- Man trūkst padoma, Ēna padevās. Laikam tiešām ņēmi no zila gaisa.
Viņš to bija domājis ironiski, bet, ieraudzījis leprekona sejas izteiksmi, saprata, ka trāpījis desmitniekā.
- Tad jau tiešām, Ēna sacīja, tu ņēmi no zila gaisa.
- Gluži no gaisa ne, Trakais Svīnijs atbildēja, bet nojausma tev ir. Monētas es ņēmu no krātuves.
- Krātuve, Ēna sāka tā kā atcerēties. Jā.
- Tev vienkārši viss skaidri jāiedomājas, un pēc tam tik ņem! Saules krātuve. Tā parādās, kad pasaulē dzimst varavīksne. Tā parādās aptumsuma un vētras laikā.
Pēc tam Svīnijs demonstrēja savu triku.
Šoreiz Ēnam pielēca.
* * *
Galva sāpēja un pulsēja, bet mēle pēc garšas un taustes bija kā mušpapīrs. Spilgtā dienas gaisma žilbināja acis. Ēna bija aizmidzis ar galvu uz virtuves galda. Pilnīgi apģērbies, lai gan nezin kāpēc noņēmis melno kaklasaiti.
Nokāpis lejā uz morgu, Ēna atviegloti nopūtās, tomēr nebrīnījās, ieraudzījis uz balzamēšanas galda sēžam sastingušu misteru N. Vajadzēja pielikt spēku, lai tukšo Jameson Gold pudeli izrautu no līķa krampjaini sažņaugtajiem pirkstiem. Virs galvas skanēja kāda soļi.
Uzkāpis augšā un iegājis virtuvē, Ēna pie galda ieraudzīja misteru Trešdienu, kas ar plastmasas karoti ēda no plastmasas trauka kartupeļu salātu paliekas. Ģērbies pelēkā uzvalkā, baltā kreklā, ar tumšpelēku kaklasaiti; sudraba piespraude koks mirdzēja rīta saulē. Ieraudzījis Ēnu, viņš uzsmaidīja.
- Ak, Ēna, manu zēn! Jauki gan, ka esi piecēlies. Es jau domāju, ka gulēsi mūžīgi.
- Trakais Svīnijs miris, Ēna atbildēja.
- Es jau dzirdēju, Trešdiena atsaucās. Tiešām žēl. Protams, beigās tas sagaida mūs visus.
Žestu valodā uzmetis kaklam cilpu turpat pie ausīm, viņš noraustījās, izbāza mēli un izbolīja acis. īsa, bet satriecoša aina. Beidzot Trešdiena iedomāto virvi palaida vaļā un atplauka parastajā smaidā.
- Vai nevēlies kartupeļu salātus?
-Nē.
Ēna pārlaida ašu skatienu virtuvei un vestibilam.
- Vai nezini, kur Šakālis un Ibiss?
- Protams, zinu. Apbērē misis Lilu Gudčaildu. Laikam jau gribēja, lai ari tu palīdzi, bet es neļāvu modināt. Mums priekšā tāls ceļš.
- Mēs dodamies projām?
- Pēc stundas.
- Man jāatvadās.
- Atvadīšanās nozīme bieži tiek pārvērtēta. Tu jau vēl ar viņiem tiksies, par to es nešaubos, iekams viss būs galā.
Pirmo reizi pēc dīvainās nakts Ēna ieraudzīja brūno kaķenīti, kas saritinājusies gulēja grozā. Atvērusi acis, viņa vienaldzīgi noskatījās, kā viņš aiziet.
Tā Ēna atstāja mirušo namu. Visi melnie koki un krūmi bija kalti ledū un, zaudējuši pasaulīgumu, pārnesti sapnī. Taciņa zem kājām bija slidena.
Trešdiena veda viņu uz baltu Chevy Nova, kas stāvēja pie ceļa. Mašīna bija nesen mazgāta, Viskonsinas numurs nomainīts ar Minesotas zīmi. Aizmugures sēdeklī jau bija saliktas Trešdienas mantas. Durvis viņš atvēra ar rezerves atslēgu, jo īstā bija Ēnas kabatā.
- Pie stūres sēdīšos es, Trešdiena paziņoja. Paies vismaz stunda, līdz tu būsi lietojams.
Viņi pagriezās uz ziemeļiem, pa kreisi plūda Misisipi plata, sudrabaina straume zem pelēkām debesīm. Pelēkā, kailā kokā blakus ceļam Ēna ieraudzīja milzīgu, brūni baltu vanagu, kas neprātīgām acīm noskatījās, kā viņi brauc garām. Pēc tam, vēzēdams smagos spārnus, putns sāka lēni riņķot gaisā.
Ēna saprata, ka laiks mirušo namā bija tikai pagaidu patvērums, un jau tagad viņam radās aizdomas, ka viss noticis ļoti sen un ar kādu citu.
OTRĀ DAĻA Mai Ainsels
..
