Darījums tika nokārtots skaidrā naudā, un Matijas svainis neprasīja ne pircēja vārdu, ne dokumentus, vienīgi naudu.
Ar piecsimt piecdesmit dolāriem kabatā Ēna brauca vispirms uz rietumiem, tad uz dienvidiem, turēdamies uz starpštatu šosejas. Grabažā bija radio, kas ieslēgts klusēja. Ceļa norāde vēstīja, ka viņš atstāj Viskonsinu un iebrauc Ilinoisā. Garām aizslīdēja karjers ar lielām, zilām gaismas arkām, kas dega palsajā ziemas mijkrēslī.
Apstājies viņš paēda kafejnīcā "Pie mammas", pagūdams tikt iekšā īsi pirms pārtraukuma.
Pirms katras pilsētas līdz ar galveno informāciju norādēs bija papildu ziņas (Mūsu pilsētas iedzīvotāju skaits ir 720.).
Papildzlme sludināja, ka pilsētas sportisti, jaunāki par 14 gadiem, ieguvuši trešo vietu aiz goda pjedestāla starpštatu basketbola turnīrā vai ari tur noticis Ilinoisas meiteņu, jaunāku par 16 gadiem, cīkstoņu pusfināls.
Braucot Ēnas galva slīga lejup un ar katru minūti spēki izsīka. Vienreiz viņš neievēroja sarkano gaismu, pēc tam mašīnas sānos gandrīz ietriecās dodžs, kuram pie stūres sēdēja sieviete. Ticis laukā no pilsētas, Ēna iebrauca tukšā traktoru ceļā šosejas malā un novietoja mašīnu pie rugaines ar sniega plankumiem, kurā nesteidzīgi kā bērinieku rinda procesijā staigāja melni, trekni savvaļas tītari. Izslēdzis dzinēju, viņš izstiepās aizmugures sēdekli un aizmiga.
Tumsa. Krišanas sajūta: viņš kā Alise kūleņoja lejā pa milzīgu caurumu. Simts gadus ilgs kritiens tumsā. Garām slīdēja sejas, kas parādījās tumsā, acumirklī izirdamas un izgaisdamas, pirms Ēna paguva tām pieskarties…
Un tad kritiens pēkšņi un strauji aprāvās. Ēna stāvēja alā un vairs nebija viens. Viņš skatījās pazīstamās acīs: lielās, valgās, melnās. Acis samirkšķinājās.
Apakš zemes, jā. Pazīstama vieta. Smirdēja pēc miklas govs. Uz alas mitrajām sienām plaiksnīja uguns, izgaismojot bifeļa galvu ar cilvēka ķermeni māla krāsā.
- Vai tiešām nevarat likt mani mierā? Ēna purpināja. Es negribu neko, tikai gulēt.
Bifeļa galva lēni pamāja. Lūpas nekustējās, bet Ēnas galvā atskanēja balss:
- Kurp braukdams. Ēna?
- Uz Kairo.
- Kāpēc?
- Kurp citur lai es brauktu? Tāda ir Trešdienas griba. Es dzēru viņa medaļu.
Pat sapņu pasaulē bija jāpakļaujas likumam: viņam ne prātā neienāca šaubīties. Viņš bija dzēris Trešdienas medaļu trīskārt, apzīmogodams līgumu; vai bija kāda cita izvēle?
Bifeļcilvēks iebāza roku ugunskurā, parušināja ogles un salauztus žagarus, lai uguns degtu labāk.
- Tuvojas vētra, viņš teica. Uz radījuma plaukstām bija pelni, un viņš tās noslaucīja gar krūtīm, atstādams uz kailās ādas ogļmelnas švīkas.
- To jūs atkārtojat vienā laidā. Vai drīkstu uzdot jautājumu?
Iestājās klusums. Uz spalvainās pieres nolaidās muša. Bifeļcilvēks to aizgaiņāja.
-Jautā!
- Vai tā ir taisnība? Vai tiešām tie cilvēki ir dievi? Viss šķiet tik… Ēna aprāvās un tad turpināja, … neiespējami.
īstais apzīmējums tas nebija, taču nekas labāks viņam prātā neienāca.
- Kas ir dievi? bifeļcilvēks jautāja.
- Nav ne jausmas, Ēna atzinās.
Atskanēja klauvējieni, nepielūdzami un truli. Ēna gaidīja, ka radījums kaut ko teiks, paskaidros, kas ir dievi, atmezglos samudžināto murgu, kurā bija pārvērtusies visa viņa dzīve. Viņam bija auksti.
Tuk. Tuk. Tuk.
Atvēris acis, Ēna stīvi uzslējās sēdus. Viņam sala, debesis aiz mašīnas loga bija satumsušas luminiscējoši violetas, iezīmējot robežu starp mijkrēsli un nakti.
Tuk. Tuk.
- Paklau, mister! kāds sauca.
