- Par "vijoļspēli" neko neesmu dzirdējis, Ēna sacīja, par citām gan. Mans vecais kameras biedrs stāstīja, ka izmantojis "spāņu cietumnieku". Viņš bija krāpnieks.
- Tiešām? Trešdienas kreisā acs nodzirkstīja. "Vijoļspēle" bija smalks, brīnišķīgs numurs. Tīrākajā izpildījumā divu cilvēku blēdība. Tiek likta lietā ļautiņu alkatība un mantkārība, kā jau visās blēdībās. Godīgu cilvēku var apmānīt, vienīgi tam vajag vairāk laika. Tā, lūk. Iedomājies, ka esam viesnīcā vai krodziņā, vai smalkā restorānā un redzam pusdienojam cilvēku. Vīrs ir paplucis, tomēr ir redzams, ka viņš ir paplucis džentlmenis ne nu gluži nodzīvojies līdz kliņķim, bet vienkārši šobrīd veiksme tam ir uzgriezusi muguru. Sauksim viņu par Ābrahamu. Pienāk laiks maksāt rēķinu, tas nav astronomiski liels, kādi piecdesmit vai septiņdesmit pieci dolāri un tavu nelaimi! Kur palicis naudas maks? Augstā debess, droši vien aizmirsies pie drauga, kas dzivo tepat tuvumā. Jāiet un maks jāpaņem! Lūdzu, saimniek, saka Ābrahams, paņem ķīlā manu veco vijoli! Veca, kā redzi, bet maizi ar to pelnu.
Ieraudzījis viesmīli, Trešdiena pasmaidīja platu plēsoņas smaidu.
- Ai, karstā šokolāde! Turklāt no Ziemassvētku eņģeļa rokām! Saki, mīļā, vai varu palūgt jūsu garšīgo maizīti, kad jums būs brīvāks brītiņš?
Viesmīle (Cik viņai varētu būt gadu? Ēna lēsa. Sešpadsmit, septiņpadsmit?) nodūra skatienu un piesarka kā roze. Trīcošām rokām nolikusi uz galda šokolādes tasi, meiča devās uz telpas galu, kur lēni rotēja kūku vitrīna; tur viņa apstājās un skatījās uz Trešdienu. Pēc tam meitene ieslīdēja virtuvē pēc maizes, ko viņš bija palūdzis.
- Tātad. Vijole veca, protams, pat nedaudz cietusi tiek ielikta futrālī, un mūsu pagaidām trūcīgais Ābrahams dodas meklēt savu maku. Tikmēr kāds labi ģērbts kungs, tikko beidzis pusdienot un pirms brīža vērojis darījumu, pienāk pie saimnieka un prasa, vai viņš gadījumā nevarētu pārbaudīt vijoli, kuru godīgais Ābrahams atstājis ķīlā?
Kāpēc gan ne? Saimnieks pasniedz vijoli, un labi ģērbtais kungs sauksim viņu par Baringtonu plaši atver muti, bet attapies to aizver un godbijīgi apskata vijoli kā cilvēks, kas svētnīcā saņēmis atļauju pieskarties pravieša pīšļiem. Ak! viņš iesaucas. Tā taču noteikti nē, nevar būt, bet tomēr jā mans dievs! Kaut kas neticams! viņš sauc, rādīdams ražotāja zlmolu, pēc tam sadzeltējuša papīra strēmeli vijoles iekšpusē. Lai gan, viņš turpina, arī bez tā visa varētu pazīt pēc pulējuma krāsas, vītnes, veidola.
Un tad Baringtons izņem no kabatas un parāda gravētu vizītkarti, kas ieceļ viņu izcilāko reto un antīko mūzikas instrumentu dīlera godā. Tātad vijole ir šedevrs? prasa saimnieks.
Jā, tieši tā, atbild Baringtons, nevarēdams vien beigt godbijīgi apbrīnot vijoli, un, ja nemaldos, tās vērtība pārsniedz simttūkstoš dolāru. Pat kā profesionāls dīleris es par tik izsmalcinātu eksemplāru maksātu piecdesmit, nē, septiņdesmit piecus tūkstošus skaidrā naudā. Man ir paziņa Rietumu krastā, kas rītdien vijoli nopirktu nedomādams, pat neapskatījis to. Man tikai jānosūta telegramma, un viņš maksās jebkuru prasīto summu. Darbonis iemet skatienu pulkstenī, un viņa seja sakritas.
Mans vilciens, viņš iesaucas, pēdējais laiks doties, citādi nokavēšu! Krietno ser, kad ierodas nenovērtējamā instrumenta saimnieks, lūdzu, iedodiet viņam manu vizītkarti, jo man diemžēl jāskrien.
To pateicis, Baringtons dodas projām kā cilvēks, kurš zina, ka laiks un vilciens negaida.
