Bet pēc tam šķita, ka viņa roku kāds satver, paceļ bārdas nazi un asmeni piespiež rīklei.
Tā būtu laba izeja. Ēna iedomājās. Viegla. Un, ja pasaulē ir kāds, kas to uztvertu ar vēsu prātu un visu satīrītu, nokārtotu, tad tie ir abi vīri, kas sēž lejā pie virtuves galda un dzer alu. Nebūs vairs nekādu raižu. Nebūs Loras. Nebūs noslēpumu un sazvērestību. Nebūs murgu. Tikai miers, klusums un atpūta uz visiem laikiem. Veikls vēziens no auss līdz ausij. Tik vien tā darbiņa.
Tā viņš tur stāvēja, pielicis asmeni pie rīkles. No vietas, kur asmens pieskārās ādai, jau sūcās asins strūkliņa. Ēna pat nemanīja, kurā brīdī sev iešņāpa. Klau, viņš teica, gandrīz vai dzirdēdams ausīs čukstus, tev nemaz nesāpēs. Pārāk ass, lai nodarītu sāpes. Viss būs galā, tu pat neko nemanīsi.
Pēkšņi vannas istabas durvis pavērās šaura sprauga tik vien, lai pa to gar stenderi iesprauktos brūna kaķa galva un ziņkārīgi ieņaudētos.
Paklau, Ēna brīnījās, es taču aizslēdzu durvis!
Savāzis slepkavniecisko bārdas nazi, viņš atstāja to uz izlietnes malas un tad ar tualetes papīra gabaliņu nosusināja rētiņu. Beigās, aplicis ap vidukli dvieli, Ēna devās uz savu istabu.
Guļamistaba, tāpat kā virtuve, varēja būt iekārtota ap 1920. gadu; blakus kumodei un spogulim stāvēja mazgāšanās galdiņš un krūka. Kāds jau bija nolicis uz gultas drēbes: melnu uzvalku, baltu kreklu, melnu kaklasaiti, baltu apakškrekliņu un apakšbikses, melnas zeķes. Uz apdiluša persiešu paklāja blakus gultai bija noliktas melnas kurpes.
Ēna apģērbās. Viss bija labākās kvalitātes, tomēr nekas nebija jauns. Interesanti, kam tas viss ir piederējis? Varbūt viņam būs jāvalkā miruša cilvēka zeķes? Jākāpj miroņa kurpēs? Spoguļa priekšā Ēna sakārtoja kaklasaiti, un tagad šķita, ka attēls ironiski smaida.
Šobrīd jau bija grūti noticēt, ka viņš ir domājis par pašnāvību. Attēls spogulī sarkastiski smaidīja, kārtodams kaklasaiti.
Viņš pakasīja degunu un izjuta atvieglojumu, ka atspulgs atkārtoja šo kustību.
- Klau, Ēna uzrunāja spoguļattēlu. Varbūt tu zini ko tādu, ko nezinu es?
To pateicis, viņš jutās muļķīgi.
Nočīkstēja durvis, un pa spraugu ieslīdēja kaķene. Tā liegi aizpēdoja pāri istabai un beigās uzlēca uz palodzes.
- Klau, Ēna sauca, es taču aizvēru durvis! Skaidri atceros, ka aizvēru.
Kaķene uzmeta viņam jautājošu skatienu.
Acis viņai bija tumši dzeltenas, dzintara krāsā. No palodzes kaķenīte ielēca gultā, kur saritinājās mīkstā kamolā un atkal aizmiga: dzīvs kaķa spilvens uz vecā pārklāja.
Atstājis istabas durvis atvērtas, lai dzīvnieks tiek laukā un arī lai telpa mazliet izvēdinās, Ēna devās lejā pa kāpnēm. Pakāpieni krakšķēja un čīkstēja, kā iebilzdami pret smagumu un gribēdami, lai tiem liek svētu mieru.
- Nolādēts, jūs labi izskatāties, Šakālis teica, gaidīdams lejā pie kāpnēm, nu jau melnā uzvalkā, gandrīz tādā pašā kā Ēnam.
- Vai esat kādreiz vadījis katafalku?
-Nē.
- Visam reiz jānotiek pirmoreiz, Šakālis atbildēja. Katafalks stāv mājas priekšā.
* * *
Nelaiķe bija veca sieviete. Viņu reiz sauca Lila Gudčailda. Mistera Šakāļa vadībā Ēna pa šaurajām kāpnēm uznesa saliekamus alumīnija ratiņus viņas guļamistabā un blakus gultai salika tos darba kārtībā. Pēc tam viņš paņēma zilu, caurspīdīgu plastmasas maisu, novietoja blakus ķermenim uz gultas un atvilka rāvējslēdzēju. Mirusī bija ieģērbta rozā naktskreklā un zeltītā halātā. Pacēlis trauslo aizgājēju viegli kā spalviņu, Ēna ietina viņu segā un ielika maisā. Aizvilcis rāvējslēdzēju, viņš uzlika maisu uz ratiņiem. Tikmēr Šakālis sarunājās ar vecu jo vecu vīrieti, kurš Lilas Gudčaildas dzīves laikā bija bijis viņas vīrs. Vairāk runāja vecītis, Šakālis galvenokārt klausījās. Brīdī, kad Ēna vilka ciet rāvējslēdzēju maisam ar misis Gudčaildu, večuks sūrojās par bērnu un arī mazbērnu nepateicību, lai gan tā neesot viņu, bet vecāku vaina ābols taču nekrīt tālu no ābeles, viņš pats gan bērnus esot labāk audzinājis.
