Cilvēki izskatījās apstulbuši un noguruši tādi tie bija tikai lidostās un cietumos. Ja elle ir citi cilvēki, nodomāja Ēna, tad lidosta ir šķīstītava.
- Atvainojiet, kundze!
Sieviete atrāva skatienu no papīriem.
- Klausos.
- Kas šī ir par lidostu?
Uzmetusi viņam pārsteigtu skatienu, it kā pārliecinādamās, vai tas nav joks, sieviete beidzot atbildēja:
- Sentluisa.
- Bet es domāju, ka lidoju uz īglpointu.
- Lidojāt. Pie mums reiss tika novirzīts vētras dēļ. Vai tad viņi to nepaziņoja?
- Gan jau paziņoja. Biju iemidzis.
-Jums jārunā ar to cilvēku sarkanajā mētelī.
Darbinieks sarkanajā mētelī bija gandrīz Ēnas augumā. Līdzīgs papucītim kādā septiņdesmito gadu sitkomā. Noklikšķinājis datora taustiņus, viņš Ēnam lika skriet skriet! līdz vārtiem termināļa otrā malā.
Ēna metās cauri lidostai, tomēr, ticis līdz mērķim, viņš ieraudzīja, ka vārti veras ciet. Caur stiklu viņš noskatījās, kā lidmašīna attālinās. Tad viņš pie slēgtajiem vārtiem izklāstīja savu likstu aviolīnijas darbiniecei (mierīgā, pieklājīgā balsī, bez panikas), un viņa aizsūtīja Ēnu uz pasažieru apkalpošanas nodaļu. Tur Ēna izskaidroja, ka pēc ilgas prombūtnes ir ceļā uz mājām un autokatastrofa ir gājusi bojā viņa sieva, tādēļ ir ļoti svarīgi, lai viņš laikus nonāktu galamērķī. Laikus. Cietumu viņš nepieminēja.
Lidostas pasažieru palīgdienesta darbiniece (neliela auguma, ar brūnu ādu un dzimumzīmi deguna sānos) apspriedās ar citu sievieti un kādam piezvanīja (Nē, nav iespējams. Tas nupat atcelts.), un izdrukāja jaunu iekāpšanas karti.
- Ar to jums pietiks, viņa solīja, piezvanīsim uz vārtiem un pateiksim, ka jūs jau nākat.
Ēna jutās kā vēja nests smilšu graudiņš, kā spēļu kārts, kuru izvelk no kavas. Viņš atkal auļoja cauri lidostai, lai atgrieztos gandrīz turpat, no kurienes nule bija atskrējis.
Neliela auguma vīrietis pie vārtiem paņēma Ēnas iekāpšanas karti.
-Jā, mēs jūs gaidījām, viņš apstiprināja, noplēsdams iekāpšanas kartes talonu ar sēdvietās numuru 17D. Ēna iemetās lidmašīnas salonā, un durvis aiz viņa aizvērās.
Lidmašīnas sākuma daļā bija biznesa klase ar četrām vietām, no kurām viena vēl bija brīva. Blakus tukšajai sēdvietai sēdēja bārdains vīrietis palsā uzvalkā. Viņš pasmīnēja, kad Ēna iekāpa, pacēla delnu un ar pirkstu piesita pulkstenim.
Jā, jā, manis dēļ nokavēsi, Ēna domās pukojās. Tik vien tev tās nelaimes!
Viņš lavierēja tālāk starp sēdekļiem. Lidmašīna bija gandrīz pilna, tiešām pilna, jo, beidzot ticis līdz savai vietai, Ēna sēdeklī ar numuru 17D ieraudzīja pusmūža sievieti. Viņš parādīja savu iekāpšanas kartes talonu, bet sieviete savējo. Abi bija pilnīgi vienādi.
- Lūdzu, ieņemiet vietu! aicināja stjuarte.
- Diemžēl, Ēna atbildēja, tas nav iespējams.
Noklakšķinājusi mēli, stjuarte salīdzināja abas kartes un
veda Ēnu uz salona priekšgalu. Viņa norādīja uz brīvo vietu biznesa klasē.
- Jums šodien veicas, viņa sacīja. Vai nevēlaties kaut ko iedzert? Līdz izlidošanai pagūsiet. Un vēlāk, esmu pārliecināta, jums būs vajadzīgs vēl viens.
- Lūdzu, alu, pasūtīja Ēna. Vienalga kādu.
Stjuarte aizsteidzās.
Blakussēdētājs palsajā uzvalkā piesita ar nagu melnam Rolex.
- Tu kavējies, viņš, plati smaidīdams, paziņoja. Smaidā nebija ne kripatas no sirsnības.
- Ko, lūdzu?
- Teicu, ka tu kavējies.
Stjuarte Ēnam pasniedza alu.
Ēna mirkli apsvēra, vai blakussēdētājs nav jucis. Pēc tam nosprieda, ka vīrs laikam runā par viņu kā par pēdējo pasažieri, kuru nācās gaidīt.
- Atvainojiet, ja jūs aizkavēju, Ēna pieklājīgi teica. Jūs steidzaties?
