- Neesmu. Manuprāt, ne.
-Jā… Te Mitra nav redzēts. Viņam patīk kara spēles. Varbūt atgriezies Vidējos Austrumos un tur atpūšas, bet vispār man liekas, ka viņš ir zudis. Tā gadās. Vienudien katram kareivim impērijā jāizpeldas tava upurvērša asinis. Nākamajā dienā neviens pat neatceras tavu dzimšanas dienu.
Logu tīrītāji švīkstēdami grūda malā sniegu, saspiežot sniegpārslas tīra ledus lodītēs un virpuļos.
Luksoforā pēkšņi iedegās dzeltenā gaisma, tad sarkanā; Ēna uzlika kāju uz bremzēm. Katafalks uz tukšā ceļa nozvalstljās un apstājās.
Iedegās zaļā gaisma. Ēna uzņēma ātrumu līdz desmit jūdzēm stundā, kas uz slidenā ceļa šķita piemērots. Ar otro ātrumu katafalks bija mierā, jādomā, tas bieži brauca tādā gaitā, aizkavēdams satiksmi.
- Labs ātrums, Šakālis atkal ierunājās. Te Jēzus labi iekārtojies. Bet reiz runāju ar viru, kas bija redzējis viņu balsojam uz ceļa Afganistānā, un neviens nepieturēja, lai pavestu kādu gabaliņu. Vai zināt? Viss atkarīgs no atrašanās vietas.
- Manuprāt, tuvojas īsta vētra, Ēna atbildēja, domājot laikapstākļus.
Kad Šakālis beidzot atbildēja, viņš runāja pavisam par ko citu.
- Ņemsim kaut vai mūs ar Ibisu, viņš iesāka, pēc pāris gadiem izkritīsim no aprites. Šis tas ir atlikts nebaltām dienām, bet tādas te jau ilgāku laiku, un, jo gads, jo bēdīgāk. Hors, piemēram, pavisam traks, galīgi nojūdzies, visu laiku lido kā vanags un pārtiek no ceļu negadījumu upuriem. Kas tad tā par dzīvi? Bastu jūs jau pazīstat. Mēs esam labākā stāvoklī nekā vairums citu. Mums vismaz ir ticība, ar kuru doties uz priekšu. Vairumam muļķu nav pat tās. Tikpat kā apbedīšanas biznesā patīk tev vai ne, bet lielie zēni tevi nopirks un tāpēc vien, ka ir lielāki un izveicīgāki, tāpēc, ka viņi strādā. Cīnies vai necīnies, nekas, velns parāvis, nemainīsies, jo zaudējām izšķirošo kauju pirms simts, tūkstoš vai desmit tūkstoš gadiem, kad apmetāmies šajā zaļajā zemē. Mēs ieradāmies, bet Amerikai par to ne silts, ne auksts. Mūs nopērk, izspiež, un mēs dodamies ceļā. Lūk, kā. Jums taisnība. Tuvojas vētra.
Viņi nogriezās ielā ar namiem, kurā visi, izņemot vienu, bija miruši, ar akliem, aizslēģotiem logiem.
- Uzņem atpakaļgaitu, Šakālis norīkoja.
Ēna tā ari darīja, līdz katafalks skāra dubultdurvis mājas sānos. Ibiss atvēra katafalku, pēc tam morga durvis, bet Ēna atsprādzēja ratiņus un izvilka tos laukā. Ritentiņi griezās pa tukšo, līdz atdūrās pret zemi. Ēna aizstūma ratiņus līdz balzamēšanas galdam. Pacēlis Lilu Gudčaildu kā aizmigušu bērnu, viņš ar visu maisu uzmanīgi nolika to uz galda vēsajā morgā, it kā baidīdamies atmodināt.
- Ziniet, man ir pacēlājs, Šakālis ierunājas, varējāt viņu nenest.
- Nav tik traki, Ēna atbildēja, juzdams, ka pielāgojas Šakāļa runas veidam. Es esmu liels puisis. Tīrais nieks.
Bērnībā Ēna vienaudžu vidū bija pasīks, ar stūrainiem elkoņiem un ceļgaliem. Vienīgā viņa fotokartīte no bērnības laikiem Lorai tik ļoti patika, ka viņa to ierāmēja: nopietns bērns ar nevaldāmiem matiem un tumšām acīm stāv pie galda ar kūkām un cepumiem. Droši vien vēstniecības Ziemassvētku ballē: ar tauriņu, labākajā apģērbā.
