- Paldies! viņš teica.
- Uzskati to par Ziemassvētku prēmiju. Bet tagad aizvedīšu tevi uz pieturu. Pamāšu ar roku, pirms "pelēkais suns" ved tevi uz ziemeļiem.
Viņi izgāja no restorāna. Bija grūti noticēt, ka pāris stundu laikā sals var tā pieņemties spēkā. Tādā aukstumā, protams, nesnigs. Agresīvs aukstums. Neganta ziema.
- Paklau, Trešdiena! Abi blēžu stāsti, kurus no tevis dzirdēju: par vijoli un par bīskapu… Ēna pieklusa, cenzdamies labāk noformulēt domu.
- Kas vainas stāstiem?
Beigās Ēna tomēr atrada īstos vārdus.
- Gan vienā, gan otrā gadījumā blēdībā piedalās divi. Divi krāpnieki. Vai tev bija līdzbiedrs?
Elpa aukstajā gaisā vēlās kā mākoņi. Ēna sev apsolīja, ka, nokļuvis Leiksaidā, daļu Ziemassvētku prēmijas noteikti izlietos silta, bieza ziemas mēteļa iegādei.
-Jā, Trešdiena atbildēja. Jā. Man bija partneris. Palīgs. Bet, ak vai, tas laiciņš sen aiz kalniem! Tur ir uzpildes stacija, bet tur, ja acis mani neviļ, arī autobuss.
Greyhound jau mirkšķināja, rādot pagriezienu uz stāvvietu.
- Adrese ir uz atslēgas piekariņa, Trešdiena atgādināja. -Ja nu kāds jautā, esmu tavs tēvocis, un mani sauc Emersons Borsons. Iekārtojies Leiksaidā, brāļadēl Ainsel! Pēc nedēļas būšu klāt. Un tad abi dosimies ceļā un apciemosim ļaudis, kuri man jāsatiek. Tikmēr nelec nevienam acīs un vairies no nepatikšanām!
- Bet mana mašīna…? Ēna jautāja.
- Par to es parūpēšos. Novēlu jauki pavadīt laiku Leiksaidā! Trešdiena strauji sniedza roku, Ēna to paspieda. Roka Trešdienām bija aukstāka nekā līķim.
- Jēziņ, Ēna sacīja, tu taču salsti nost.
- Jā. Tāpēc jo ātrāk "Motel 6" dibenistabā ar vienreizīgo restorāna skuķīti saplūdīsim divmuguru nezvērā, jo labāk.
Ar kreiso roku viņš paspieda Ēnam plecu.
Ēna apjuka, pēkšņi redzēdams dubultu vīziju: vienā sirms vīrs spieda viņa plecu, bet otrā daudzas jo daudzas ziemas, simtiem un simtiem ziemu sirmais vīrs platmalē staigāja no vietas uz vietu, atbalstījies uz spieķa, skatīdamies pa logiem uguns gaismā, priekos un kūsājošā dzīvē, kurai viņam nebija lemts pieskarties, kuru viņš nespēja pat izjust…
- Bet tagad ej, Trešdiena mudināja. Viss ir labi, viss ir labi, un visam jābūt labi.
Ēna uzrādīja autobusa vadītājai biļeti.
- īstais laiks ceļošanai, viņa noburkšķēja. Un tad ar neapšaubāmi drūmu gandarījumu piebilda: Priecīgus Ziemassvētkus!
Autobuss bija gandrīz tukšs.
- Cikos būsim Leiksaidā? Ēna painteresējās.
- Pēc divām stundām. Varbūt mazliet vēlāk, autobusa vadītāja atteica. Dzirdēju, ka tuvojas aukstuma vilnis.
Pēc tam viņa ar īkšķi nospieda slēdzi, un autobusa durvis šņākdamas un dunēdamas aizvērās.
Aizgājis līdz salona vidum, Ēna atlieca sēdekli, cik tālu vien varēja, un apsēdies iegrima domās. Autobusa dūkoņa un siltums ieaijāja, un Ēna pat nepaguva iedomāties, ka gribas gulēt, kad jau bija aizmidzis.
* * *
Zemē un zemzemē. Uz sienām bija mitra, rūsaina māla pēdas: plaukstu un pirkstu nospiedumi, primitīvi dzīvnieku, cilvēku un putnu zīmējumi.
Uguns vēl dega, un pie tās sēdēja bifeļcilvēks, skatīdamies Ēnā ar milzīgajiem redzokļiem, kas atgādināja tumšus dubļu dīķus. Bifeļa lūpas, pār kurām krita brūna apspalvojuma pinkas, pat nepakustējās, bet balss skanēja:
- Kā ir, Ēna? Vai tici?
- Nezinu, Ēna atbildēja.
Dīvaini, arī viņa mute nekustējās. Viņi abi sazinājās, taču savādā, Ēnam pavisam svešādā veidā.
- Vai tu esi reāls?
- Tici! bifeļcilvēks atkārtoja.
