- Pie mums tas ir politisks amats, Ibiss paskaidroja. Galvenais tiesu eksperta uzdevums ir iespert līķim. Ja mirušais nesper pretī, ierēdnis izraksta nāves apliecību. Šakālis ir, kā mēdz teikt, sekcijas prožektors. Viņš strādā apkaimes medicīniskā eksperta vadībā. Veic autopsiju, sagatavo audu paraugus analīzēm. Jau nofotografējis mirušās brūces.
Šakālis nelikās par viņiem ne zinis. Paņēmis lielu skalpeli, viņš izdarīja milzīgu V griezumu sāka ar abiem atslēgkauliem un savienoja griezienus zem mirušās krūšukaula. Pēc tam viņš pārveidoja V par Y, atkal veicot dziļu griezumu, šoreiz no krūšukaula līdz kaunuma kaulam. Pēc tam Šakālis paņēma no plaukta tādu kā mazu, smagu hroma svārpstu un zāģīti medaljona lielumā, lai pabeigtu darbu. Ieslēdzis ierīci, viņš pārzāģēja mirušās ribas abpus krūšukaulam.
Meitene atvērās kā maks.
Ēna saoda maigu, nepatīkami uzmācīgu, asu miesas smārdu.
- Domāju, ka smirdēs trakāk, viņš izmeta.
- Viņa vēl pavisam svaiga, Šakālis paskaidroja. Zarnas nav skartas, tāpēc pēc mēsliem nesmako.
Ēna neviļus novērsās, ne riebumā, kā varētu gaidīt, bet vēlēdamies meitenei sniegt kaut cik privātuma. Diez vai kaut kas varētu būt vēl kailāks par šo uzšķērsto būtni.
Šakālis izvilka zarnas, kas līķa vēderā un iegurnī spīdēja un locījās kā čūskas. Izlaidis tās caur pirkstiem, centimetru pēc centimetra, viņš mikrofonā paziņoja, ka nekā neparasta nav, un beigās ielika zarnas spainī uz grīdas. Pēc tam viņš ar vakuumsūkņi izpumpēja no līķa visas asinis, nomērīja tilpumu un izpētīja krūškurvi. Mikrofonā skanēja ziņojums:
- Sirds somiņā trīs dūrieni, brūces pilnas ar sarecējušām un šķidrām asinīm.
Pēc tam Šakālis pagrāba mirušās sirdi, nogrieza tai augšgalu, pagrozīja rokā, izpētīja. Nospiedis pedāli, viņš ziņoja:
- Divas brūces sirds muskulī. Labajā sirds kambarī viens, komats, pieci centimetri, kreisajā sirds kambarī viens, komats, astoņi centimetri gara, plēsta brūce.
Pēc tam viņš izņēma abas plaušas. Kreisā bija sadurta un saplakusi. Plaušas viņš nosvēra, arī sirdi un nofotografēja brūces. No katras plaušas nogriezis pa gabaliņam, viņš ielika tos traukā.
- Formaldehīds, misters Ibiss izpalīdzīgi čukstēja.
Tikmēr Šakālis atkal runāja mikrofonā, aprakstīdams, ko
dara, ko redz, un izņemdams no meitenes ķermeņa aknas, kuņģi, liesu, aizkuņģa dziedzeri, abas nieres, dzemdi un olnīcas.
Katru orgānu viņš nosvēra, ziņodams, ka tas ir normāls un neievainots. No katra nogrieza pa šķēlītei un tās ielika traukā ar formaldehīdu.
No sirds, aknām un vienas nieres Šakālis nogrieza vēl pa gabaliņam un strādādams tos nesteidzīgi košļāja.
Nezin kādēļ Ēnam tāda darbošanās nešķita piedauzīga, bet pareiza un cienījama.
- Kā būs, vai paliksiet pie mums kādu laiciņu? Šakālis pajautāja, košļādams meitenes sirds gabaliņu.
-Ja pieņemsiet mani, Ēna atbildēja.
- Protams, pieņemsim, misters Ibiss sacīja. Nav neviena pret, bet par gan ir daudz. Pie mums jūs varēsiet justies drošs.
- Ceru, ka neiebilstat, ka būs jāguļ zem viena jumta ar mirušajiem, Šakālis piebilda.
Ēna uzreiz atcerējās Loras auksto, rūgto lūpu pieskārienu.
- Neiebilstu, Ēna sacīja, vismaz, kamēr viņi paliek miruši.
Šakālis pagriezās un noskatījās ar tumšbrūnajām acīm, kas bija tik neizprotamas un aukstas kā tuksneša sunim.
- Pie mums visi paliek miruši uz mūžīgiem laikiem, viņš strupi izmeta.
- Man gan šķiet, Ēna sacīja, ka mirušie var viegli atgriezties dzīvē.
- Nepavisam ne, Ibiss apstrīdēja. Pat zombijus rada no dzīvajiem, vai zināt. Pietiek ar pulverīti, mazliet psalmu, drusku piepūles, un zombijs gatavs. Dzīvs, lai gan citi domā, ka miris. Bet likt mironim atgriezties dzīvē cilvēciskajā veidolā ir grūti, un tas prasa milzīgas pūles.