Šakālis un Ēna divatā nonesa ratiņus ar nelaiķi pa šaurajām kāpnēm. Vecais vīrs abiem sekoja, vēl aizvien runādams, galvenokārt par naudu, alkatību un nepateicību. Viņam kājās bija istabas čības. Lejā pa kāpnēm un tālāk pa ielu Ēna turēja smagāko ratiņu galu, beigās vilkdams to pa apledojušo ietvi līdz katafalkam. Šakālis atvēra aizmugurējās durvis. Redzēdams, ka Ēna vilcinās, viņš mudināja:
- Vienkārši ņem un grūd iekšā! Riteņi pacelsies paši.
Ēna pagrūda, riteņi griezdamies pacēlās augšup, un ratiņi
uzšļūca tieši uz katafalka grīdas. Šakālis parādīja, kā visu sastiprināt, un Ēna beigās aizvēra katafalku. Šakālis pacietīgi uzklausīja večuku, nu jau atraitni, kas, šķiet, nemanīja aukstumu: vecītis čībās un peldmētelī ziemas laikā uz ielas stāstīja Šakālim, kādi maitasputni ir viņa bērni nudien uzglūnoši maitasputni, kas to vien gaida, lai sagrābtu to mazumiņu, kuru viņi ar Lilu saskribinājuši, un kā viņi abi pārcēlās uz Sentluisu, tad Memfisu un Maiami, līdz beigās apmetās Kairo, un cik jauki, ka Lila nenomira pansionātā un ka viņu pašu tāds liktenis šausmina.
Pavadījuši vecīti līdz mājām, viņi uzveda to arī augšā pa kāpnēm. Laulātā pāra guļamistabas stūrī dūca televizors. Iedams tam garām, Ēna ievēroja, ka ziņu diktors pasmīn un piemiedz ar aci. Pārliecinājies, ka neviens neskatās, Ēna atbildēja ar paceltu vidējo pirkstu.
- Večukam nav naudas, Šakālis sacīja, kad viņi bija atgriezušies katafalkā. Rit viņš atnāks pie Ibisa un izvēlēsies lētāko bēru variantu. Nelaiķes draugi mēģinās pārliecināt, ka pieklājīgi jāatvadās no sievas mājās, tā man šķiet. Bet viņš kurnēs. Žēlosies par naudas trūkumu. Kuram tad mūslaikos ir nauda? Jā, un pēc pusgada nomirs pats. Labākajā gadījumā pēc gada.
Katafalka starmešu gaismā kūleņodamas virpuļoja sniegpārslas. Dienvidos sāka snigt.
- Vai viņš ir slims? Ēna pajautāja.
- Ne jau tādēļ. Sievietes parasti pārdzīvo vīriešus. Viri tādi kā viņš pēc sievu aiziešanas ilgi neiztur. Pats redzēsiet: viņš nevarēs atrast sev vietu, viss pazīstamais būs aizgājis līdz ar sievu. Večuks nogurs, izbālēs, beigās padosies un aizies viņsaulē. Varbūt viņu paņems plaušu karsonis vai varbūt vēzis, varbūt sirds apstāsies. Vecums, viss cīņas spars vējā. Un tad jāmirst.
Ēna aizdomājās.
- Šakāli, paklau?
-Jā?
- Vai jūs ticat dvēselei?
Ēna negribēja tā jautāt, bet vārdi izlauzās paši. Vajadzēja pateikt ne tik tieši, taču viņš nezināja, kā.
- Kā nu kurš to uztver. Manos laikos viss bija skaidrs. Pēc nāves jāstājas soģu priekšā, jāatbild par ļaunajiem un arī labajiem darbiem, un, ja ļaunie darbi ir smagāki par spalvu, dvēsele un sirds tiek atdota dvēseļu ēdājam Ammetam aprīšanai.
- Tad jau viņš ir apēdis daudz cilvēku.
- Ne tik daudz, kā varētu domāt. Spalva ir tiešām smaga. Mēs pie tās spalvas stipri piestrādājām. Vajag būt izcilam ļaundarim, nodarīt nezin ko. Te pieturi, uzpildes stacija! Paņemsim pāris galonu.
Ielās valdīja klusums tādu var sajust tikai tad, kad pārslo pirmais sniegs.
- Rādās, mums būs balti Ziemassvētki, Ēna, uzpildīdams degvielu, sacīja.
-Jā. Nolādēts! Tas jaunavas dēls ir viens laimīgs zēns.
- Jēzus?
- Tiešām veiksminieks. Iekritis mēslu bedrē, spēja izkāpt ārā, smaržodams pēc rozēm. Velns parāvis, tā taču nav viņa dzimšanas diena, vai zinājāt? Atņēma to Mitram. Neesat vēl saticis? Tas ar sarkano cepuri. Jauks zēns.