- Es tevi meklēju. Tev man jāpalīdz. Esmu savārījis baigās ziepes, viņš teica.
Pazelējis paštīto cigareti, viņš to gribēja izņemt no mutes, bet cigarete pielipa pie apakšlūpas un izjuka, izbārstot tabaku uz viņa rudās bārdas un netīrā T krekla. Trakais Svīnijs ar samelnējušām rokām tabaku nopurināja kā indīgu kukaini.
- Manas iespējas ir visai ierobežotas, Trakais Svīnij, Ēna atbildēja. Tomēr pastāsti, ko tev īsti vajag. Varbūt izmaksāt kafiju?
Leprekons purināja galvu. Izņēmis tabakmaku un papīru, viņš sāka tīt jaunu cigareti. Darbojoties rudā bārda spurojās un lūpas kustējās, bet teikt viņš neko neteica. Svīnijs aplaizīja papīra līpošo pusi. Tomēr, lai kā viņš centās, beigās sanāca tikai attāla cigaretes radiniece.
- Es neesmu trollis, nolādēts! Tie maitas ir neganti fauni, Svīnijs lādējās.
- Es zinu, ka neesi trollis, Svīnij, Ēna laipni sacīja. Kā es tev varu palīdzēt?
Trakais Svīnijs uzšķīla Zippo šķiltavas, un cigaretes gals uzliesmojis pārvērtās pelnos.
- Vai atceries, es tev rādīju, kā dabūt monētu? Atceries?
-Jā, Ēna pamāja un prāta acīm ieraudzīja zelta monētu, kas ar klusu būkšķi nokrita uz Loras zārka, bet pēc tam mirdzēja viņai ap kaklu. Atceros.
- Tu paņēmi neīsto monētu.
Patiltes drūmajā tumsā parādījās mašina, apžilbinādama viņus ar lukturu gaismu. Garāmbraucot tā samazināja ātrumu un tad apstājās. Logs noslīdēja lejā.
- Vai kas noticis, kungi?
- Paldies, priekšniek, viss pa pirmo! Ēna atsaucās. īsa rīta pastaiga.
- Tad jau labi, policists novilka. Diez vai viņš ticēja, ka viss tiešām ir kārtībā, jo projām nebrauca. Uzlicis roku uz Trakā Svinija pleca, Ēna vadīja viņu uz priekšu, projām no pilsētas, tālāk no policijas mašīnas. Logs aizvērās, tomēr mašīna palika uz vietas.
Ēna soļoja. Trakais Svīnijs arī soļoja, ik pa brīdim steberēdams.
Viņi pagāja garām zīmei ar vēstījumu "Nākotnes pilsēta". Ēna iztēlojās pilsētu ar smailēm un Frenka R. Pola torņiem, mirdzošu liegos pamatkrāsu toņos, ar burbuļveida gaisa mašīnām, kas trauc no torņa uz torni kā spīdošas spindzeles. Tāda bija Nākotnes pilsēta, un Ēnam vis nešķita, ka Kairo tādu reiz uzcels.
Policijas mašīna lēni aizslīdēja garām un tad, pagriezusies atpakaļ uz pilsētu, arvien ātrāk brauca prom pa piesnigušo ceļu.
- Labi, bet tagad pasaki, kas tev lēcies, Ēna sacīja.
- Darīju visu, ko viņš teica. Pilnīgi visu, tikai iedevu tev neīsto monētu. Kļūdījos. Tā ir paredzēta karaļiem. Saproti? Tai pat nevajadzēja nonākt manās rokās. Tāda monēta pienākas pašam Amerikas karalim. Ne jau tādiem ķēmiem kā tu vai es. Un tagad man ir lielas ziepes. Vecais, neko vairāk man no tevis nevajag, tikai to monētu! Pēc tam tu mani vairs neredzēsi. Zvēru pie sasodītā Brana, labi? Zvēru pie visiem tiem gadiem, kurus pavadīju nolādētajos kokos.
- Bet kas tev lika to visu darīt, Svīnij?
- Grimnirs. Tips, kuru tu sauc par Trešdienu. Vai zini, kas viņš ir? Zini, kas viņš tiešām ir?
- Jā. Laikam gan.
īra zilajās, trakajās acīs atplaiksnīja panika.
- Nekā slikta jau tur nebija. Nekā, ko tu varētu pārmest, tiešām nekā. Viņš tikai pieteica atnākt man uz bāru un izprovocēt tevi uz kautiņu. Teica, ka grib pārbaudīt, vai tev ir aknas.
- Neko citu viņš tev nelika darīt?
Svīnijs sarāvies drebēja. Bridi šķita, ka no aukstuma, bet tad Ēna attapās, ka tādus drebuļus jau bija redzējis. Cietumā. Tas bija narkotiku drudzis. Svīnijs bija kaut ko salietojies, gan jau heroīnu. Leprekons narkomāns? Nokniebis degošajai cigaretei galu, Trakais Svīnijs to nopurināja zemē, bet dzeltenīgo daļu ielika kabatā. Saberzējis nomelnējušos pirkstus, viņš tiem uzpūta, gribēdams sasildīt rokas. Vīra balss skanēja kā vaids.