DEVITA NODAĻA
Nemaz nepieminēsim mītiskās būtnes gruvešos…
Vendija Koupa. "Poucista loze"
Kad viņi vēlā stundā atstāja aiz sevis Ilinoisu, Ēna uzdeva Trešdienām pirmo jautājumu. Ieraudzījis zirni Laipni lūdzam Viskonsinā, viņš pajautāja:
- Kas bija tie divi zeļļi, kas sagrāba mani autostāvvietā? Misters Mežs un misters Akmens? Kas viņi ir par cilvēkiem?
Automašīnas lukturi izgaismoja ziemas ainavu. Trešdiena bija paziņojis, ka pa ātrgaitas šosejām nebrauks, jo nevarot zināt, kurai pusei tās izrāda savu labvēlību, tāpēc Ēna turējās pie maziem ceļiem. Viņš neiebilda. Tas neizklausījās nemaz tik nesaprātīgi.
Trešdiena norūca:
- Aģenti, nekas vairāk. Pretinieku nometne. Melnās zīmotnes.
- Man gan šķita, Ēna atbildēja, ka viņi uzskata sevi par baltajām zlmotnēm.
- Bet protams! Tas jau nav nekāds karš, ja neesi pārliecināts par savu taisnību. Patiesi bīstams karotājs tic, ka visu viņa rīcību pamato tikai un vienīgi neapšaubāma taisnība. Tieši tāpēc viņi ir bīstami.
- Bet tu? Ēna prasīja. Kāpēc tu rīkojies tā un ne citādi?
- Tāpēc, ka tā gribu, Trešdiena atbildēja un pasmīnēja: Tieši tā ir pareizi.
Ēna jautāja atkaclass="underline"
- Bet kā jūs tikāt projām? Un vai visi?
- Tikām, Trešdiena sacīja. Lai arī par purna tiesu. Ja viņi nebūtu apstājušies, lai sagrābtu tevi, tad, iespējams, būtu saņēmuši ciet daudz mūsējo. Notikušais pārliecināja vairākas personas, kas gribēja tikai sēdēt uz žoga un noskatīties, ka es tomēr neesmu izkūkojis prātiņu.
- Bet kā jūs beigās tikāt laukā?
Trešdiena pašūpoja galvu.
- Par jautāšanu es tev nemaksāju, viņš atbildēja, esmu jau to teicis.
Ēna paraustīja plecus.
Nakti abi pavadīja motelī Super 8 uz dienvidiem no Lakrosas.
Ziemassvētki pienāca ceļā uz ziemeļiem un austrumiem. Aramzemi nomainīja priežu sili. Pilsētas viņi caurbrauca arvien retāk.
Ziemassvētku pusdienas abi ceļotāji baudīja vēlā pēcpusdienā studentu ēstuvei līdzīgā ģimenes restorānā uz ziemeļiem no Centrālās Viskonsinas. Ēna drūmi durstīja ar dakšiņu sausu tītara gaļu ar pārsaldinātu, kunkuļainu dzērveņu mērci, akmenscietiem ceptiem kartupeļiem un indīgi zaļiem konservētiem zirnīšiem. Trešdienām maltīte acīmredzot gāja pie sirds viņš negausīgi metās virsū ēdienam, čāpstinādams lūpas. Ēzdams Trešdiena kļuva arvien atklātāks, runāja, jokoja un pie izdevības pakoķetēja ar viesmīli tievu blondīni, kas izskatījās gana jauna, lai būtu izmesta no vidusskolas.
- Atvainojiet, mīļumiņ, vai es jūs neapgrūtināšu, lūgdams vēl vienu tasi jūsu brīnišķīgās karstās šokolādes? Ceru, ka neuzskatīsiet mani par nekauņu, ja teikšu, ka jums ir vienreizīgi pievilcīga, tomēr piedienīga kleita. Svētku noskaņā, bet eleganta.
Viesmīle, kura bija ģērbusies spilgti sarkanzaļos svārkos ar sudrabainu, mirdzošu Ziemassvētku vītni gar apakšmalu, ieķiķinājās, piesarka un, priecīgi smaidīdama, devās projām, lai atgrieztos ar kārtējo tasi karstās šokolādes.
- Pievilcīga, Trešdiena domīgi novilka, pavadīdams meiteni ar skatienu. Svētku noskaņā.
Diez vai sacītais bija attiecināms uz kleitu, Ēna nodomāja. Tikmēr Trešdiena, iestūķējis mutē pēdējo tītara gabalu, piegrūda zodam salveti un pastūma šķīvi uz priekšu.
-Jā. Labs gan.
Pēc tam viņš pārlaida skatienu ģimenes restorānam. Fonā skanēja Ziemassvētku dziesma "Mazais bundzinieks", kam nebija dāvanu, ko atnest, parapapam parapapam pam, rapapampam.
- Šis tas var mainīties, Trešdiena negaidīti izmeta. -Bet ne jau cilvēki… tie paliek tādi paši. Dažas blēdības ilgst mūžiem, citas ātri aprij laiks un pasaule. Mana mīļākā blēdība vairs nav praktiski pielietojama. Taču pārsteidzoši daudzas kļuvušas nemirstīgas "spāņu cietumnieks", "dūju laupījums", "viltus gredzens" (tas pats, kas "dūju laupījums", tikai kabatas portfeļa vietā ir zelta gredzens), "vijoļspēle"…