- Es gribētu jauku piemiņas vakaru, labu labo, ar skaistām sievietēm, kas slīkst asarās, aiz bēdām plēš matus, un drosmīgus vīrus, kas vaimanā un vēstī par mani, kad biju vēl uz viļņa.
- Tu esi miris, Trako Svīnij, Ēna atbildēja. Un tad jāsamierinās ar to, ko tev dod.
- Diez kas nav, nelaiķis, sēdēdams katafalka aizmugurē, nopūtās. Viņa balsī Ēna vairs nemanīja plenci narkomānu, bet tikai bezcerīgu vienaldzību, it kā vārdi tiktu raidīti no tāltālas vietas miruši vārdi mirušā frekvencē.
Iedegās zaļā gaisma, un Ēna viegli uzlika kāju uz gāzes pedāļa.
- Tomēr sarīko man piemiņas vakaru! Trakais Svīnijs neatlaidās. Ierādi man vietu pie galda un man par godu piedzeries līdz nelabumam. Ēna, tu mani nogalināji. Tu esi man parādā vismaz tādu vakaru.
- Es tevi nenogalināju, Trakais Svīnij, Ēna atbildēja. Bet divdesmit dolāri biļetei, lai tiktu projām, viņš domāja. Tevi nogalēja dzeramais un sals, nevis es.
Trakais Svīnijs neatbildēja, un līdz galamērķim katafalkā valdīja klusums. Nolicis līķratus vietā, Ēna izripināja ratiņus un ieveda līķi morgā. Viņš uzmeta Trako Svīniju uz balzamēšanas galda kā gaļas gabalu.
Pārsedzis leprekona līķi ar palagu un nolicis blakus dokumentus, Ēna devās projām. Ejot pa sētas kāpnēm, viņam šķita, ka dzird klusu, apslāpētu balsi, kā radio tālā istabā, kas saka:
- Neba mani, tīrasiņu leprekonu, varēja nogalēt dzeramais un sals! Nē, tu pazaudēji zelta saulīti, un tas mani nogalināja. Ēna, tas mani nonāvēja, pilnīgi skaidrs, tāpat kā ūdens ir slapjš, dienas garas un tas, ka beigās draugs tevi pieviļ.
Ēna gribēja Trakajam Svīnijam aizrādīt, ka tā ir rūgta filozofija, tomēr viņam bija aizdomas, ka nāve vienmēr sarūgtina.
Viņš devās uz namu, kur pusmūža sieviešu bariņš klāja foliju uz šķīvjiem un plastmasas trauciņiem ar ceptiem kartupeļiem, makaroniem un sieru.
Misters Gudčailds, nelaiķes vīrs, bija iedzinis stūri misteru Ibisu un apgalvoja, ka jau sen zinājis: neviens no bērniem
neatnāks atdot cieņu mātei. Ābols nekrīt tālu no ābeles (to viņš
atkārtoja visiem, kas klausījās). Nekrīt tālu no ābeles.
* * *
Tovakar Ēna sagatavoja papildu vietu pie galda. Katram viņš nolika priekšā glāzi, bet galda vidū -Jameson Go/d pudeli. Dārgāka īru viskija pārdošanā nebija. Vispirms visi paēda (liels šķīvis ar bēru mielasta pārpalikumiem, ko bija sagādājušas padzīvojušās dāmas), un tad Ēna pielēja glāzes līdz augšai sev, Ibisam, Šakālim un Trakajam Svīnijam.
- Kas par to, ka viņš dirn pagrabā, Ēna liedams sacīja, pusceļā uz nabagu kapiem. Šovakar pacelsim glāzes un godināsim viņu, kā pats to vēlējās.
Ēna pacēla glāzi, skatīdamies uz tukšo vietu pie galda.
- Ar Trako Svīniju dzīvu esam satikušies tikai divas reizes, viņš iesāka. Pirmajā reizē noturēju viņu par pasaules klases stulbeni, kurā iemājojis sātans. Otrajā reizē sapratu, ka čomam velnišķīgi neveicas, un iedevu naudu, lai viņš sevi nogalē. Savulaik Svīnijs parādīja man triku ar monētām, taču es to neiegaumēju, pēc tam viņš mani iekaustīja un apgalvoja, ka esot leprekons. Dusi mierā. Trakais Svīnij!
Ierāvis dzeramo, Ēna to mutē izgaršoja. Ibiss un Šakālis dzēra, paceldami glāzes pret tukšo krēslu.
Misters Ibiss iebāza roku iekškabatā un izņēma piezīmju grāmatiņu, kuru sāka šķirstīt, iekams tika līdz vajadzīgajai lappusei, un tad nolasīja Trakā Svīnija dzīves kopsavilkuma versiju.