- Paklau, vecais, atdod man to nolādēto monētu, un viss! Iedošu tev vietā citu, tikpat labu. Velns lai parauj, dabūsi veselu kravu, nolādēts!
Norāvis no galvas netīro beisbola cepuri, Trakais Svīnijs pacēla labo roku un paņēma gaisā milzīgu zelta monētu, kuru iemeta cepurē. Pēc tam viņš izvilka monētas no elpas garaiņiem, tad vēl un vēl, līdz beisbola cepure bija pilna līdz malām un Svīnijam vajadzēja turēt to ar abām rokām.
Cepuri ar zeltu leprekons pasniedza Ēnam.
- Lūdzu, viņš teica. Ņem, vecais. Tikai atdod man atpakaļ to monētu!
Ēna pameta skatienu lejup uz cepuri, pārlikdams, cik liela varētu būt tās satura vērtība.
- Bet kur es monētas iztērēšu, Trakais Svīnij? viņš prasīja. Cik daudz ir tādu vietu, kurās zeltu var pārvērst skaidrā naudā?
Šķita, ka īrs viņam iesitis, taču pagāja mirklis, un Trakais Svīnijs stāvēja kā Olivers Tvists, turēdams abās rokās cepuri, pilnu ar zeltu. Un tad viņa zilajās acīs sanesās asaras un sāka ritēt pāri vaigiem. Paņēmis cepuri, jau tukšu, viņš uzlika to galvā, kas jau sliecās uz plikpauribu.
- Bet tev jāatdod, vecais, viņš teica, vai tad es neatklāju savu noslēpumu? Es taču rādīju, kā izņemt monētas no krātuves. Parādīju, kur tās stāv. Atdod man monētu, un viss! Tā nebija mana.
- Man vairs nav tās monētas.
Trakais Svīnijs mitējās raudāt, taču viņa vaigos parādījās sārti plankumi.
-Tu… tu, nolādētais… Leprekons stostījās un vārstīja muti, nespēdams parunāt.
- Es tev nemeloju, Ēna teica. Man tiešām žēl. Ja būtu pie manis, es taču atdotu tev. Es to uzdāvināju.
Svīnija netīrās rokas uzgūla Ēnas pleciem, bet gaišzilo acu skatiens pielipa viņa acīm. Asaras bija atstājušas uz Trakā Svīnija sejas netīras švīkas.
- Cūcība, leprekons izmeta, un Ēna juta uzvēdījam tabakas, pēc alus smakojoša urīna, viskija un sviedru smārdu. Tu tiešām nemelo, maita! Atdevi mierīgi, labprātīgi. Lai nolādētas tavas tumšās acis, tu taču patiešām velns lai parauj! tu atdevi!
- Man ļoti žēl, Ēna atcerējās kluso būkšķi, kas atskanēja, monētai nokrītot uz Loras zārka.
- Žēl vai nežēl, bet es tagad esmu beigts un pagalam. Atkal jau tecēja asaras, un no vīra deguna gāzās tīri puņķi. Viņa vārdi izplūda zilbēs, no kurām tā arī īsti nevarēja izveidot vārdus. A-ā-āha-hā, Trakais Svīnijs vaimanāja. Mh-ī-īhmhī-īmmm. Degunu un acis viņš slaucīja piedurknēs, izveidojot uz sejas dīvainus rakstus, staipot puņķus pāri visai bārdai un ūsām.
Ēna saspieda leprekona augšdelmu tas bija savāds, vīrišķs žests. Esmu šeit, tas vēstīja.
- Labāk es vispār nebūtu ieņemts, leprekons pēc brīža izmeta un pacēla skatienu. Tas čalis, kam atdevi. Vai viņš tev neatdos?
- Sieviete. Es nezinu, kur viņa ir. Bet nē, neticu, ka viņa atdos.
Svīnijs rūgti nopūtās.
- Kad biju vēl kucēns, viņš sāka stāstīt, reiz zvaigžņotā naktī satiku sievieti, kas ļāva man paņurcīt savus pupus un ieskatījās manā nākotnē. Viņa man teica, ka būšu pagalam un visu pamests rietumos no saulrieta un mirušas sievietes rota apzīmogos manu likteni. Es tad smiedamies ielēju viņai miežu vīnu un atkal ņurcīju pupus, un kārtīgi nobučoju viņu uz jaukajām lūpām. Tas tik bija laiciņš! Pirmais pelēkais mūks vēl nebija ieradies mūsu zemē, tāpat arī zaļajā zemē uz rietumiem. Bet tagad… Trakais Svīnijs aprāvās pusvārdā. Pagriezis galvu, viņš ar skatienu ieurbās Ēnā. Tev nevajadzētu uzticēties.
-Kam?
- Trešdienām. Tu nedrīksti viņam uzticēties!
- Man viņam nav jāuzticas. Es pie viņa strādāju.