Anekdote, prātā atskanēja mistera Meža balss. Kāda ir garantija, ka CIP nebija iesaistīta Kenedija noslepkavošanā?
Viņš pavēra logā spraugu, lai izvēdinātu istabu un kaķene tiktu uz balkona.
Ieslēdzis naktslampiņu, Ēna iekāpa gultā un brīdi lasīja, mēģinādams novērst domas uz citu pusi, izvēloties trulākos no trulākajiem Reader's Digest rakstiem. Pussnaudā viņš manīja, ka ticis līdz pusei rakstam "Esmu Džo aizkuņģa dziedzeris". Paguvis izslēgt naktslampiņu un nolikt galvu uz spilvena, Ēna aizvēra acis un aizmiga.
* * *
Pēc tam viņš nekādi nespēja atcerēties sapņa notikumu secību un detaļas: lai kā Ēna sasprindzināja atmiņu, tomēr prātā redzēja tikai tumšu tēlu mudžekli. Meitene. Kaut kur viņi bija tikušies, un tagad abi šķērsoja tiltu pār nelielu ezeru pilsētas vidū. Brāzmains vējš ezerā dzenāja viļņus ar putu galotnēm, viņš tajos saskatīja izstieptas rociņas.
Tur lejā, meitene sacīja. Viņa bija ģērbusies svārkos ar leoparda plankumiem, un vējš tos plivināja un svaidīja; maigā miesa starp zeķes augšgalu un svārku apakšmalu bija krēmkrāsā. Sapnī stāvot uz tilta, Ēna nokrita meitenes priekšā ceļos Dieva un pasaules priekšā, paslēpdams seju viņas kājstarpē, baudīdams skurbinošo džungļu smaržu. Sapnī viņš apzinājās, ka arī dzīvē sajūt erekciju, cietu, pulsējošu, baisu, sāpīgu kā uz pubertātes gadu sliekšņa.
Atrāvies Ēna pameta skatienu augšup, tomēr meitenes seju neredzēja. Mute atrada muti, un tad viņš juta mīkstās lūpas, ar rokām pieskardamies viņas krūtīm. Viņa rokas sāka slīdēt pār maigi zīdaino ādu, līdz beigās atgrūda un pašķīra kažokādu, kas slēpa viņas vidukli, un aizsniedzās līdz brīnišķīgi siltai, valgai spraugai, kas atvērās viņa rokā kā puķe.
Ekstāzē murrādama, meitene paņēma plaukstā viņa stingro locekli un to paspieda. Nometis malā palagus, Ēna uzgūlās viņai virsū, ar plaukstu pašķirdams kājas, bet viņa jau pati veda uz savu kājstarpi; sekoja grūdiens, brīnišķīgs grūdiens…
jau mirkli vēlāk Ēna kopā ar meiteni bija savā vecajā cietuma kamerā un viņa to kaisli skūpstīja, apvijusi rokas, cieši sakļāvusi ap viņa kājām savējās, lai stingri noturētu, un viņš pat gribēdams nespētu tikt no viņas ārā.
Savu mūžu Ēna nebija skūpstījis tik maigas lūpas. Viņš pat nebija zinājis, ka pasaulē tādas ir. Bet meitenes mēle, slīdot gar viņa mēli, gan bija asa kā smilšpapīrs.
Kas tu esi? Ēna prasīja.
Neatbildējusi viņa apmeta Ēnu uz muguras un, veikli uzsēdusies virsū, sāka viņu jāt. Nē meitene tiecās pretī viņam zīdaini maigos viļņos, ar katru vilni arvien spēcīgāk. Kustības, atsitieni un ritms atbalsojās Ēnas prātā un augumā kā vēja brāzmas virs ezera, kas dzen viļņus krastā. Nagi viņai bija asi kā adatas, tie dūra un skrāpēja Ēnas sānus, taču viņš nejuta sāpes, tikai prieku, kāda alķīmija visu pārvērta neaprakstāmas baudas mirkļos.
Ēna mēģināja atgūties un runāt, taču prātu bija pārņēmušas smilšu kāpas un tuksneša vēji.
- Kas tu esi? viņš elsdams prasīja.
Lūkodamās tumšām dzintarkrāsas acīm, viņa piespieda Ēnas mutei savējo un sāka to kaislīgi skūpstīt, tik pamatīgi un dziļi, ka uz tilta, cietuma kamerā un Kairo apbedīšanas biroja gultā Ēna gandrīz vai sasniedza baudas kalngalus. Jūtas viņu aizrāva kā viesulis papīra pūķī, tomēr viņš centās, lai pūķis nesaplīst gabalos un lidojums ilgtu mūžīgi. Beigās Ēna tomēr saņēmās. Meitene bija jābrīdina.
- Mana sieva Lora. Viņa tevi nogalinās.
- Ne jau mani, meitene atbildēja.
