadiem. Sieviete paziņojusi, ka dokuments neder. Viņš atbildējis, ka, iespējams, braukšanai neder, bet dokuments paliek dokuments, tur ir viņa foto, viņa garums un svars, turklāt kas gan, viņasprāt, viņš, velns lai parauj, ir, ja ne viņš?