Saimnieks pārbauda vijoli, ziņkārības un alkatības sagrābts, un viņa prātā jau briest plāns. Minūtes rit, Ābrahams nenāk. Jau tuvojas vakars, un tikai tad durvīs beidzot parādās noplukušais, taču lepnais vijolnieks ar maku rokā maku, kas redzējis labākus laikus, lai gan pat vislabākajās dienās tajā nevarētu būt bijis vairāk par simt dolāriem, un izņem naudu, lai samaksātu par maltīti un visu pārējo un pretī saņemtu vijoli.
Saimnieks noliek futrāli ar vijoli uz letes, Ābrahams to paņem un piespiež kā mīloša māte bērnu pie krūtīm.
Pasakiet man, saimnieks iesāk (vīrieša, kas gatavs maksāt piecdesmit tūkstošus dolāru skaidrā naudā, gravētā vizītkarte deg viņa krūšu kabatā), cik tāda vijole maksā? Māsasmeita sapņo par vijoli, un pēc nedēļas viņai būs dzimšanas diena.
Lai es pārdotu savu vijoli! Ābrahams iebrēcas nelabā balsī. Nemūžam! Esam kopā jau divdesmit gadus. Esmu spēlējis visos Amerikas štatos. Tomēr pateikšu, kā ir, savulaik tā man izmaksāja piecsimt dolāru.
Saimnieks apvalda smaidu:
Piecsimt dolāru? Ko teiksiet, ja es došu tūkstoti, un tūlīt?
Vijolnieks izskatās priecīgs, bet tad satriekts atbild: Mīļais dievs, es taču esmu vijolnieks, ser, neko citu nemāku. Vijole mani pazīst, mīl mani, un ari mani pirksti pazīst viņu tik labi, ka varu spēlēt bez notīm tumsā. Kur es dabūšu instrumentu ar tik smalku skaņu? Tūkstoš dolāru ir laba nauda, bet vijole taču dod man maizi. Nešķiršos no viņas nepar tūkstoš, ne piectūkstoš dolāriem!
Saimnieks jūt, ka darījums brūk, bet bizness paliek bizness, un, lai iegūtu naudu, tā vispirms jāiegulda.
Astoņi tūkstoši dolāru, viņš beidzot saka. Vijole nav tik vērtīga, bet esmu to noskatījis un māsasmeitu es mīlu un loloju.
Ābrahams jau ir tuvu asarām, domādams, ka jāzaudē mīļā vijole, bet kā lai atsakās no astoņiem tūkstošiem? Vēl jo vairāk tāpēc, ka saimnieks dodas pie sienas seifa un izņem no tā nevis astoņus, bet deviņus tūkstošus, saliktus glītās paciņās, un gaida, kad tos varēs ieslidināt vijolnieka kabatā.
Tu esi lāga zēns, vijolnieks saka saimniekam. Svētais! Tomēr apzvēri, ka vijole tiks meitenes rokās! Un viņš negribīgi atdod vijoli.
- Bet ja nu saimnieks Ābrahamam iedotu Baringtona vizītkarti un sacītu, ka viņam uzsmaidījusi laime? Ēna pajautāja.
- Tad mēs zaudētu divu pusdienu cenu, atbildēja Trešdiena.
Izslaucījis ar maizes gabalu no šķīvja mērci un ēdiena paliekas, viņš čāpstinādams ar baudu to notiesāja.
- Pārbaudīsim, vai esmu pareizi sapratis, Ēna sacīja, tātad Ābrahams aiziet, kļuvis par deviņtūkstoš dolāriem bagātāks, un pie dzelzceļa autostāvvietas satiekas ar Baringtonu. Sadalījuši naudu, abi iekāpj Baringtona A klases fordā un dragā uz nākamo pilsētu. Jādomā, ka bagāžas nodalījums viņiem ir pilns ar simt dolāru vērtām vijolēm.
- Personiski es uzskatīju zem sava goda maksāt vairāk par pieciem dolāriem, Trešdiena atbildēja un pievērsās viesmīlei, kas gaidīja blakus.
- Bet tagad, mīļā, apgaismojiet mūs par jūsu bagātīgo saldēdienu izvēli Jēzus dzimšanas dienā!
Trešdiena skatījās gandrīz vai apēdot ar acīm uz meiteni tā, it kā viņa nespētu piedāvāt neko gardāku par sevi. Ēna jutās gaužām neveikli: nudien kā vecs vilks, pielavījies nepieredzējušai stirniņai, kas nezina, ka tūlīt jābēg, citādi viss beigsies izcirtumā, kur viņas kauliņus uzlasīs kraukļi.
Meitene jau atkal nosarka un pateica, ka saldajā esot ābolkūka ā la mode proti, ar vaniļas saldējuma cepurīti Ziemassvētku kūka a la mode vai ari sarkanzaļš pudiņš. Skatīdamies meitenei acīs, Trešdiena paziņoja, ka izvēlas Ziemassvētku kūku a la mode. Ēna no saldā atteicās.
-Ja runājam par blēdībām, Trešdiena turpināja, "vijoļspēle" radās pirms trīssimt gadiem vai vēl senāk. Izvēloties īstas aitas, to ari šodien var izspēlēt jebkurā Amerikas malā.