Lidmašīna spēji atrāvās no vārtiem. Atgriezās stjuarte un paņēma no Ēnas pusizdzerto alus glāzi. Vīrietis palsajā uzvalkā smaidīja:
- Neuztraucieties, mīļā, gan jau es to labi nosargāšu!
Stjuarte atstāja svešajam glāzi Jack Daniel's, nepārliecinoši
iebilzdama, ka tiek pārkāpti aviolīnijas noteikumi ("Atļauj par to spriest man, mīļā!").
- Laiks, protams, ir vērtība, turpināja vīrietis, bet ne jau tas šobrīd ir galvenais. Es uztraucos, ka nokavēsi lidmašīnu.
- Jūs esat ļoti laipns.
Lidmašīna vēl nemierīgi dīdījās uz zemes, drebēdama nepacietībā. Dzinēji rēca, gatavi startam.
- Laipnība naudu nemaksā, atrūca vīrietis palsajā uzvalkā. Ēna, es gribu tev piedāvāt darbu!
Dzinēji ierēcās vēl skaļāk. Mazā lidmašīna rāvās uz priekšu, un Ēna atkrita atpakaļ sēdeklī. Nākamajā mirklī viņi jau bija gaisā, un lidostas ugunis lejā palika arvien blāvākas. Ēna paraudzījās uz blakussēdētāju.
Rudi, iesirmi mati, gluži īsa, sirmi ieruda bārda. Stūraina, skarba seja, gaišpelēkas acis. Uzvalks izskatījās dārgs, pakusuša vaniļas saldējuma krāsā. Pieskaņota tumšpelēka zīda kaklasaite ar piespraudi sudraba koku ar stumbru, ar zariem un garām saknēm.
Lidmašīnas pacelšanās laikā svešais turēja rokā Jack Daniel's glāzi. No tās neizšļakstījās ne lāsīte.
- Vai tad nejautāsi, kas tas par darbu? svešais nelikās mierā.
- Kā jūs mani pazīstat?
Blakussēdētājs ieķiķinājās.
- Ak, pasaulē nav nekā vieglāka kā uzzināt cilvēka vārdu! Mazliet pārdomu, mazliet veiksmes, mazliet atmiņu. Pajautā, kas tas par darbu!
- Nē! Ēna atcirta. Stjuarte viņam atnesa vēl vienu glāzi alus, un Ēna malkoja dzērienu.
- Kāpēc ne?
- Es braucu mājās. Tur mani gaida darbs. Citu man nevajag!
Vīrieša kā akmenī cirstais smaids ārēji nemainījās, tomēr
šķita manāmi jestrāks.
- Nekāds darbs tevi mājās negaida. Nekas tevi tur negaida! Bet es piedāvāju pavisam likumīgu darbu labu algu, zināmu drošību, ievērības cienīgus labumus. Piķis un zēvele, ja nodzīvosi pietiekami ilgi, izstrādāšu pat pensijas plānu. Vai tiešām tas tevi neinteresē?
- Gan jau izlasījāt manu vārdu uz somas sāna, Ēna beidzot aptvēra.
Vīrietis klusēja.
- Lai kas jūs būtu, no kurienes zināt, ka lidoju ar šo reisu? Es pats to nezināju! Ja lidmašīna nebūtu novirzīta uz Sentluisu, manis te nebūtu. Laikam esat jokdaris. Vai krāpnieks! Manuprāt, labāk būtu, ja mēs pieliktu šai sarunai punktu.
Vīrietis paraustīja plecus.
Ēna paņēma aviolīnijas žurnālu. Mazā lidmašīna debesīs lēkāja, un bija grūti koncentrēties. Izlasītie vārdi Ēnas domās peldēja kā ziepju burbuļi un nākamajā mirklī izgaisa.
Blakussēdētājs, aizvēris acis, klusēdams sūca Jack Daniel's. Ēna pārskatīja transatlantisko reisu mūzikas kanālu sarakstu. Pēc tam viņš izpētīja pasaules karti ar aviolīnijas maršrutu sarkano līniju tīklu. Kad žurnāls bija izlasīts, Ēna to negribīgi aizvēra un ieslidināja sēdekļa kabatā.
Svešais atvēra acis. Dīvainas acis, Ēna nosprieda. Pelēkas, bet viena acs bija tumšāka. Vīrietis atkal pievērsās viņam:
- Starp citu, Ēna, izsaku tev līdzjūtību saistībā ar sievas nāvi. Smags zaudējums.
Ēnam sāka niezēt dūres, tomēr viņš tikai smagi nopūtās. (Prāta stūrītī atsaucās Džona Lārča balss: Es taču teicu neērcini lidostas kuces, citādi, čalīt, tava nabaga pēcpuse atgriezīsies pie mums ātrāk, nekā pagūsi nospļauties!) Ēna noskaitīja līdz pieci.
- Jā, viņš pamāja.
Vīrietis pašūpoja galvu.
- Vajadzēja ar' tā notikt, viņš sacīja un nopūtās.