Bridi klusējis, viņš piebilda:
- Vecajā zemē, senos laikos, tad bija vieglāk.
- Tolaik cilvēka ka varēja piesaistīt miesai uz piectūkstoš gadiem, Šakālis paskaidroja, Piesaistīt vai atsvabināt. Bet tas jau bija dziļā pagātnē.
Paņēmis visus izņemtos orgānus, viņš ar cieņu salika tos atpakaļ ķermeņa dobumos. Beigās ielicis zarnas un krūšukaulu, pārvilka pāri ādu. Pēc tam paņēma resnu adatu ar diegu un veikliem, ātriem dūrieniem aizšuva vēderu tikpat kā futbola bumbu, un līķis no gaļas gabaliem atkal pārvērtās meitenē.
- Bet tagad man vajag alu, Šakālis paziņoja. Novilcis gumijas cimdus, viņš iemeta tos atkritumu kastē, bet tumšbrūno halātu ielika veļas grozā. Pacēlis kartona paplāti ar traukiem, kuros bija nelieli sarkani, brūni un violeti orgānu gabaliņi, Šakālis teica:
- Ejam?
Visi trīs devās pa sētas kāpnēm augšup uz virtuvi, kas bija izkrāsota baltos un brūnos toņos. Nopietna, godājama telpa, kuras iekārtojums droši vien bija saglabāts no divdesmitā gadsimta divdesmitajiem gadiem. Pie sienas savā nodabā rūca milzu saldētava Kelvinator. Atvēris tās durvis, Šakālis salika plauktiņos traukus ar liesas, nieru, aknu, sirds paraugiem un izcēla trīs brūnas pudeles. Tikmēr Ibiss atvēra bufetes stiklotās durvis un izņēma trīs slaidas glāzes. Pēc tam viņš pamāja Ēnam, lai tas sēžas pie virtuves galda.
Ielējis glāzēs alu, Ibiss vispirms pasniedza to Ēnam un tad Šakālim. Alus bija gards, rūgts un tumšs.
- Labs gan, Ēna uzslavēja.
- Mēs paši brūvējam, Ibiss palielījās. Senāk ar to nodarbojās sievietes. Viņām alus padevās labāk nekā mums, bet tagad esam palikuši trīs vien. Es, viņš un viņa.
Ibiss pamāja uz brūnu kaķeni, kas saldi gulēja groziņā virtuves kaktā.
- Sākumā mūsējo bija vairāk. Bet tad Sets mūs atstāja šeit kā izlūkus kad tas īsti bija, pirms diviem gadu simteņiem?
Droši vien. Saņēmām no viņa pastkartes, sūtītas no Sanfrancisko 1905. un 1906. gadā. Pēc tam iestājās klusums. Bet nabaga Hors… Runātāja balss aizlūza, un nopūties viņš purināja galvu.
- Es viņu šad tad redzu, Šakālis piebalsoja un ierāva alu, kad braucu savākt līķus.
- Es par sevi atstrādāšu, Ēna solīja, kamēr te dzīvošu. Tikai pasakiet, kas jādara, un būs izdarīts.
- Darbu tev atradīsim, Šakālis atsaucās.
Brūnā kaķenīte atvēra acis un izstaipīja kājas. Attipinājusi pa virtuves grīdu, viņa pieglauda galvu Ēnas zābakam. Ēna pieliecās un ar kreiso roku pakasīja tai pieri, aiz ausīm, paieskāja kaklu. Kaķene tīksmi izliecās un ielēca viņam klēpī, piespiedās krūtīm un ar auksto purniņu pieskārās degunam. Saritinājusies Ēnas klēpī, viņa atkal aizmiga. Viņš to pabužināja: kažociņš mīksts, pati silta un patīkama gulēja viņa klēpī; varētu nodomāt, ka te kaķenītei ir drošākā vieta pasaulē, un arī viņš jutās omulīgi.
Alus galvā patīkami šalca.
-Jūsu istaba ir augšā, kāpņu galā, blakus vannas istabai, Šakālis paziņoja, darba drēbes karājas skapī redzēsiet pats. Vispirms droši vien gribēsiet nomazgāties un noskūties.
Ēna tieši tā ari darīja. Nodušojās, stāvēdams čuguna vannā, pēc tam noskuvās, ļoti nervozi, ar Šakāļa aizdoto taisno bārdas nazi. Nazis bija nepiedienīgi ass, ar perlamutra spalu, un Ēnam radās aizdomas, vai tik ar to pēdējo reizi neskuj miroņus. Tādu rīku viņš lietoja pirmo reizi, tomēr nesavainojās. Noskalojis bārdas krēmu, Ēna apskatīja sevi kailu mušu izraibinātajā spogulī. Augums bija vienos zilumos: uz krūtīm un rokām jaunie zilumi klājās virsū vecajiem, kurus bija sarūpējis Trakais Svīnijs. No spoguļa viņā vērās aizdomu pilnas acis.