Māte ar dēlu pārcēlās pārāk bieži. Sākumā Eiropas robežās, no vēstniecības uz vēstniecību viņa strādāja Ārlietu ministrijas sakaru nodaļā, atšifrēja stenogrammas un sūtīja slepenas telegrammas uz visām pasaules malām. Kad Ēnam bija astoņi gadi, abi atgriezās Savienotajās Valstīs, kur māte sāka slimot tik bieži, ka nespēja iekārtoties pastāvīgā darbā. Tāpēc viņi nepagurdami ceļoja, gadu dzīvoja vienā vietā, bet nākamo jau citā, šur tur paliekot ilgāk, ja mātes veselība uzlabojās. Taču nekur viņi nedzīvoja pietiekami ilgi, lai Ēnam būtu draugi un viņš pieķertos kādai vietai kā īstām mājām. Turklāt viņš taču bija pavisam mazs…
Ēna izauga neparasti ātri. Viņa trīspadsmitajā pavasarī puikas meklēja kašķi, centās zēnu ievilkt kautiņos, zinādami, ka paši uzvarēs. Pēc tam viņš dusmīgs un bieži vien raudādams skrēja uz tualeti mazgāt no sejas dubļus un asinis, lai neviens neredz. Pienāca vasara, ilga, brīnumaina trīspadsmitā vasara, kad Ēna vairījās no lielākiem puikām un gāja uz vietējo peldbaseinu, kura malā starpbrīžos lasīja bibliotēkā paņemtās grāmatas. Vasaras sākumā viņš tik tikko varēja noturēties virs ūdens, bet augusta beigās jau peldēja garas distances kraulā un lēca no augsta tramplīna, saulē un pie ūdens nogatavojies tumši brūns. Septembrī atgriezies skolā, Ēna atklāja, ka lielie pāridarītāji sarāvušies mazos, gļēvos radījumos un vairs viņu neaiztiek. Divi gan mēģināja, taču saņēma kārtīgu mācību, smagu, ātru un sāpīgu. Ēna saprata, ka ir kļuvis par citu cilvēku un vairs nespēja būt kluss bērns, kas par varītēm mēģina turēties malā. Turklāt viņš jau bija izaudzis liels. Gada beigās Ēna darbojās peldētāju un svarcelšanas vienībās, un treneris viņu vilināja uz triatlona komandu. Viņam patika būt lielam un spēcīgam. Tagad Ēna ticēja sev. Kautrais, klusais bērns, grāmatu tārps, bija pārtapis lielā, neaptēstā puisī, no kura neviens negaidīja neko vairāk par dīvāna ienešanu blakusistabā.
Vismaz līdz brīdim, kad viņš satika Loru.
Misters Ibiss bija sagatavojis pusdienas: risus un vārītus dārzeņus sev un misteram Šakālim. Ēnam bija nolikti cāļa gabali no KFC kartona kārbas un pudele alus.
- Es gaļu neēdu, misters Ibiss paskaidroja. Bet Šakālim tās pietiek darba laikā.
Porcija bija pārlieku liela, tāpēc Ēna daļu izbaroja kaķenei, vispirms noņemot ādiņu un kraukšķīgo garoziņu, pēc tam sadalot putnu ar pirkstiem.
- Cietumā mums bija čalis, vārdā Džeksons, viņš pie pusdienu galda stāstīja, strādāja cietuma bibliotēkā un stāstīja man, ka nosaukums Kentucky Fried Chickens nomainīts ar KFC tāpēc, ka dabiski cāļi vairs netiek piedāvāti. Produkcija ir ģenētiski modificēts mutants gluži kā milzu simtkājis bez galvas, vienīgi ar kāju posmiem, krūtīm un spārniem. Barošana notiek pa caurulīti. Čalis galvoja, ka varas iestādes šiem aizliegtu lietot vārdu cālis.
Misters Ibiss sarauca uzacis.
- Jūsuprāt, tā ir patiesība?
- Nē. Bet mans bijušais kameras biedrs Lokijs domāja, ka produkta nosaukums mainīts, jo vārds cepts neskan labi. Varbūt viņi grib, lai cilvēki domā, ka cālis izcepas pats.
Pēc pusdienām Šakālis atvainojies devās uz morgu. Ibiss aizgāja uz savu kabinetu rakstīt. Ēna vēl brītiņu pasēdēja virtuvē, izbarodams cāļa krūtiņas gabalus brūnajai kaķenītei, bet pats sūkdams alu. Kad alus bija izdzerts un cālis apēsts, viņš nomazgāja šķīvjus un galda piederumus, salika tos plauktā žāvēties un devās augšā pa kāpnēm.
Nomazgājies čuguna vannā, kurai kāju vietā bija lāča ķepas, viņš iztīrīja zobus ar vienreiz lietojamo zobu birsti un apņēmās rīt iegādāties jaunu zobu birsti.
Iegājis guļamistabā, Ēna ieraudzīja brūno kaķenīti, kas jau gulēja gultas kājgalī, pa pusei saritinājusies kamolā. Kumodes vidējā atvilktnē atradās vairākas svītrainas kokvilnas pidžamas. Droši vien septiņdesmit gadus vecas, taču smaržoja svaigi, un vienu viņš uzvilka. Pidžama bija tieši laikā tāpat kā melnais uzvalks.
Uz naktsgaldiņa pie gultas mētājās kaudzīte Reader's Digest, no kuriem neviens nebija izdots vēlāk par 1960. gada martu. Bibliotēkas darbinieks Džeksons, tas pats, kurš bija apgalvojis, ka stāsts par Kentuki ceptajiem cāļiem-mutantiem ir tīrā patiesība, bija stāstījis ari par melniem kravas vilcieniem, kuros varas iestādes nakts tumsā pārvadā politieslodzītos no slepenajām Ziemeļkalifornijas koncentrācijas nometnēm pa visu valsti. Jā, Džeksons bija arī teicis, ka CIP savos birojos visā pasaulē izmantojis Reader's Digest kā aizsegu. Visi Reader's Digest kabineti esot bijuši CIP iestādes.