- Pirmīt teici, ka tava mīļākā blēdība vairs nav praktiska, Ēna atgādināja.
-Teicu gan. "Vijoļspēle" nav mana mīļākā blēdība. Nē, manējā ir tā sauktā "bīskapa spēle". Tajā ir viss: saviļņojums, smalka virtuozitāte, pārsteiguma mirklis. Šad un tad man ienāk prātā, ka ar nelielām izmaiņām varētu… Brīdi padomājis, Trešdiena pašūpoja galvu. Nē, tās laiks ir pagājis. Labi. Pieņemsim, ka ir 1920. gads un mēs atrodamies vidēja lieluma pilsētā varbūt Čikāgā, varbūt Ņujorkā vai Filadelfijā. Juvelierizstrādājumu lielveikals. Pa durvīm ienāk vīrietis, ģērbies kā mācītājs. Nejau kurš katrs melnsvārcis, bet bīskaps purpura mantijā! Viņš izvēlas kaklarotu, krāšņu dimantu un pērļu šedevru, par kuru samaksā ar čaukstošām simt dolāru banknotēm.
Uz virsējās banknotes rēgojas zaļš tintes traips, un veikala vadītājs pieklājīgi, tomēr noteikti viņu aizsūta pārbaudīt banknošu kaudzīti uz banku aiz stūra. Necik ilgi, un darbinieks atgriežas ar banknotēm. Banka atzinusi, ka banknotes nav viltotas. Saimnieks vēlreiz atvainojas, un bīskaps ir pati laipnība, jo labi saprot problēmu mūsdienu pasaulē taču ir tik daudz nelikumīgu un bezdievīgu tipu, visur valda netikumība un izlaidība, un kur nu vēl bezkaunīgas sievietes! Netīrība izrāpusies no rensteles un dzīvo uz kinoteātra ekrāna, ko tad citu var gaidīt? Kaklarotu ieliek kārbiņā, un veikala saimnieks kā varēdams cenšas nedomāt, kāpēc bīskapam jāpērk dimantu kaklarota tūkstoš divsimt dolāru vērtībā un kāpēc viņš par to maksā skaidrā naudā.
Sirsnīgi atvadījies, bīskaps iziet uz ielas, un acumirklī viņa plecam uzgulst smaga roka.
Glumiķi, tu glumais nelieti, vai atkal esi ķēries pie vecajiem stiķiem?
Ražena auguma dežūrpolicists ar godīga īra seju ieved bīskapu atpakaļ dārglietu veikalā.
Piedošan', vai šis vīrs nupat pie jums kaut ko nopirka? policists jautā.
Protams, ne, bīskaps taisnojas, sakiet taču, ka ne!
Patiesi, nopirka gan, juvelieris atbild, pērļu un dimantu kaklarotu, turklāt samaksāja skaidrā naudā.
Vai jūs man neparādītu banknotes? policists turpina.
Juvelieris izņem no kases tūkstoš divsimt dolārus un sniedz policistam, kas sāk pētīt naudas zīmes, pacēlis tās pret gaismu, un neticīgi groza galvu.
Ai, Glumais, Glumais, viņš saka, tu pārspēj pats sevi! Tu taču esi mākslinieks, nudien!
Bīskapa sejā atplaukst pašpārliecināts smaids.
Jūs neko nevarat pierādīt, viņš saka, pat bankā neviens neko neteica. īstas zaļās banknotes.
Par to es nešaubos, atbild dežūrpolicists, tomēr diez vai banku kāds brīdināja par to, ka pilsētā parādījies Glumais Silvestrs, tāpat arī par simt dolāru banknošu kvalitāti, kuras viņš laida apgrozībā Denverā un Sentluisā.
Policists izņem no bīskapa kabatas kaklarotu.
Tūkstoš divsimt dolāru apmaiņā pret piecdesmit centu vērtu papīru un tinti, viņš saka, acīmredzot sirdī būdams filozofs. Turklāt vēl uzdevāties par baznīcas tēvu! Jums būtu jākaunas. Policists uzliek bīskapam roku dzelžus viņš, protams, nav nekāds bīskaps un ved projām, bez vārda runas izrakstījis kvīti gan par kaklarotu, gan par tūkstoš divsimt dolāriem. Tie taču ir lietiskie pierādījumi.
- Vai banknotes tiešām bija viltotas? Ēna pajautāja.
- Protams, ne! Svaigas, tieši no bankas, vienīgi mazai intrigai ar īkšķa nospiedumu un zaļas tintes traipu.
Ēna malkoja kafiju, kas bija sliktāka nekā cietumā.
- Tātad policists nebija policists. Bet kaklarota?
- Pierādījums, Trešdiena paskaidroja. Atskrūvējis sālstrauciņa vāku, viņš izbēra uz galda sāls kaudzīti. Juvelieris saņēma kvīti ar garantiju, ka atgūs kaklarotu, tiklīdz Glumais sēdēs uz apsūdzēto sola. Visi apsveic viņu kā godīgu pilsoni, cilvēks jūtas lepns un gudro, ko stāstīt kārtējā veco zēnu saietā nākamajā vakarā, bet policists tikmēr ved viltus bīskapu laukā no veikala, vienā kabatā ielicis tūkstoš divsimt dolārus, otrā kaklarotu tūkstoš divsimt dolāru vērtībā, lai dotos uz policijas iecirkni, kurā abus neviens nemūžam neredzēs.
