- Labāka nekā jelkad, misters Ibiss atbildēja. Mīļi pasveiciniet no manis mammu!
- Noteikti, viņa atbildēja un aizsteidzās projām.
-Apbedīšanas biroja vadītājam neklājas apvaicāties par
veselību. Cilvēki var nodomāt, ka izlūkojam klientus, misters Ibiss pusbalsī paskaidroja. Varbūt iesim paskatīties, vai jūsu istaba jau sakārtota?
No elpas nakts gaisā cēlās garaiņi. Viņi gāja gar veikaliem, kuru skatlogos mirdzēja Ziemassvētku ugunis.
- Paldies par laipno uzņemšanu! Ēna sacīja. Es to neaizmirsīšu.
- Esam parādā jūsu darba devējam. Turklāt Dievs man liecinieks vietas mums pietiek. Veca, liela māja. Vai zināt, agrāk te bija vairāk cilvēku. Tagad esam palikuši tikai trīs. Jūs mums netraucēsiet.
- Interesanti, cik ilgi man pie jums jāpaliek?
Misters Ibiss pašūpoja galvu.
- Par to nekādu ziņu man nav. Taču priecājos, ka ieradāties, turklāt varam piedāvāt jums darbu. Ja nebūsiet pārāk izvēlīgs un izturēsieties pret mirušajiem ar cieņu.
- Bet ko, Ēna jautāja, jūs Kairo darāt? Vai izvēlējāties šo vietu nosaukuma dēļ?
- Nē. Nepavisam ne. Īstenībā apvidus pārņēma vārdu no mums, bet reti kurš to zina. Senos laikos te bija vieta, kur cilvēki sanāca kopā, lai tirgotos un apmainītos ar ziņām.
- Jaunās pasaules apgūšanas laikos?
- Varētu tā teikt, misters Ibiss pamāja. Labvakar, miz Simonsa! Jaukus Ziemassvētkus jums arīdzan! Cilvēki, kas mani šurp atveda, atceļoja pa Misisipi sensenos laikos.
Spēji apstājies ielas vidū, Ēna blenza uz viņu.
-Jūs gribat teikt, ka senie ēģiptieši pirms piectūkstoš gadiem brauca uz šejieni tirgoties?
Misters Ibiss uzreiz neatbildēja, tikai ar šmakstu nosmīkņāja.
- Pirms trīstūkstoš piecsimt trīsdesmit gadiem. Plus mīnus daži gadi, viņš paziņoja.
- Labi, Ēna atbildēja, pieņemsim. Bet ko tad viņi tirgoja?
- Neko daudz, misters Ibiss turpināja. Zvērādas. Pārtikas preces. Varu no raktuvēm, kas atradās aptuveni tur, kur tagad ir Mičiganas štata pussala. Kopumā ekspedīcija cieta neveiksmi. Pūles neatmaksājās. Iebraucēji šeit bridi uzturējās, atcerējās par mums un ziedoja mums, daži tirgotāji nomira ar drudzi un tika šeit apbedīti, bet tad atlikušie devās projām, atstājot mūs šeit.
Apstājies ietves vidū, misters Ibiss lēni pagriezās un iepleta rokas.
- Visa valsts jau desmittūkstoš gadu un ilgāk ir liela stacija. Jūs jautāsiet: bet kā tad Kolumbs?
- Dabiski, Ēna paklausīgi atsaucās. Ko teiksiet par viņu?
- Kolumbs tikai atkārtoja to, ko citi bija paveikuši pirms tūkstošiem gadu. Kolumba ceļojums uz Ameriku nav nekas īpašs. Par tiem ceļojumiem es šad un tad uzrakstu kādu stāstu.
Viņi gāja tālāk.
- Patiesus stāstus?
- Zināmā mērā jā. Ja gribat, iedošu vienu vai divus palasīt. Adresēts tiem, kas vēlas zināt. Personiski un es runāju kā Scientiflc American abonents man ļoti žēl to profesionāļu, kuri nezin kur atrod maldinošu galvaskausu, kas piederējis neīstajai cilvēku grupai, tāpat ari statujas un kultūras liecības, kas zinātniekus izsit no sliedēm, un tad visi sāk spriedelēt par neparasto, nevis neiespējamo, un tieši tāpēc man viņu žēclass="underline" ja kaut kas šķiet neiespējams, tas uzreiz izgaist no ticamības zonas, lai cik tur būtu patiesības. Piemēram, tiek atrasts Japānas aborigēnu rases ainu galvaskauss, kas pierāda, ka aini bijuši Amerikā jau pirms deviņtūkstoš gadiem. Vai arī cits piemērs, kas liecina par polinēziešu klātbūtni Kalifornijā apmēram divtūkstoš gadus vēlāk. Tikmēr zinātnieki murminādami cenšas uzminēt, kurš no kura cēlies, bet galveno jautājumu pamet novārtā. Dievs vien zina, kas notiktu, ja viņi tiešām atklātu tuneļus, pa kuriem ieradās hopi. Tas gan satricinātu zinātni, varat man ticēt.
