- Vai maz atceries, kā to dara?
- Ko tad?
Ēnam šķita, ka viņš sarunājas ar bariņu dažādu cilvēku. Paštaisns leprekons sprēgādams pārlēca no vienas personas uz nākamo, no tēmas uz tēmu, it kā viņa vēl dzīvās smadzeņu šūnas iedegtos, uzliesmotu un tad uz visiem laikiem apdzistu.
- Monētas, vecais. Monētas. Es tev rādīju, vai atceries? Pacēlis divus pirkstus pie sejas, viņš tos apskatīja un tad
izņēma no mutes zelta monētu. To viņš pasvieda Ēnam, kas jau ķerdams stiepa roku, taču monēta pusceļā izgaisa.
- Es biju piedzēries, Ēna taisnojās. Neko neatceros. Svīnijs steberēja pāri ceļam. Pasaule jau bija gaiša un balti
pelēka. Ēna viņam sekoja. Svīnijs gāja platiem soļiem, bridi pa brīdim palēkdamies, it kā klupdams, taču viņa kājas nepieļāva kritienu, tās mudināja uz nākamo neveiklo soli. Kad abi sasniedza tiltu, leprekons pieskārās ar roku ķieģeļiem un lūdza:
- Vai tev nebūtu pāris dolāru? Daudz man nevajag. Biļetei, lai tiktu no šejienes projām. Ar divdesmit dolāriem man tiešām pietiks. Nieka divdesmit!
- Cik gan tālu tu tiksi ar divdesmit dolāru biļeti? Ēna pajautāja.
- Projām no šejienes, Svīnijs atbildēja. Es vēl varu aizbēgt no vētras. Projām no pasaules, kurā narkotikas kļuvušas par masu reliģiju. Projām no visa.
Pieklusis viņš noslaucīja ar delnas virspusi degunu, bet delnu piedurknē.
Iebāzis roku džinsu kabatā, Ēna izņēma divdesmit dolārus un pasniedza Svīnijam. Lūdzu.
Svīnijs banknoti saburzīja un iegrūda dziļi eļļainās vējjakas iekškabatā, aiz ielāpa ar diviem plēsīgiem putniem sausa koka zarā, zem kuriem bija uzraksts: Mieru, tikai mieru! Tūlīt kādu nomušīšu!
Viņš pamāja.
- Ar to man pietiks, lai tiktu tur, kur man jānokļūst.
Atspiedies pret ķieģeļu sienu, Trakais Svīnijs taustījās pa
kabatām, līdz atrada neizpīpētās cigaretes galu, kuru pirmīt bija tur ielicis. Uzmanīgi, lai neapsvilinātu pirkstus vai bārdu, viņš to aizdedza.
- Es tev kaut ko teikšu, viņš iesāka, it kā līdz šim būtu klusējis. Tu staigā pa karātavu lauku, ap kaklu tev virve un uz katra pleca pa krauklim, kas gaida uz tavām acīm. Karātavu kokam ir dziļas saknes, jo tas stiepjas no debesīm līdz peklei, bet mūsu pasaule ir tikai zars, kurā šūpojas virve.
Pieklusis viņš pēc brīža turpināja:
- Mazliet jāatvelk elpa.
To pateicis, Trakais Svīnijs sakņupa un atspieda muguru pret melno ķieģeļu sienu.
- Lai tev veicas! Ēna novēlēja.
- Pie joda, esmu nolādēts, Trakais Svlnijs izgrūda. Lai nu kā… Paldies.
Ēna gāja atpakaļ uz pilsētu. Bija astoņi no rīta, un Kairo pilsēta modās. Pametis skatienu atpakaļ uz tiltu, viņš redzēja Svīnija bālo seju ar asaru un netīrumu svītrām. Leprekons noskatījās viņam pakaļ.
Tā bija pēdējā reize, kad Ēna redzēja Trako Svīniju dzīvu.
* * *
īsās ziemas dienas līdz Ziemassvētkiem ir gaismas mirkļi tumsā, kas mirušo namā aizskrien ātri.
Bija divdesmit trešais decembris, un Šakālis un Ibiss tēloja namatēvus Lilas Gudčaildas piemiņas vakarā. Virtuvē rosījās sievas ar kausiem un pannām, kastroļiem un plastmasas traukiem, bēru nama priekškambarī stāvēja zārks ar nelaiķi; tam apkārt bija salikti siltumnīcas ziedi. Istabas otrā malā bija galds, nokrauts ar kāpostu salātu, pupiņu, kukurūzas plācenīšu, cāļu, ribiņu, zirņu bļodām. Pēcpusdienā sanāca cilvēki, kas raudāja, smējās un sarokojās ar mācītāju, un to visu klusi organizēja un izrīkoja Šakālis un Ibiss svinīgos tērpos. Nākamajā rītā bija paredzētas bēres.
Kad vestibilā iezvanījās telefons (bakelīta, melns, ar kārtīgu, īstu ciparripu priekšā), misters Ibiss pacēla klausuli un tad pamāja Ēnam.