Viesmīle bija atgriezusies novākt galdu.
- Saki man, mīļā, Trešdiena viņu uzrunāja, vai esi precējusies?
Meitene purināja galvu.
- Neticami! Tik piemīlīga jaunkundze un vēl nav nocelta.
Trešdiena ar nagu vilka izbērtajā sālī druknus, stūrainus,
rūnām līdzīgus ķeburus. Viesmīle pasīvi stāvēja blakus, tagad atgādinādama nevis stirnu, bet trusīti, kas apžilbis kravas mašīnas lukturu gaismā, sastindzis bailēs un nezina, ko darīt.
Trešdiena tā pieklusināja balsi, ka pat Ēna otrā galda pusē tik tikko spēja viņu saklausīt.
- Cikos tev beidzas darbs?
- Deviņos. Meitene norija siekalas. Vēlākais pusdesmitos.
- Kurš motelis apkaimē ir vissmalkākais?
- Ir "Motel 6", meitene atbildēja, nekas dižs.
Trešdiena ar pirkstgaliem pārslīdēja meitenes delnas virspusei, atstādams uz ādas sāls kristālus. Meitene pat nemēģināja tos nopurināt.
- Mums, Trešdiena sacīja tik dobjā balsi, ka tā kļuva gandrīz nedzirdama, tā būs baudas pils.
Viesmīle viņā skatījās, kodīdama plānās lūpas, vilcinādamās, bet tad piekrītoši pamāja un metās uz virtuvi.
- Paklau, Ēna neizturēja, diez vai viņa ir pilngadīga, tas ir nelikumīgi.
- Es par likumiem daudz nebēdāju, Trešdiena paskaidroja. It īpaši tad, ja tie man traucē dabūt to, ko es vēlos. Dažreiz naktis ir tik garas un saltas. Turklāt meiteni man vajag ne viņas pašas pēc, bet lai uzmundrinātu sevi. Jau ķēniņš Dāvids zināja vienkāršu recepti, kā vecos kaulos uzjundīt siltas asinis: noplūc jaunavu, un tiksimies no rīta.
Nez vai meiča īglpointas viesnīcā bija nevainīga, Ēnam pēkšņi iešāvās prātā.
- Un no slimībām tev nav bail? viņš nelikās mierā. Un ja nu meitene paliek stāvoklī? Varbūt viņai ir brālis?
- Nē, Trešdiena atbildēja, slimības mani nebiedē. Tās man nelīp. Diemžēl tādi kā mēs šauj pa tukšo, tātad asiņu sajaukšanās nedraud. Senāk šad tad gadījās. Tagad arī iespējams, taču tik mazticams, ka gandrīz neiedomājami. Man nav par ko uztraukties. Bet brāļi ir daudzām, tāpat arī tēvi. Dažām ir pat vīri. Tā nav mana problēma. Deviņdesmit deviņos gadījumos no simta es jau būšu gabalā.
- Tātad mēs pārnakšņosim te?
Trešdiena paberzēja zodu.
- Es palieku "Motel 6", viņš paziņoja.
Iebāzis roku mēteļa kabatā, viņš izvilka atslēgu bronzas krāsā, kurai bija pielikts piekariņš ar uzdrukātu adresi: 502, Nortridžas ceļš, nr. 3.
- Bet tevi gaida dzīvoklis tālā pilsētā.
Mirkli aizvēris acis, Trešdiena tās atkal atvēra pelēkas, spīdošas, katra atšķirīga un paskaidroja:
- Pēc divdesmit minūtēm cauri pilsētai brauks Greyhound autobuss. Pietura pie uzpildes stacijas. Lūk, tava biļete!
Trešdiena sniedza pār galdu salocītu biļeti.
- Kas ir Maiks Ainsels[2]? Ēna prasīja. Tas bija vārds uz biļetes.
- Tas esi tu. Priecīgus Ziemassvētkus!
- Bet kas tā par Leiksaidu?
- Tur būs tavas laimīgās mājas tuvākajā nākotnē. Jā, un trīs lietas labas lietas… No kabatas izņēmis iesaiņotu dāvaniņu, Trešdiena pagrūda to pār galdu. Dāvana apstājās pie kečupa pudeles ar melniem, sakaltušiem pilieniem pie pudeles kakla. Ēna pat nepakustējās.
- Ko gaidi?
Beidzot paņēmis dāvanu, Ēna norāva sarkano papīru un izņēma gaiši brūnu teļādas kabatas portfeli, kas apdiluma vietās spīdēja. Lietota manta. Kabatas portfelī bija braukšanas apliecība ar Ēnas fotogrāfiju, izsniegta Maiklam Ainselam, Milvoki adrese, Master Card kredītkarte uz tā paša vārda un divdesmit čaukstošas piecdesmit dolāru banknotes. Aizvēris kabatas portfeli, Ēna ielika to kabatā.