Prātā uzjundīja bezjēdzīga doma: viduslaikos bija tāds ticējums, ka sieviete, kas baudas kalngalā sēž vīrietim virsū, ieņems nākamo bīskapu. Tieši tā arī sacīja: ieņemt bīskapu…
Gribējās zināt viņas vārdu, tomēr trešo reizi Ēna neuzdrošinājās jautāt; tikmēr meitene piegrūda viņa krūtīm savējās, un viņš sajuta cietus krūtsgalus. Viņa spieda Ēnu lejup, grūda dziļi sevī, un šoreiz Ēna nespēja ne jāt, ne sēdēt viļņa mugurā, jo tika paņemts, grozīts un mētāts, un izliecies viņš grima arvien dziļāk. Šobrīd abi zināmā mērā bija viena būtne, kas izgaršo, dzer, apskaujas, alkst…
- Atdodies, viņa murrāja. Atdodies man. Nepretojies.
Ēna ari padevās raustīdamies un izšķīzdams, un prāta
nostūri redzēdams sevi izplūstam, lēni, cēli pārejot no viena stāvokļa citā.
Apmēram tad, pašās beigās, Ēna ieelpoja, juzdams auksta gaisa plūsmu plaušu galos, zinādams, ka jau ilgu laiku bija aizturējis elpu. Vismaz trīs gadus. Varbūt vairāk.
- Bet tagad atpūties. Maigas lūpas noskūpstīja viņa acu plakstus. Atslābinies. Līdz galam.
Pēc tam Ēna iekrita veselīgā, mierīgā bezsapņu miegā, viņš dziļi tajā ienira, un murgi viņam nerādījās.
Tā bija dīvaina gaisma. Ēnas pulkstenis rādīja bez ceturkšņa septiņi no rīta; laukā vēl bija tumšs, bet istabā virmoja gaišzila dūmaka. Ēna izkāpa no gultas. Gulēt viņš taču aizgāja pidžamā, bet šobrīd bija kails, un viņam bija uzmetusies zosāda. Piegājis pie loga, Ēna to aizvēra.
Naktī bija plosījusies sniega vētra, zemi klāja piecpadsmit centimetrus bieza sniega kārta, varbūt biezāka. Šajā pilsētas daļā pa logu parasti varēja redzēt piedrazotas, nolaistas ielas, bet tagad tās bija tīras un gluži citādas: mājas vairs neizskatījās pamestas un aizmirstas, bet gan eleganti stingas. Ielas bija pavisam izgaisušas, pazudušas zem baltā sniega.
Prātā pavīdēja nenoteikta doma. Neredzamā robeža. Jau nākamajā mirklī tā izgaisa.
Laukā bija tumšs, taču viss bija redzams kā uz delnas.
Spogulī Ēna ievēroja kaut ko dīvainu. Piegājis tuvāk, viņš skatījās, neticēdams savām acīm. Visi zilumi bija pazuduši. Ēna pieskārās sāniem, stingri piespieda pirkstus, gaidīdams negantas sāpes, kas liktu atcerēties tikšanos ar misteru Akmeni un misteru Mežu, meklēdams Trakā Svīnija dāvātos krāšņos zilumus, bet neko neatrada. Viņa seja bija tīra un neskarta. Tomēr sānos un uz muguras (Ēna pagriezās, lai to apskatītu) bija skrāpējumi, izskatījās pēc nagu švīkām.
Tātad tas nebija sapnis. Vismaz daļēji ne.
Pavirinājis kumodes atvilktnes, Ēna atrada vecus, zilus Levi's džinsus, kreklu, biezu, zilu džemperi, bet sienas skapī melnu bērinieka mēteli un to visu uzģērba.
Kājās viņš apāva savus vecos zābakus.
Mājā visi vēl gulēja. Klusītēm, cenzdamies nečīkstināt grīdas dēļus, Ēna izgāja laukā un soļoja pa sniegu, atstādams uz ietves dziļas pēdas. Laukā bija gaišāks, nekā izskatījās pa logu, turklāt sniegs atstaroja gaismiņu no debesīm.
Pēc piecpadsmit minūtēm Ēna jau bija uz tilta, kura malā bija liels paziņojums, ka viņš atstāj vēsturisko Kairo. Zem tilta stāvēja garš, tievs vīrietis, zelēdams cigareti un drebēdams. Stāvs likās pazīstams.
Pienācis pustumsā tik tuvu, ka ap vīra aci varēja redzēt sārtu rētu, Ēna sasveicinājās:
- Labrīt, Trakais Svīnij!
Pasaule bija tik klusa. Sniegoto mieru netraucēja pat satiksmes trokšņi.
- Sveiks, vecais! Trakais Svīnijs atbildēja, nepaceldams galvu. Rokā viņam bija paštīta cigarete.
- Ja tu blandīsies patiltēs, Trakais Svīnij, Ēna turpināja, ļaudis tevi noturēs par trolli.
Šoreiz Trakais Svīnijs pacēla skatienu. Ēna redzēja viņa acu baltumus ap zīlītēm. Svīnijs izskatījās nobijies.