Ēna pagrieza galvu. Pie mašīnas kāds stāvēja, bet tumstošajās debesīs bija redzams tikai mazliet tumšāks siluets. Pastiepies Ēna mazliet nolaida mašīnas logu. Nožāvājies vienreiz, tad otrreiz, viņš atsaucās:
- Sveiki!
- Vai kaut kas noticis? Neesat slims? Dzēris?
Balss bija smalka kā sievietei vai zēnam.
- Ar mani viss kārtībā, Ēna atbildēja. Uzgaidiet.
Atvēris durvis, viņš izkāpa laukā, izstaipīja sāpošos locekļus un kaklu. Pēc tam saberzēja rokas, lai asinis sāktu riņķot un pirksti sasiltu.
- Ūja! Tu nu gan esi milzis!
- Visi tā saka, Ēna atbildēja. Bet kā tevi sauc?
- Par Samu, balss atbildēja.
- Tu esi viņš vai viņa?
- Viņa. Agrāk biju Samija ar i, virs kura zīmēju smaidošu ģīmīti, bet tad man tas galīgi apriebās, jo tā darīja pilnīgi visi, tāpēc pārstāju.
- Skaidrs, meitēn Sam. Paej, lūdzu, malā un pagriezies pret ceļu.
- Kāpēc? Tu esi nojūdzies slepkavnieks, vai?
- Neesmu, Ēna atbildēja, bet man vajag čurāt un gribas kaut nedaudz privātuma.
- Nūja. Labi. Viss kārtībā! Man pielēca. Skaidrs. Es tevi ļoti labi saprotu. Nevaru pat pačurāt, ja kāds ir blakuskabīnē. Man ir kautrīgā pūšļa sindroms.
- Lūdzu, ātrāk…
Meitene devās uz mašīnas otru galu, bet Ēna piegāja dažus soļus tuvāk laukam, atvilka džinsu rāvējslēdzēju un ilgi jo ilgi čurāja pie sētas staba. Pēc tam viņš atgriezās pie mašīnas. Mijkrēšļa pēdējā gaismiņa jau bija pārvērtusies tumsā.
- Vai tu vēl tepat? viņš uzsauca.
- Jā, meitene atbildēja. Tev nu gan ir pūslis kā Lielais Ontario ezers! Impērijas rodas un brūk, bet tu vēl čurā. Es to visu dzirdēju no sākuma līdz beigām.
- Paldies! Ko tu gribi?
- Nu, es tikai gribēju paskatīties, vai tev nav slikti. Zini, ja tu būtu miris vai būtu notikusi kāda cita nelaime, es pasauktu pogainos. Taču logi bija aprasojuši, un es nospriedu, ka varbūt vēl esi dzīvs.
- Vai tu esi vietējā?
- Nē. Balsoju mašīnas jau no Medisonas.
- Tas ir bīstami.
- Es tā ceļoju piecreiz gadā nu jau trīs gadus. Un joprojām esmu dzīva. Uz kurieni tu brauc?
- Uz Kairo.
-Jauki, meitene sacīja. Bet es uz Elpaso. Svētkos palikšu pie krustmātes.
- Tieši līdz turienei es tevi nevarēšu aizvest, Ēna atvainojās.
- Ne jau Elpaso Teksasā. Arī Ilinoisā ir Elpaso. Dažas stundas uz dienvidiem. Vai zini, kur tagad esam?
- Nē, Ēna atsaucās. Nav ne jausmas. Kaut kur uz šosejas numur piecdesmit divi?
- Nākamā pilsēta būs Peru, Sama paskaidroja. Ne jau Peru. Ilinoisā. Ļauj man tevi apostīt. Pieliecies!
Ēna pieliecās, un meitene apostīja viņa seju.
- Viss kārtībā. Dzēris neesi. Vari sēdēt pie stūres. Braucam!
- Kāpēc tu domā, ka es tevi kaut kur vedīšu?
- Tāpēc, ka esmu jaunava sprukās, meitene atbildēja, bet tu esi bruņinieks baltā… nē netīrā mašīnā. Vai zini, ka tev uz sānstikla ir uzrakstīts Nomazgā mani!?
Iekāpis mašīnā, Ēna atvēra pasažieru durvis. Gaisma, kas, atverot durvis, citās mašīnās iedegas, šajā neiedegās.
- Nē, viņš atbildēja, neievēroju.
Meitene iekāpa mašīnā.
- Tā biju es, viņa atzinās. Es to uzrakstīju. Kamēr vēl nebija tumšs.
Ieslēdzis dzinēju un priekšējos lukturus, Ēna pagrieza auto uz ceļu.
- Pa kreisi, meitene sacīja priekšā.
Pagriezis pa kreisi. Ēna brauca tālāk. Pēc dažām minūtēm ieslēdzās apkure un mašīnā ieplūda brīnumjauks siltums.
- Tu visu laiku klusē, meitene ierunājās, pasaki kaut ko!
- Vai tu esi cilvēciska būtne? Ēna painteresējās. Godīga, labestīga, dzimusi sievietes un vīrieša savienībā, dzīva, elpojoša cilvēciska būtne?