Jūs jautāsiet: vai īri ieradās Amerikā jau viduslaikos? Bet protams! Tāpat kā velsieši un vikingi, un afrikāņi no Rietumu krasta, kas vēlāk tika pārdēvēts par Vergu jeb Ziloņkaula krastu, un visi tirgojās ar Dienvidameriku, bet ķīnieši ieradās Oregonā pat vairākas reizes un sauca to par Fu Sang. Savukārt baski pirms tūkstoš divsimt gadiem ierīkoja slepenās sakrālās zvejas vietas Ņūfaundlendas piekrastē. Tagad jūs, jādomā, teiksiet: bet, mister Ibis, tie taču bija pirmatnējie cilvēki, viņiem nebija lokatoru, nebija vitamīnu tablešu un ātrgaitas lidmašīnu.
Ēna neko neteica un arī negrasījās teikt, bet, juzdams, ka tā pieklājas, pajautāja:
- Vai tad ne?
Zem kājām kraukstēja pēdējās rudens lapas, sastingušas salā.
- Daudzi kļūdās, uzskatīdami, ka pirms Kolumba neviens nebija devies tālos jūras ceļojumus. Jaunzēlandē, Taiti un neskaitāmās Klusā okeāna salās taču apmetās cilvēki, kas atceļoja laivās, un viņu navigācijas māka pārsteigtu pašu Kolumbu. Āfrikas bagātība balstījās uz tirdzniecību, lai arī galvenokārt ar Austrumiem, Indiju un Ķīnu. Mēs, Nīlas tauta, jau sirmā senatnē atklājām, ka niedru laivā var apceļot pasauli, ja vien ir pietiekami daudz pacietības un pietiekami daudz krūku dzeramā ūdens. Uz Ameriku senos laikos tik bieži neceļoja tāpēc, ka te nebija lielu iespēju tirgoties, turklāt Amerika arī ir ļoti tālu.
Galu galā viņi stāvēja pie lielas ēkas, kas bija celta, kā mēdz teikt, karalienes Annas stilā. Ej nu sazini, kas tā par karalieni Annu, Ēna prātoja, un kāpēc viņai tā patika mājas Adamsu ģimenes gaumē. Tas bija vienīgais nams kvartālā, kura logos nerēgojās slēģi. Iegājuši pa vārtiem, abi devās apkārt ēkai.
Misters Ibiss izņēma saišķi ar atslēgām un ar vienu no tām atvēra lielas dubultdurvis. Viņi iegāja plašā, nekurinātā telpā, kurā bija divi cilvēki. Liela auguma tumšādains vīrietis ar milzīgu metāla skalpeli rokā un mirusi meitene, padsmitgadniece, kas gulēja uz gara porcelāna galda, kurš atgādināja gan leti, gan izlietni.
Pie sienas uz korķa dēļa virs mirušās bija piespraustas vairākas viņas fotogrāfijas. Vienā meitene smaidīja: skolas laika portrets. Otrā viņa bija kopā ar trim draudzenēm: laikam izlaiduma tērpos, meitenes melnie mati virs galvas bija sakārtoti sarežģītā mezglā.
Tagad viņa sastingusi gulēja uz porcelāna ar vaļējiem matiem pār pleciem, tie bija pieķepuši sakaltušām asinīm.
- Tas ir mans partneris, misters Šakālis, Ibiss sacīja.
- Mēs jau esam pazīstami, Šakālis atbildēja, atvainojiet, ka nesniedzu jums roku.
Ēna pameta skatienu uz mirušo meiteni.
- Kas ar viņu notika? viņš painteresējās.
- Nemācēja izvēlēties īsto zēnu, Šakālis atbildēja.
- Ne jau vienmēr tas ir liktenīgi, misters Ibiss nopūtās, bet šoreiz gan. Zēns bija piedzēries, ar nazi, bet meitene teica, ka laikam ir ceribās. Zēns neticēja, ka tas ir viņa bērns.
- Viņa tika sadurta… misters Šakālis paskaidroja un sāka uzskaitīt brūces. Atskanēja klikšķis viņš nospieda pedāli, savienotu ar nelielu diktofonu uz blakusgalda.
- Piecas reizes. Trīs naža brūces krūškurvja kreisajā pusē. Pirmā starp ceturto un piekto ribu, blakus kreisajai krūtij, divi, komats, divi centimetri garas; otrā un trešā zem kreisās krūts sestajā starpribu posmā, viena otru pārklāj, trīs centimetrus garas. Krūškurvja augšgalā, kreisajā pusē, otrajā starpribu posmā, ir divus centimetrus gara brūce, un vēl viena, piecus centimetrus gara, viens, komats, seši centimetri dziļa, kreisā pleca muskuli, griezta brūce. Visas brūces iesniedzas dziļi krūtis. Citu acīm redzamu ievainojumu nav.
Vīrs noņēma kāju no pedāļa. Ēna ievēroja, ka virs galda auklā karājas mazs mikrofons.
- Tātad esat ari tiesu eksperts? Ēna pajautāja.