- Vai tu… Brīdi vilcinājies, Ēna pajautāja: Vai tu arī esi dievs?
Nolaidis roku, bifeļcilvēks izvilka no liesmām degošu pagali un turēja to rokā. Brūnas un oranžas liesmu mēles laizīja sarkano roku, bet to nededzināja.
- Te nav dievu zeme, bifeļcilvēks turpināja.
Šķita, ka nerunā viņš, bet gan kāds cits. Sapnī Ēna zināja: pazemes tumsā ar viņu sprēgādama un liesmodama sarunājas pati uguns.
- Šo zemi no okeāna dzīlēm izcēla nirējputns, uguns stāstīja. To no pašas zemes noauda zirneklis. Krauklis to izkakāja. Zeme ir kritušā tēva ķermenis, un viņa kauli ir kalni, bet acis ezeri.
- Te ir sapņu un uguns zeme, sprakšķēja liesma.
Bifeļcilvēks iesvieda pagali atpakaļ ugunī.
- Kāpēc tu man to visu stāsti? Ēna nesaprata. Es taču neesmu svarīga persona. Neesmu nekas. Savulaik biju tīri labs sporta treneris, noziedznieks no manis arī štruntīgs sanāca, un vīrs savai sievai es arī nebiju tik labs, kā pašam šķita… viņa balss aizlūza. Kā lai es palīdzu Lorai? beigās saņēmies, viņš prasīja būtnei. Viņa grib atgriezties dzīvē. Es apsolīju palīdzēt. Esmu viņai parādā.
Bifeļcilvēks klusēdams pamāja uz alas griestiem. Pacēlis acis, Ēna ieraudzīja spraudziņu, pa kuru spraucās sīks ziemas gaismas stariņš.
- Augšā? Ēna prasīja, gribēdams dzirdēt atbildi kaut uz vienu no saviem jautājumiem. Man jādodas turp?
Ēna aizmiga, bet doma materializējās, un viņš jau triecās akmeņos un zemē. Viņš bija kā kurmis, kas laužas cauri zemei, vai kā ūdrs, kas lien caur zemi, kā vepris, kas grūž zemi nost no sava ceļa, kā lācis, taču zeme bija pārāk cieta, pārāk blīva, un drīz vien Ēna aizelsās un netika uz priekšu, nespēdams vairs rakt un līst, saprazdams, ka viņam jāmirst dziļi tumšā pazemē.
Paša spēkiem te diez vai varēja tikt galā. Pūliņi apsīka. Braukdams karstā autobusā cauri saltajiem mežiem, Ēna zināja: ja viņš pārstās elpot pazemē, tad noslāps ari autobusā, tāpēc centās ievilkt plaušās gaisu, lai ari sekli un aprauti.
Lai nu kā, viņš cīnījās un lauzās uz priekšu, taču aizvien vārgāk katrai kustībai vajadzēja vērtīgo gaisu. Sajūta bija kā slazdā: tālāk vairs nebija, kur iet, un arī atpakaļ atgriezties nevarēja.
- Noslēgsim darījumu, kāds viņa prātā piedāvāja.
- Ko lai dodu pretī? Ēna jautāja. Man taču nekā nav.
Mutē bija blīva, graudaina māla garša.
-Ja nu vienīgi sevi. Es taču piederu sev, vai ne? viņš beigās teica.
Šķita, ka itin viss ir aizturējis elpu.
- Es piedāvāju pats sevi, Ēna sacīja.
Atbilde ilgi nebija jāgaida. Akmeņi un zeme sakļāvās tik stipri, ka izžņaudza no viņa plaušām pēdējo gaisu. Spiediens sagādāja sāpes un nāca no visām pusēm. Sasniedzis sāpju virsotni. Ēna sabruka, zinādams, ka nespēs ilgāk izturēt, un tad mokas pēkšņi atlaidās un viņš atkal varēja elpot. Gaismas sprauga augšā pavērās platāka.
Nezināms spēks cēla Ēnu augšup.
Manīdams nākamo zemes grūdienu, viņš centās izmantot to savā labā. Šoreiz viņu cēla augšup, zemes spiediens stūma viņu ārā, izgrūda viņu, stūma viņu tuvāk gaismai. Un tad ieelpa.
Spazmas viņu sagrāba un svaidīja, ar katru reizi arvien spēcīgāk, arvien sāpīgāk.
Viņš vēlās un locījās cauri zemei, un tagad viņa seja tika spiesta augšup uz atveres pusi, uz spraugu klintī, mazliet platāku par Ēnas īkšķa garumu. No šīs spraugas plūda klusināta, pelēka gaisma, un gaiss, svētītais gaiss.
Pēdējais sāpju vilnis bija tiešām neiedomājams: Ēna tika nepielūdzami spiests un grūsts uz klints spraugu, krakšķot kauliem, miesai pārvēršoties bezveidīgā masā. Kad samaltā galva un mute beidzot bija virspusē, viņš sāka bailēs un sāpēs kliegt.