Ja ticēt misteram Ibisam, Trakā Svīnija dzīve aizsākās vairāk nekā pirms trīstūkstoš gadiem. Viņš sargājis svētakmeni nelielā īru pļavā. Misters Ibiss atklāja leprekona mīlas dēkas, naidniekus un trakumu, kas piešķīra viņam spēku (līdz šai dienai apritē esot pēdējā stāsta versija, lai gan tā svētais saturs un senatnība jau sen esot aizmirsti). Viņš stāstīja par Svīnija pielūgsmi un dievināšanu tēvzemē, kas pakāpeniski pārvērtās atturīgā cieņā un beidzot anekdotē, par meiteni no Bantrijas, kas ieradās Jaunajā pasaulē, vezdama līdzi ticību leprekonam Trakajam Svīnijam. Vai tad meitene nakti nebija satikusi SvIniju pie dīķa, un vai tad leprekons nebija tai uzsmaidījis un saucis īstajā vārdā? Meitene atceļojusi kuģa kravas telpā kopā ar citiem bēgļiem, kuri noskatījušies, kā viņu kartupeļi zemē pārvēršas melnos dubļos, redzējuši draugus un mīļākos mirstam bada nāvē un sapņojuši par zemi, kurā var ēst līdz sātam. Bantrijas līča meitene dedzīgi sapņojusi par pilsētu, kur varētu nopelnīt, lai arī ģimene varētu pārcelties uz Jauno pasauli. Daudzi no īriem, kas ieradās Amerikā, uzskatīja sevi par katoļiem, pat tie, kas nezināja dievvārdus un reliģiju saistīja tikai ar banšiju sievieti no feju paugura, kura vaimanādama stāv pie mājas mūra, īsi pirms tajā ierodas nāve, un Svēto Bridu, savulaik Bridžetu, vienu no divām māsām (visas trīs bija Brigidas un viena un tā pati sieviete), ar stāstiem par Finnu, Oisinu, Konanu Plikgalvi pat ar mazajiem cilvēciņiem leprekoniem… (Vai tas nav lielākais īru joks? Savulaik leprekoni taču bijuši visstaltākie pakalnu ļaudis.)
To un ne to vien misters Ibiss stāstīja tovakar virtuvē. Viņa ēna uz sienas izstiepās un līdzinājās putnam, un, viskijam līstot, Ēna ieraudzīja milzīga ūdensputna galvu ar garu, līku knābi. Aptuveni tad, kad tika pacelta otrā glāze, pats Trakais Svīnijs sāka gvelzt un iestarpināt bezjēdzīgus sīkumus Ibisa stāstījumā ("…ai, kas tā bija par meiteni, ar vasarraibumainām krēmkrāsas krūtīm, ar krūtsgaliem tik spilgti sārtiem kā rītausma tai dienā, kad pusdienlaikā gāž lietus, bet ap vakaru atkal brīnišķīgi noskaidrojas…"). Tad Svīnijs centās ar abām rokām attēlot Īrijas dievu vēsturi, kas viļņiem vien ieradās no gailu zemes, Spānijas un no visas nolādētās pasaules. Ik vilnis pārvērta pēdējos īru dievus troļļos un elfos, un velns vien zina kādos vēl radījumos, līdz beidzot ieradās pati Svētā Māte Baznīca un visi īru dievi tika pārvērsti par elfiem, svētajiem vai par Mirušo karali, nevienam nelūdzot atļauju.
Paberzējis briļļu zelta rāmīti, misters Ibiss skaidroja deklaratīvāk un skaidrāk nekā parasti, tāpēc Ēna saprata, ka viņš ir pilnā (citādi par dzērumu liecināja vien sviedru lāsītes uz pieres vēsajā telpā), mādams ar pirkstu, ka viņš esot mākslinieks, tāpēc šie stāsti nav uzskatāmi par literārām konstrukcijām, bet gan par tēlainu pārradi, patiesāku par pašu patiesību. Trakais Svīnijs izmeta:
- Tūlīt redzēsi tēlainu pārradi, kad ar dūri tēlaini pārradīšu tavu draņķa purnu!
Misters Šakālis, zobus atiezis, uzrūca Svīnijam kā milzu suns, kurš negrasās kauties, bet kuru katru brīdi var pārkost tev rīkli. Svīnijam beidzot pielēca, un apsēdies viņš ielēja sev glāzē viskiju.
- Vai beidzot atcerējies, kā taisīju triku ar monētām? plati smaidīdams, leprekons vērsās pie Ēnas.
-Nē.
- Mēģini uzminēt, Trakais Svīnijs sacīja, kustinot violetās lūpas un blenžot ar aizmiglotām zilajām acīm, kad būsi tuvu atminējumam, es pateikšu.
- Delnā laikam nepaslēpi, vai ne? Ēna prasīja.
-Nē.
- Varbūt kāda ierīce? Teiksim, piedurknē vai vēl kaut kur, no kuras izšaujas monētas pa ķērienam?
- Atkal garām! Vai kādam ieliet viskiju?
- Lasīju reiz grāmatā, ka trikā "Nabaga sapnis" delnai var pielīmēt lateksa kabatiņu miesas krāsā, kurā noslēpj monētu.
- Nu gan bēdīgs piemiņas vakars Trakajam Svīnijam, kas lidoja kā putns pa visu Īriju un trakumā ēda ūdenskreses, bet tagad ir miris un viņu apraud tikai putns, suns un idiots. Nē, maisiņa tur nebija.