- Policija, viņš paziņoja, vai vari aizbraukt un savākt līķi?
- Protams.
- Esi diskrēts! Te būs.
Uzrakstījis uz lapiņas adresi, viņš sniedza to Ēnam, kurš pārlaida acis perfekti kaligrāfiskajam rokrakstam un, salocījis lapiņu, ielika to kabatā.
- Tur būs policijas mašīna, Ibiss piebilda.
Izgājis laukā, Ēna devās pie katafalka. Gan misters Šakālis, gan misters Ibiss bija katrs individuāli izskaidrojuši, ka katafalku vajadzētu lietot tikai bēru reizēs, bet liķu atvešanai esot mikroautobuss, kurš nu jau trīs nedēļas remontā, un vai viņš varētu katafalku vadīt ļoti uzmanīgi? Ēna uzmanīgi brauca pa ielu. Sniegs no ceļa jau bija nošķūrēts, bet Ēna, vienalga, brauca nesteidzīgi. Līķratiem taču pieklājas braukt lēni, lai gan viņš neatcerējās, kad pēdējo reizi uz ielas bija redzējis katafalku. Nāve no Amerikas ielām ir pazudusi, viņš prātoja, tagad tās klātbūtne jūtama tikai slimnīcu telpās un ātrās palīdzības mašīnās. Mēs nedrīkstam biedēt dzīvos, Ēna domāja. Misters Ibiss bija teicis, ka dažās slimnīcās mirušos pārvieto ratiņos, kuros izveidots speciāls padziļinājums. Tādējādi rodas iespaids, ka tiek stumti tukši ratiņi. Mirušie savos ceļos devās neredzami.
Šķērsielā bija novietota tumšzila policijas mašīna, Ēna iebrauca aiz tās. Patruļmašīnā sēdēja divi pogainie un no termosu vāciņiem strēba kafiju. Dzinējs darbojās, lai būtu siltāk. Ēna piebungoja pie sānu loga. -Jā?
- Esmu no apbedīšanas nama, Ēna sacīja.
- Gaidām medicīnas ekspertu, policists paskaidroja.
Varbūt tas bija tas pats, kas apstājās un runāja ar viņu zem
tilta? Melnādainais policists izkāpa, atstādams kolēģi šofera sēdeklī, un aizveda Ēnu pie atkritumu kastes. Pie tās sniegā sēdēja Trakais Svīnijs. Ar zaļu tukšu pudeli klēpī, sarmu un ledu uz beisbola cepures un pleciem. Stingu skatienu.
- Miris plencis, policists konstatēja.
- Tā izskatās, Ēna izmeta.
- Pagaidām neko neaiztieciet, policists brīdināja. Kuru katru brīdi būs klāt tiesu medicīnas eksperts. Es teiktu, ka čoms piedzērās līdz nemaņai un nosala kā suns.
-Jā, Ēna piekrita. Droši vien.
Sakņupis viņš apskatīja pudeli Trakā Svīnija klēpī.Jameson īru viskijs: divdesmit dolāru biļete, ar kuru aizbraukt projām. Piebrauca mazs, zaļš Nissan, un no tā izkāpa saguris pusmūža vīrietis ar smilškrāsas matiem un smilškrāsas ūsām. Pienācis viņš pieskārās mirušā kaklam. Viņš sper līķim, Ēnam iešāvās prātā, un ja tas nesper pretī…
- Miris, eksperts secināja. Kā ar personu apliecinošiem dokumentiem?
- Misters N.. sacīja pogainais.
Eksperts uzmeta skatienu Ēnam.
- Vai jūs būtu Šakāļa un Ibisa darbinieks?
-Jā, Ēna pamāja.
- Pasakiet Šakālim, lai noņem zobu un pirkstu nospiedumus personas identificēšanai un nofotografē. Sekciju mums nevajag. Vienīgi asinis toksikoloģijai. Vai gribat, lai sarakstu visu uz papīra?
- Nē, Ēna atbildēja. Nevajag. Es atcerēšos.
Eksperts tā kā saviebās un, izņēmis no kabatas portfeļa vizītkarti un uzšņāpis uz tās pāris vārdu, pasniedza kartīti Ēnam.
- Atdodiet Šakālim!
Beigās viņš vērsās pie visiem:
- Priecīgus Ziemassvētkus!
Tiesu medicinas eksperts aizbrauca. Policisti paņēma tukšo pudeli.
Parakstījies par misteru N., Ēna ķērās pie darba. Līķis bija stīvs un neparko negribēja mainīt sēdus stāvokli. Pieripinājis klāt ratiņus, Ēna atklāja, ka to viens gals ir paceļams augšup. Beigās viņš misteru N. sēdošu dabūja ratiņos un iestūma katafalka aizmugurē, ar seju uz priekšu. Varbūt tādējādi leprekonam pēdējais brauciens būs tīkams. Aizvilcis sānu aizkariņus, Ēna stūrēja uz apbedīšanas namu.
Kad pie sarkanās gaismas katafalks apstājās, atskanēja čērkstoša balss: